Latvijas Radio: Francijas prezidents Emanuels Makrons savā ikgadējā uzrunā Francijas vēstniekiem ārvalstīs sacīja, ka Eiropas Savienība vairs nevar paļauties uz ASV militāro atbalstu un ka Eiropai pašai ir jākļūst stiprākai. Kādi secinājumi ir jums pēc šī Makrona vēstījuma?
Imants Lieģis: Šis nav nekas jauns, jo Emanuels Makrons kā prezidents bieži vien ir runājis par Eiropas autonomiju aizsardzības un drošības politikas jautājumos. Pēc viņa iniciatīvas kopā ar deviņām Eiropas valstīm ir izveidoti intervences spēki, ieskaitot Lielbritāniju, kas, acīmredzot, drīz vairs nebūs ES sastāvdaļa. Domāju, ka šī ir neliela atbilde uz situāciju, kādā esam ar transatlantiskajām attiecībām un to, ka tomēr nav gluži skaidrs, ko gaidīt no ASV prezidenta [Donalda] Trampa.
No vienas puses, Eiropai ir nepieciešama ASV militārā klātbūtne, un ASV darbība liecina, ka tā arī notiek. Bet, no otras puses, pēc pirmās ASV prezidenta Donalda Trampa vizītes Eiropas Savienībā Vācijas kancleres Angelas Merkeles reakcija bija uz mata tāda pati, proti, ka Eiropai pašai būs jātiek galā ar savu aizsardzību un drošību.
No Francijas prezidenta Emanuela Makrona sacītā izriet, ka viņš būtu ieinteresēts arī vairāk ieguldīt Francijas aizsardzībā un veidot pat papildu fondu. Vai Baltijas valstīm šāda Francijas nostiprināšanās ir izdevīga?
Protams, un tas arī sakrīt ar to, ka ASV pieprasa, lai katra NATO dalībvalsts velta divus procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP) aizsardzībai. Makrons to faktiski ir apsolījis īstenot tikai 2024.gadā. Bet, ja mēs saprotam un redzam, ka Lielbritānija kā viena no svarīgākajām militārajām valstīm izies no Eiropas Savienības, tad Francija ieņems vadošo lomu kā vienīgā ANO Drošības padomes valsts un vienīgais kodolspēks Eiropas Savienībā. Līdz ar to, pats par sevi saprotams, ka Francija iegulda aizsardzībā.
Ir svarīgi atcerēties, ka kopš brīža, kad Makronu ievēlēja par prezidentu, viņš uzsvēra, ka drošība ir viņa prioritāte. Te, protams, ir runa par cīņu ar terorismu pašā Francijas teritorijā, kā arī par Francijas iesaisti īpaši Āfrikas valstīs, no kurienes daļēji izaug terorisma draudi. Un arīdzan tikpat svarīgs ir jautājums par migrāciju, bēgļiem un pārvietošanos, kas Eiropā šobrīd ir liels izaicinājums.
Ja Makrons saka, ka Eiropas Savienībai ir jākļūst militāri stiprākai, vai viņš domā, ka jānodrošinās arī pret Krieviju?
Gluži tā viņš nesaka un pat saka, ka Krievija par šiem jautājumiem ir jāiesaista diskusijās. Kā mēs esam redzējuši pēdējā gada laikā, Makrons uztur dialogu ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Šogad viņš jau divas reizes ir ticies ar Krievijas prezidentu, un tas pilnībā sakrīt ar NATO politiku, kas tika apstiprināt pēdējā samitā jūlijā Briselē, proti, ka ir diezgan stingra līnija attiecībā uz sankcijām un reaģējot arī uz Skripaļa lietu Lielbritānijā. Bet tajā pašā laikā NATO kā organizācija ir ieinteresēta uzturēt dialogu ar Krieviju, un, manuprāt, te nav nekādas lielas pretrunas.
