Feministiskās ārpolitikas centrs (The Centre for Feminist Foreign Policy)
Feministiskās ārpolitikas centrs ir labdarības nevalstiskā organizācija Londonā un Berlīnē un pasaulē pirmā pētījumu un aizstāvības organizācija, kas veicina intersekcionāli feministisku un uz cilvēkiem vērstu pieeju ārpolitikā. Feministiskā ārpolitika cenšas līdzsvarot varas nevienlīdzību, kas ar kapitālisma, koloniālisma un imperiālisma starpniecību saglabā sistēmisko vardarbību. Centrs to dara, nodrošinot politisko ietvaru, informējot par to cilvēku ikdienas pieredzi un vajadzībām, kurus ietekmē politikas lēmumi.
Elizabete Auniņa: Kristīna, Jūs esat Feministiskās ārpolitikas centra līdzdibinātāja. Vai varat īsi izskaidrot, kas ir feministiskā ārpolitika?
Feministiskā ārpolitika mēģina sagraut patriarhāta sistēmu ārpolitikā un drošības politikā. Feministi ārpolitikā saprot, ka veids, kādā tika izveidota drošības politika un kā attīstījās plašākā sabiedrība, ir ļoti patriarhāls tādā ziņā, ka tūkstošiem gadu atpakaļ tie, kuriem bija iespēja veidot sabiedrību un institūcijas, galvenokārt bija vīrieši uz sieviešu rēķina. Šī vēsturiskā sieviešu apspiešana un izslēgšana no publiskās telpas, kaut arī vēsture, ir visā pasaulē dažādās pakāpēs novērojama joprojām. Tas pats attiecas uz ārpolitiku un drošības politiku, kad mēs redzam, kādas ir institūcijas un kas ir pie varas šajās institūcijās – vai tā būtu Apvienoto Nāciju Organizācija, NATO vai pati ideja par starptautisko palīdzību.
Kristīna Lunca (Kristina Lunz) ir Feministiskās ārpolitikas centra līdzdibinātāja un līdzdirektore. No 2019. gada janvāra līdz 2020. gada janvārim Kristīna strādāja par padomnieci Vācijas Federālajā Ārlietu ministrijā, kur konceptualizēja un izveidoja feministu tīklu “Unidas”, kuru aizsāka Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Pirms tam viņa bija Apvienoto Nāciju Attīstības programmas Mjanmā un Ņujorkā abildīgā amatpersona dzimumu un koordinācijas jautājumu. Kristīna ir godalgota cilvēktiesību aizstāve un šobrīd raksta savu pirmo grāmatu par feministisko ārpolitiku. Viņa tika nosaukta Forbes “30 līdz 30” sarakstā (Eiropā, kā arī DACH valstīs) un ir “Atlantik Brucke” jaunā līdere, Ashoka stipendiāte, “Gates Foundation” vārtsardze un “BMW Foundation” atbildīgā vadītāja. Kristīna studēja diplomātiju, cilvēktiesības un psiholoģiju Oksfordā, Londonā un Stenfordā.
Kurš pieņem lēmumus? Kuri un kāpēc tiek izslēgti no šo lēmumu pieņemšanas? Kāpēc lielākā daļa šo organizāciju atrodas Rietumu pasaulē? Šie jautājumi ir balstīti uz šo vēsturisko patriarhālo izpratni. Feministi ārpolitikā ir ieradušies, sakot – pagaidiet, jūs izveidojat noteikumus, bet mēs nepiekrītam šiem noteikumiem, mēs iztēlojamies atšķirīgu ārpolitikas un drošības politiku. Mēs vēlamies, lai politikas veidošanas pamatā būtu cilvēka drošība. Mēs vēlamies, lai indivīdu, it īpaši politisko minoritāšu un sociāli atstumto kopienu, personīgās pieredzes būtu politikas veidošanas kodolā.
Kur pēc Jūsu domām mēs ar šo ideju atrodamies pasaulē, runājot par starptautiskām organizācijām vai nacionālā kontekstā?
Nacionālajā līmenī [šīs idejas attīstība] aizsākās 2014. gadā, kad Zviedrija paziņoja, ka tās ārpolitika ir feministiska. To darot, Zviedrija ir iedvesmojusi citas valstis. 2017. gadā Kanāda paziņoja par savu feministisko starptautiskās attīstības politiku, pagājušajā gadā arī Francija paziņoja par feministisku politiku. Vairākas valstis, piemēram, Šveice, Spānija un arī Vācija vai Norvēģija, viņus ļoti interesē šī tēma. Piemēram, pagājušajā nedēļā Vācijas parlamentā notika debates par feministisku ārpolitiku.
