Filmas veidotājas uz sarunu aicināja LTV žurnālists Gints Amoliņš.
Aleksandra Žusē: Gribējām parādīt, ka "Wagner" ir grupa, kas strādā Krievijas valsts vārdā, un kā Krievija karo pret Rietumiem un Eiropu Ukrainā, Sīrijā, Āfrikā. Gribējām parādīt, ka tā ir sistēma, algotņu armija, bet bez tam arī dezinformācija. Bija svarīgi pastāstīt globālo stāstu, kas ir "Wagner".
Ksenija Boļšakova: Vēlējāmies parādīt saites, kas šai grupai, kura oficiāli nepastāvēja, bija ar Kremli. Mēs gribējām pasaulei atklāt visus noziegumus, ko viņi pastrādā Sīrijā, noziegumus, ko viņi pastrādā Centrālāfrikā un tagad atkal Ukrainā, kā arī Mali.
Uzmanības centrā bija kara noziegumi. Un mēs gribējām parādīt, ka tā darbojas kā sistēma. Tā nav tikai privāta armija, bet arī ļoti bagāts biznesmenis, kurš kontrolē šo armiju Krievijas valsts vārdā, no tā pelnot daudz naudas. Viņi spēlē ļoti netīru ģeopolitiskās un politiskās ietekmes spēli pasaulē.
Gints Amoliņš: Kā naudas pelnīšana no valdībām, kas viņus nolīgtu Āfrikā, arī, piemēram, raktuvju kontrolei un uzraudzībai.
Boļšakova: Jā, piemēram. Bet Sīrijā tā bija nafta un gāze. Veicot izmeklēšanu, noskaidrojām, ka katru reizi, kad "Wagner" algotņi uzņēmās naftas atradnes uzraudzību, viņi sarunās ar Sīrijas valdību centās panākt, ka viņi iegūst 25% no ienākumiem. Un šis modelis tika piemērots visur – gan Centrālāfrikā, gan Lībijā.
Žusē: Jā, ar raktuvēm, bet arī lielākajiem uzņēmumiem. Viņi būvē un mēģina slēpt visu naudu, ko iegūst no šīm disfunkcionālajām valstīm. Jo viņi dodas uz valstīm, kur varai ir jāpaliek pie varas. Tāpēc tā izmanto šos algotņus, lai paliktu pie varas. Un izmanto vietējos resursus, ko nedod savai tautai, bet atdod privātām armijām. Un to mēs gribējām parādīt.
Kā "Wagner" grupas algotņi šajās valstīs izturas pret vietējiem iedzīvotājiem?
Žusē: Tā ir ēnu armijas iezīme. Mēs gribējām cīnīties pret nesodāmību. Viņiem nav vārdu. Neviens nezina, kas viņi ir. Tādēļ viņi var pastrādāt jebkuru noziegumu un netikt saukti pie atbildības. Un tā ir galvenā atšķirība no legālās armijas, kur ir bataljona vadītājs, tu zini, kurš ir armijas vadītājs.
Ar "Wagner" tas nav iespējams. Un viņi uzvedas ļoti briesmīgi. Viņi izvaro, izmanto, pielieto vardarbību, izplata dezinformāciju. Dezinformācija ir milzīgs kaitējums demokrātijām. Gribējām to visu izgaismot, lai tas vairs nebūtu ēnā, bet gaismā.
Boļšakova: Runājot par viņu rīcību un uzvedību, arī centāmies parādīt atšķirību starp valstīm, kurās viņi tika izvietoti. Jo viņiem ir viena misija Sīrijā, cita misija Lībijā, un vēl cita Centrālāfrikā.
Sākotnēji viņi radās Ukrainā 2014. gadā, un viņu sākotnējā misija bija nogalināt separātistu līderus, kuri bija pārāk neatkarīgi no Krievijas, no Kremļa. Viņu loma bija ierobežot šo neatkarību, vienkārši nogalinot šos cilvēkus.
Savukārt Centrālāfrikā viņi aizsargā diktatūru. Ir nelielas atšķirības, bet Aleksai ir taisnība – es teiktu, ka visur kopīgais ir nesodāmība. Mēs nezinām, kas viņi ir. Viņi var pastrādāt kara noziegumus un darīt visu, ko vien vēlas.