Tuvojas diena, 29.marts, kad Lielbritānijai būtu oficiāli jāizstājas no Eiropas Savienības. Francijas prezidents izteicies, ka būtu jāsagatavo plāns B gadījumam, ja Eiropas Savienībai un Lielbritānijai neizdodas vienoties par sadarbību jau pēc „Brexit”. Kā to izjūtat Francijā? Vai valdība kā īpaši mudina nozares par domāt? Esmu dzirdējusi, ka Francijā dzīvojošo britus aicina izņemt uzturēšanās atļaujas, lai pirmajā dienā pēc ”Brexit” nerastos haoss.
Šis pēdējais punkts ir viens no jautājumiem, kas šonedēļ ir izskanējis. Arī valdības vadītājs, premjerministrs Eduārs Filips ir uzdevis saviem ministriem izstrādāt rīcības plānu, lai Francija tāpat kā jebkura ES dalībvalsts būtu gatava rīkoties, ja nu līdz 29.martam nav ES un Lielbritānijas vienošanās.
Cik populārs šobrīd pašmājās ir Francijas prezidents Emanuels Makrons? Šonedēļ viņa valdība ir zaudējusi vides ministru Nikolā Ilo, kurš ir atzinis, ka nepiekrīt Makrona valdības nostājai par klimata izmaiņām un citiem jautājumiem.
Domāju, ka ir pāragri skatīties uz vides ministra atkāpšanos kā uz vienu no faktoriem, kas ietekmē Makrona popularitāti.
Taču, ja raugāmies uz vasaras sākumu, kad izcēlās skandāls ar vienu no Makrona miesassargiem, kuram viņš ļoti uzticējās un kas 1.maijā pārkāpa savas pilnvaras, kad notika vardarbīgas demonstrācijas Parīzes ielās, tad tas gan ietekmēja Makrona popularitāti. Šis gadījums nāca gaismā, pateicoties izdevumam „Le Monde” kādu mēnesi pēc notikuma. Tas agrāk bija noklusēts. Makronu joprojām kritizē par to, ka viņš nav tuvu tautai un vairāk domā par bagātiem slāņiem, bet tajā pašā laikā, tas, ko viņš mēģina panākt, ir reformas pašā Francijā, un francūži ir revolucionāra tauta, kurai a priori nepatīk reformas. Varbūt arīdzan tādēļ viņam neiet tik viegli.
Vai joprojām spēkā ir iespēja, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons šā gada beigās vai nākamā gada sākumā apmeklē Latviju?
Prezidents Makrons, kad pēdējo reizi Parīzē tikās ar premjerministru Māri Kučinski, apsolīja Latviju apmeklēt 2019.gadā. Man nav iemesla domāt, ka viņš neturēsies pie šī solījuma. Protams, vēstniecība nepārtraukti viņa padomniekiem atgādina par šo solījumu. Šonedēļ viņš valsts vizītē ir apmeklējis Dāniju un Somiju, nākamnedēļ viņam ir paredzēta vizīte Luksemburgā. Un viņš pats Francijas vēstnieku sanāksmē paziņoja, ka ir apmeklējis jau vismaz 14 Eiropas valstis un plāno apmeklēt pilnīgi visas.
Tā kā mums ir liela cerība, ka varam Francijas prezidentu sagaidīt Rīgā.
Šovasar Parīzē, Orsē muzejā, noslēdzās Baltijas simtgadei veltītā simbolisma izstāde, kas mums bija liels un vēsturisks notikums. Kādas pēdas tā ir atstājusi Francijas sabiedrībā?
Ja ņemam vērā faktu, ka šo izstādi redzēja teju ceturtdaļmiljons apmeklētāju, tas runā pats par sevi, un tas ir atstājis pēdas. Domāju, ka neapšaubāmi ar visiem pasākumiem, kas notika ap izstādi, Baltijas festivālu maijā, ar vienreizējo „ARTE” televīzijas raidījumu par Baltijas valstīm, Latvija ir atpazīstamāka Francijā, kas ir viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem.
Manuprāt, ja nebūtu bijusi šī izstāde, nebūtu notikusi arī triju Baltijas valstu prezidentu tikšanās ar Emanuelu Makronu.
Tā bija vēl viena pievienotā vērtība – pastiprināt divpusējās attiecības caur šo vienreizējo simbolisma izstādi.