[Feministu] kustība ievērojami pieaug, taču visi šie notikumi valdību līmenī ir rezultāts neticamajam darbam, ko feministu pilsoniskā sabiedrība ir paveikusi daudzu gadu desmitu laikā. “Sievietes, miera un drošības doktrīna”, kurai [šī gada oktobrī] apritēja 20 gadi, ir feministu pilsoniskās sabiedrības rezultāts. Pats pirmais ANO rezolūcijas Nr. 1325 melnraksts bija daudz radikālāks, salīdzinot ar to, par ko vēlāk vienojās ANO Drošības padomē.
Dzimumu līdztiesība savā būtībā ir atkarīga no politiskās gribas gan iztēlē, gan īstenošanā. Ko, Jūsuprāt, kā indivīdi vai kā sabiedrība mēs varētu darīt, lai turpinātu mobilizēt šo politisko gribu mūsu politiskajā vidē?
Apzinoties un izplatot informētību par to, cik tas [feminisms] ir svarīgs! Starptautiskā miera kontekstā ir pētījumi, kas parāda, ka vissvarīgākais faktors, skatoties, vai valstī valda miers, ir dzimuma līdztiesības līmenis. Šajā pasaulē nevar pastāvēt ilgtspējīgs miers bez dzimumu līdztiesības un bez feministu aktivitātes, kas to mudina. Tāpēc tas [feminisms] ir svarīgs pasaules nākotnes attīstībai. Tādēļ arī ir tik būtiski, ka pilsoniskā sabiedrība turpina cīnīties par dzimuma līdztiesību, jo pretējā gadījumā mēs nesasniegtu nevienu no ilgtspējīgas attīstības mērķiem, mēs nevarētu izskaust nabadzību. Visas šīs lietas ir atkarīgas no vienādas un taisnīgas varas un resursu sadales visu sabiedrības locekļu starpā.
Jūs šeit runājat par informētību un nesen tikāt nosaukta "Forbes" “30 līdz 30” sarakstā. Vai ir kaut kas, ko Jūs praktizējat savā privātajā dzīvē un varat ieteikt arī lasītājiem, lai panāktu iesaisti, informētību un ietekmētu citus būt zinošākiem?
Manuprāt, realizācija ir ļoti svarīga. No vienas puses, zinot, ka ikreiz, kad jūs pieliekat pūles sabiedrības labumam, saucot to par aktīvismu vai vienkārši centieniem, būs tik daudz cilvēku, kas jūs vēlēsies apklusināt, sakot, ka nevienu tas neinteresē, tam nav jēgas. Ir tik daudz cinisku cilvēku, kuri jums pateiks, ka jūsu mēģinājumiem panākt sociālās izmaiņas nav jēgas.
Neklausiet ''nē'' teicējiem! [Orģinālā: “Don't listen to naysayers!”] Visiem, kuri iegulda godīgākā nākotnē, nekad nevajadzētu uzklausīt nē-teicējus, jo viņi [šie cilvēki], ir ieinteresēti saglabāt šo ļoti negodīgo status quo stāvokli.
Neatvainojieties; nekad neesiet nelaipni, es domāju, ka laipnība ir ļoti svarīga, taču netiecieties uz vēlmi visiem izpatikt. Neatvainojieties, iestājieties par to, kam ticat, un atkarībā no iespējām mēģiniet pārliecināt citus, izmantojot faktus. Visi fakti, skaitļi un zinātne ir pilnīgi to pusē, kuri strādā dzimumu līdztiesības labā!
Latvijā aizvien pieaug sieviešu skaits politiskos amatos un pie svarīgu lēmumu pieņemšanas, taču tajā pašā laikā mēs sabiedrībā redzam, ka feminisms tiek uztverts kā kaut kas negatīvs, elitārisma simbols. Kā kliedēt šīs idejas par feminismu kā kaut ko tādu, ko atbalsta tikai elites pārstāvji?
