Kārtējo gaisa trauksmes sirēnu gaudu pavadībā Zaporižjā ierodas vēl viena automašīnu un autobusu kolonna ar cilvēkiem, kas evakuējas no Krievijas okupētajām teritorijām Ukrainā. Zaporižja – dienvidaustrumu pilsēta, uz kuru dodas gan tie, kam izdevies izkļūt no Mariupoles, gan arī no pilsētām un ciemiem pašā Zaporižjas apgabalā, kā Melitopoles un Berdjanskas.
Bēgle Aņa no Polohiem, kas atrodas Zaporižjas apgabalā, par piedzīvoto stāsta: "Mūs bombardē. Ar "gradiem". Mums pie mājas dārzs, pie dārza stāv viņu tehnika. Šauj visur. "Gradi" lido, visur atlūzas. Bērni baidās, visi raud. Ļoti bail, ļoti. Mēs baidāmies par bērniem. Bet man mājās palika mamma, 81 gads. Viņa vispār nevar ne paiet, neko. Es viņu atstāju pie viena cilvēka. Es nevaru.. Man vajag bērnus glābt. [..] Viņi atnāca uz mūsu zemi un piesienas, pa mums šauj ne par ko. Mēs ne pie kā neesam vainīgi, ka viņi kaut ko nevar sadalīt.
Mēs gribam mieru, atgriezties mājās, lai mēs visi būtu dzīvi un veseli. Tik to vien. Mēs esam palikuši par bomžiem, mums nekā nav. Bija viss, tagad nav nekā. Neko nezinām, kur mums iet, kurš mūs pieņems."
Jaunai māmiņai Mariupolē dēls piedzima trīs dienas pēc kara sākuma, vairāk nekā mēnesis aizritējis pagrabā. Viņa atklāj: "Mariupolē ir šausmīgi. Ļoti šauj. Dzīvoju dzemdību nama pagrabā. Tas ir mans dēls. Viņš piedzima 27. februārī, kopš tā laika atradāmies tur. Izdevās tikt ārā 9. aprīlī."
Atbraukušie stāsta par postījumiem, ko redzējuši pa ceļam. Par mīnētiem ceļiem. Cilvēku laupīšanu okupētajās teritorijās, Ukrainas simbolikas, karogu noraušanu.
Iļja no Berdjanskas stāsta: "Berdjanskā nenotiek mācības, nav darba. Atbraucām te, lai kaut kā mācītos, kaut strādātu. Daudzi aizbraukuši. Palikuši, kam nav iespējas izbraukt vai, piemēram, ierēdņi, kam darbs ir."
Evakuācijas autobusu šoferi bīstamajā ceļā turp un atpakaļ dodas vairākkārt. Neviens no šeit esošajiem vēl pirms pāris mēnešiem nevarēja iedomāties, ka viņu likteņi tiks uz mirkli savesti kopā šeit.
Stāvvietā pie tirdzniecības centra Zaporižjā cilvēkus piereģistrē, paēdina, kam nepieciešams, sniedz naktsmājas, piemēram, Zaporižjas bērnudārzos, lai tad viņi varētu doties tālāk. Arī ar evakuācijas vilcieniem – uz drošāku vietu. Fronte arī no šejienes nav tālu. Caur šo palīdzības centru izgājuši vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, stāsta tā koordinators Aleksejs Savickis, taču izkļūt no okupētajām teritorijām nav viegli:
"Diemžēl orki neļauj Ukrainas iedzīvotājiem pamest kauju zonu. No Mariupoles viņi neļauj šķērsot blokposteni jau piekto dienu.
Viņi nevar tikt cauri. Mēs gaidām. Viņi cenšas tikt cauri citos veidos. Taču tas koridors nestrādā. Tas ir ļoti grūti un skumji."