Filmas veidošanas laikā jūs bijāt Centrālāfrikas Republikā, Lībijā. Vai, strādājot uz vietas, jutāties apdraudētas?
Žusē: Jā, mēs saņēmām draudus. Mums bija priekšlaikus jāpamet Centrālāfrika, jo saņēmām tiešus draudus. Viņi to dara ar mums, bet viņi to dara ar ikvienu, kurš vēlas izmeklēt "Vāgneru".
Svarīgi atcerēties, ka mēs sākām veidot šo dokumentālo filmu, jo trīs lieliski krievu žurnālisti mēģināja izmeklēt "Vāgneru" Centrālāfrikas Republikā un tika nogalināti. Tie ir reāli draudi ikvienam, katram žurnālistam vai organizācijai, kas viņus vēlas izmeklēt.
Bija Apvienoto Nāciju komanda, kas arī mēģināja izmeklēt, ko viņi dara Centrālāfrikas Republikā. Bet Krievija bloķēja šīs izmeklēšanas atjaunošanu. Nav bijusi jebkāda starptautiska izmeklēšana par to, ko viņi dara. Viņi ir ietekmīgi un tiešām draud. Mums paveicās, ka varējām veikt šo izmeklēšanu bez īstām problēmām.
Boļšakova: Jā, mūs kontrolēja, pārbaudīja, uzraudzīja, izsekoja. Pie mūsu viesnīcas bija algotņi ar droniem, kas lidinājās virs mūsu numuriņiem. No citiem avotiem mēs zinām, ka visas mūsu sarunas tika noklausītas, īpaši Centrālāfrikā. Ir daudz iebiedēšanas, liels spiediens.
Bet mēs neesam nogalinātas. Mums ir paveicies. Un tāpēc mēs arī daudz runājam par neatkarīgajiem krievu žurnālistiem, kuri tika nogalināti, mēģinot izgaismot šo sistēmu jau pirms mums. Viņi tika nogalināti 2018. gada jūlijā, un viņi nevarēja pabeigt izmeklēšanu.
Jā, tā ir bīstama tēma, bet tā ir tēma, par kuru mums ir jārunā, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju un "Wagner" attīstību un jauno seju.
"Wagner" vairs nav ēnu armija. Tagad tā ir diezgan oficiāli. To atbalsta Krievijas varasiestādes.
Jevgeņijs Prigožins Krievijas televīzijā stāsta, cik lieliski ir viņa algotņi, viņš reklamē savus algotņu spēkus. Kaut legāli un saskaņā ar Krievijas likumiem, grupa ir aizliegta, tā ir nelikumīga. Tomēr par to runā ļoti augstā līmenī. Un tas arī parāda, ka Krievija vairs nav valsts, kas jebkādā veidā ciena likumus.
Prigožins ir iznācis no ēnas ar "Wagner" galvenās mītnes izveidi Sanktpēterburgā un reklamējot šo grupu. Tā ir Putina armija, bet savā ziņā arī Prigožina privātā armija. Vai Putinam varētu būt bažas, ka šī armija reiz varētu tikt vērsta pret pašu Putinu?
Boļšakova: Es negribētu spekulēt, bet domāju, ka pagaidām Prigožins ir ļoti lojāls. Un domāju, ka viņš Putinam vēlas demonstrēt savu lojalitāti, jo Putins viņu padarīja par to, kas viņš ir.
Patlaban esmu diezgan pārliecināta, ka viņš nenodos Putinu vai nemēģinās paņemt vairāk varas, nekā viņam jau ir.
No otras puses, Prigožinam un "Vāgneram" jau piemīt visi valsts atribūti, viņiem tikai nav fiziskas valsts robežas. Viņiem ir armija, ekonomiskā sistēma, politiķi, IT speciālisti, mediju grupa, juristi, uzņēmumi un daudz darbinieku visā pasaulē, jo viņi ir nobāzējušies daudzās valstīs.
Šīs struktūras spēks arvien pieaug, un tas ir ārkārtīgi biedējoši, jo tā neievēro nekādus likumus.
Bet es teiktu, ka abu attiecības patlaban joprojām ir lojālas, bet nezinām, kā tās izvērtīsies.
