Evija (vārds mainīts) kopā ar meitu pirms deviņiem gadiem pārcēlās uz Zviedriju. Gadu vēlāk viņa sociālajos tīklos iepazinās ar latviešu puisi, kurš arī dzīvoja Zviedrijā. Drīz pēc iepazīšanās viņš ievācās Evijas mājoklī.
Kopš kopdzīves sākuma vīrietis kontrolēja to, ar ko Evija kontaktējas. Piemēram, viņš bez Evijas ziņas no viņas mobilā telefona izdzēsa to cilvēku tālruņa numurus, kurus viņai it kā nevajagot. Dzīvesbiedrs Eviju katru dienu veda uz darbu un no darba.
“Es jutos kā sprostā, man vispār vairs nebija laika sev. Es biju vai nu tikai darbā, vai visu laiku kopā ar viņu,” Evija pastāstīja Latvijas Radio.
Vīrietis pret Eviju bija emocionāli un fiziski vardarbīgs. Reiz strīda laikā viņš sievieti sāka smacēt ar spilvenu.
“Vienā brīdī es vairs nespēju pretoties. Es domāju – nu labi, tad es mirstu. Es arī domāju, kas notiks ar manu meitu," sacīja Evija. "Tajā brīdī man neviens nevarēja palīdzēt. Es nezinu, kas notika, bet viņš pēkšņi mani atlaida.”
Evija mēģināja pārtraukt attiecības ar varmāku, taču katru reizi vīrietim izdevās viņu atrunāt. Bet tas nozīmēja piedzīvot arvien jaunus emocionālus un fiziskus uzbrukumus.
Tomēr kādudien Evija nolēma, ka tā vairs nevar turpināties. Viņa piezvanīja uz palīdzības tālruni sievietēm, kas cietušas no partneru agresijas. Viņa ar meitu nokļuva vietā, kur mitinās no vardarbības cietušas sievietes.
Evijai piešķīra valsts apmaksātas konsultācijas pie psihologa, kas viņai ļoti palīdzēja.
“Tikai tad es sāku lēnām redzēt no malas, kas notiek. Ja man nebūtu konsultācijas ar psihologu, ar kuru es varēju visu izrunāt un atbrīvoties no emocijām, tad es droši vien tagad nespētu par to tik mierīgi runāt un stāstīt, varbūt es joprojām būtu kopā ar to cilvēku,” prātoja sieviete.
Evija no dzīvesbiedra vardarbības cieta piecus gadus. Ir pagājuši gandrīz trīs gadi, kopš Evija pameta varmāku. Šajā laikā viņa ar sevi ir daudz strādājusi, lai varētu pārvarēt piedzīvotos pāridarījumus. Bet darbs vēl nav galā.
“Es neesmu vēl pilnīgi izveseļojusies, lai varētu novilkt robežas un nebaidītos pateikt – nē, ar mani tā nevarēs rīkoties. Tas man joprojām ir ļoti grūti, jo es kopš bērnības esmu radusi darīt tā, kā kādam citam vajag,” paskaidroja sieviete.
Zviedrijas stratēģija
Eiropas Padomes ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (GREVIO) izceļ Zviedriju kā vienu no vadošajām valstīm cīņā pret intīmo partneru vardarbību. Tajā pašā laikā Zviedrijā ir vieni no augstākajiem vardarbībās ģimenē rādītājiem Eiropā.
Upsalas Universitātes paspārnē esošā Zviedrijas Nacionālā zināšanu par vīriešu vardarbību pret sievietēm centra pārstāve Ulla Alberta Latvijas Radio sacīja, ka tas ir saistīts ar Zviedrijas stingrajiem likumiem. Tāda uzvedība, ko Zviedrijā uzskata par noziedzīgu, var nebūt noziegums citās valstīs. Alberta arī uzsver, ka
iedzīvotāji nebaidās ziņot, ja viņi vai kāds cits ir kļuvis par vardarbības upuri.
“Lai gan Zviedrijā ir augstāki skaitļi, es nedomāju, ka iedzīvotāji citās Eiropas valstīs ir mazāk pakļauti vardarbībai,” sacīja Alberta.
Zviedrija kopš deviņdesmitajiem gadiem sistemātiski strādā, lai samazinātu vīriešu vardarbību pret sievietēm. Lielu uzmanību pievērš iedzīvotāju informēšanai un speciālistu un likumsargu izglītošanai, lai varētu atpazīt vardarbību un nodrošināt atbalstu un aizsardzību upuriem. Piemēram, arodizglītības iestāžu audzēkņiem obligāti jākārto eksāmens, lai pārbaudītu, cik labi viņi spēj atpazīt vardarbību un sniegt palīdzību upurim.
Ulla Alberta norādīja uz atsevišķiem trūkumiem Zviedrijas stratēģijā.
“Mums ir jādomā par labākiem veidiem, kā uzrunāt minoritātes. Acīmredzami mēs nespējam viņus uzrunāt tikpat efektīvi, cik sabiedrības vairākumu. Mums ir jāuzlabo arī policijas darbs. Pašlaik policija pārāk gausi reaģē uz ziņojumiem par vardarbību ģimenē. Policijas darbam ir jābūt daudz efektīvākam,” apgalvo speciāliste.
Jāpiebilst, ka Zviedrija 2014. gadā ratificēja Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Latvija tā dēvēto Stambulas konvenciju ir parakstījusi, bet nav ratificējusi.