Te, kam nepieciešams, tiek sniegta arī medicīniskā palīdzība. Esot daudz bronhīta gadījumu, cilvēki sēdējuši aukstumā un badā. Medmāsa Oksana Aleksjeva stāsta – pārsvarā nepieciešamas nomierinošās, sedatīvās un sirdszāles: "Stresa sekas. Iedomājieties, ko pārdzīvojuši šie cilvēki. Stress pat nav īstais vārds.
Šie cilvēki ir varoņi, ka viņi to visu vispār spēja pārdzīvot. Viņi atbrauc šeit, nokļūst būtībā mierīgā atmosfērā, un sāk iestāties posttraumatiskais stāvoklis.
[..] Viņi saprot, ko ir pārdzīvojuši. Viņi to sāk apzināties, un viss – tad ir bēdas, sēras. Nomierinām, kā varam."
Izplatītas problēmas arī ar vēderu, kuņģa un zarnu traktu, stāsta medmāsa: "Tie ir vai nu aizcietējumi, vai caureja. Saprotiet – cilvēki ēduši, kas pa rokai, dzēruši ūdeni no radiatoriem, kausējuši sniegu, kad tas vēl bija, vākuši lietus ūdeni. Paši saprotat – tas nav attīrīts ūdens pudelēs, kādu dzer visa civilizētā pasaule. Un arī ēda – ko atrada, to arī apēda. Vai arī vispār desmit dienas nekā neēda, un tad kaut ko apēda, un skaidrs, ka uzreiz vēdera problēmas. Kuņģa un zarnu trakts neiztur tādas slodzes."
Ikdienā ar evakuētajiem cilvēkiem strādājošā medmāsa ir pārliecināta: "Tas, kas šobrīd notiek – tas ir genocīds. Noziegums. Ne tikai pret ukraiņu nāciju, tas ir noziegums pret visu cilvēci. Kā gan to var vērtēt, ja izvaro, nogalina, piedodiet, bērnus. Piecgadīgus bērnus, astoņdesmitgadīgas vecmāmiņas izvaro. Ar to par maz – pēc tam arī ņirgājas un vienkārši nogalina. Tie ir zvēri. Es pat nezinu, kā to izteikt. Man ir daudz vārdu, bet diemžēl visi necenzēti."
Mariupolē situācija ir katastrofāla. Zaporižjē Latvijas Televīzijas rīcībā tika nodots video materiāls, ko nofilmējis kāds no Mariupoles izbēdzis cilvēks, kurš nu jau devies tālāk uz drošāku vietu. Attēlos redzami smagi postījumi. Par tādiem liecina arī citi no ostas pilsētas atbēgušie.
Žanna no Mariupoles stāsta: "Esmu bēgle no Mariupoles. Mums bija viss. Man bija darbs, ģimene, dzīvoklis. Mums bija piepilsētas māja. Bija bizness – strādājām ar granīta pieminekļiem. Bet atnāca "krievu pasaule", un atbrīvoja mūs no visa. Tas ar ko esam atbraukuši – paņēmām ko varējām mašīnā, un aizbraucām. Jūs pat nevarat iedomāties, kas tur tagad notiek. Tur čečeni. Un izvarošanas, zādzības, marodierisms. Un bombardē."
Desmitiem tūkstošiem bēgļu Zaporižja ir tikai īss pieturas punkts atelpai pirms ceļa tālāk.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija cerēja dažu dienu laikā ieņemt Kijivu un citas lielākās Ukrainas pilsētas, taču Ukrainas bruņotie spēki izrādīja sīvu pretošanos okupantiem un Krievijai nav izdevies sasniegt savus mērķus. Krievijas okupācijas spēki turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas, izraisot arvien lielākus upurus civiliedzīvotāju vidū.
Aprīļa sākumā starptautisko sabiedrību šokēja ziņas no Kijivas apgabala pilsētas Bučas, kur Krievijas karaspēks nežēlīgi izrēķinājies ar civiliedzīvotājiem. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to raksturojis kā kara noziegumu un genocīdu pret ukraiņu tautu.
Ukrainu kopš karadarbības sākuma pametuši jau ap 5 miljoniem bēgļu.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
