Zilas, baltas un sarkanas strīpas ir visur – karājas no parīziešu mājokļu balkoniem, izkrāso avēnijas, ir piestiprinātas sabiedriskajam transportam un izvietotas pat veikalu un restorānu logos.
Rūpnīcas strādā vaiga sviedros, lai izpildītu neredzētu pieprasījumu pēc valsts simbola. „Mums visu laiku zvana. Tie ir vairāki zvani minūtē, un tai pašā laikā mums ir jāražo, jāsagaida klienti un jādara citas lietas. Tas ir nogurdinoši, sevišķi ņemot vērā, ka ražojām karogus visu nakti un esam gulējuši tikai vienu stundu,” saka rūpnīcas darbiniece Karīna Kvonjama.
Parīzes galvenais karogu ražotājs ziņo par 500% pieaugumu „trikolora” pārdošanas apjomos kopš 13. novembra, kad galvaspilsētu pāršalca asiņainu uzbrukumu sērija.
Rūpnīcas direktors atceras tikai divas reizes, kad karogu ražošanas jomā valdījusi tāda ažiotāža – pēc Otrā pasaules kara beigām un pēc Francijas izlases uzvaras Pasaules kausā futbolā 1998. gadā. „Tas ir veids, kā izrādīt mūsu atbalstu upuriem, domāt par tiem un kopumā – nodemonstrēt, kas mēs esam un kas ir mūsu vērtības,” atzīmē kāds no karoga pircējiem Fransuā Sapolēns.
Francijas zilibaltsarkanais karogs pirmo reizi parādījās 1794. gadā, pēc tam, kad Franču revolūcijas rezultātā beidza pastāvēt monarhija. Zilā un sarkanā krāsa ir Parīzes krāsas, kas simboliski atdalītas ar balto — karalisko krāsu. Karoga oriģinālā – republikāņu vienotības nozīme – pamazām izzuda 20. gadsimta beigās.