Paskaidrojot, ka viss progress, ko mēs esam pieredzējuši, runājot gan par tiesībām, gan taisnīgāku varas sadali, nāk no feminisma. Kad kāds man saka: “Man nepatīk tie feministi, viņi ir pārāk radikāli”, man gribas atbildēt, “Ak, jums nepatīk balsstiesības, jums nepatīk, ka jums var piederēt savs bankas konts, jums nepatīk spēja izvēlēties savu darbības jomu?”. Tie visi ir feministu darba rezultāti, visas mūsu personiskās brīvības ir tas, ko feministi iztēlojās mums visiem. To neatzīt, es uzskatu, ir ārkārtīgi nepateicīgi, un, manuprāt, šī fakta izskaidrošana varētu daudz palīdzēt dziļākai izpratnei.
Kas Jūs visvairāk šobrīd pasaulē uztrauc kā feministi, kā Vācijas pilsoni, kā eiropieti, varbūt kā pasaules pilsoni?
“Sievietes, miera un drošības” doktrīnas pirmsākumi ir meklējami ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 1325, kura tika pieņemta 2000. gada oktobrī. Rezolūcija apstiprināja sieviešu lomu konfliktu novēršanā un atrisināšanā, kā arī uzsver sieviešu aktīvākas iesaistes veicināšanu starptautiskā miera un drošības attīstībā. Kopš 2000. gada šī doktrīna tiek plaši lietota un adaptēta starptautiskās organizācijās un starp valstiskiem un nevalstiskiem dalībniekiem.
Tie ir pašreizējie mēģinājumi vērsties pret sieviešu tiesībām, pret LGBTQI tiesībām. Feministiskās ārpolitikas centrā mēs šobrīd veicam Somijas un Vācijas Ārlietu ministriju finansētu projektu par veidiem, kā [šos mēģinājumus] atgrūst. Aptuveni kopš 20. gadsimta 90. gadiem, līdz ar nozīmīgajām konferencēm, piemēram, Pekinas konferenci [1995. gadā], jau aizsākās šī organizētā virzība pret politisko minoritāšu tiesībām. Tas ir ļoti pastiprinājies pēdējo četru līdz sešu gadu laikā, un mēs redzam, ka valdības, varbūt autoritāras valdības, apvienojas lai cīnītos pret šīm, mūsuprāt, vispāratzītām tiesībām.
Piemēram, šī gada oktobra beigās ASV valdība un vēl 30 citas valdības, no kurām lielākā daļa ir autoritāras varas, parakstīja Ženēvas konsensu, kur tiek apgalvots, ka nav tādas nacionālās tiesības uz abortu un ka seksuālās un reproduktīvas veselības tiesības nevar tikt garantētas. Šādus centienus mēs redzam arvien vairāk. Polijā gandrīz pilnīgs abortu aizliegums ir viens no neskaitāmajiem piemēriem. Šie gadījumi un šie agresīvie uzbrukumi sieviešu tiesībām, LGBTQI tiesībām un cilvēktiesībām pastiprinās, un tas mani ļoti satrauc. Mēs [Feministiskās ārpolitikas centrā] šobrīd cenšamies tos ne tikai analizēt, bet arī formulēt rīcībpolitikas ieteikumus Vācijas un Somijas valdībām.
Mēs redzam daudz šo negatīvo notikumu, arī Polijā, bet tajā pašā laikā redzam tūkstošiem cilvēku izejam ielās protestā. Vai tas Jums dod cerīgu skatu uz feministu augošās kustības nākotni?
Tas man dod tik lielas cerības! Vispirms, skatoties uz Poliju ar šo masveida uzbrukumu cilvēktiesībām, – mēs dienām un dienām redzam tūkstošiem cilvēku, galvenokārt sievietes, izejam ielās. Tas ir tik uzmundrinoši! Feminisma kustība pieaug starptautiskā mērogā. Paskatieties uz masveida protestiem Latīņamerikā, es domāju, ka tie ir vieni no lielākajiem visā pasaulē, vai paskatieties uz spāņu feministiem, viņi veic savus streikus. Arī Vācijā un manā ''burbulī'', es teiktu, pirms pāris gadiem, kad es aizsāku savu feminisma aktīvismu, tas izskatījās citādi. Feministu kustība pieaug, un, es ceru, ka jaunā paaudze kļūst arvien progresīvāka, un viņiem ir tāda izpratne, ka, jā, tā ir forša ideja ļaut visiem dzīvot brīvībā un neiespiestiem stereotipos.
