Artjoms Konohovs: Paldies, ka piekritāt šai intervijai. Man ir jāsāk ar izteikumiem, kas šobrīd, šķiet, katram ir prātā. Francijas prezidents Emanuels Makrons ir sacījis, ka NATO piedzīvo ''smadzeņu nāvi''. Vai jūs saprotat, kādēļ viņš to saka?
Keja Beilija-Hačisone: Es nezinu, kādēļ viņš to saka. Ir publiski zināms, ka viņš vēlas Eiropas armiju. Viņš vēlas, lai Eiropa būtu patstāvīgāka. Mums pret to nebūtu nekādu iebildumu, kamēr tas nekaitē NATO. Jo NATO ir mūsu drošības lietussargs. Tā kā mūsu sastāvā ir 29 valstis, mēs spējam īstenot kopējo atturēšanas un aizsardzības politiku, apvienojot mūsu spēkus. Kā jau jūs labi zināt, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā atrodas vairāku valstu karaspēks, kas mēģina visus aizsargāt. Turklāt tā ir iespēja apgūt to, kā katrs no mums strādā.
Ņemot vērā draudus, ar ko mēs saskaramies, kā arī visus mūsu pūliņus un mūsu iespējas, mēs kopā kā 29 valstis esam krietni spēcīgāki, nekā mēs būtu pa vienam.
Makrons un pārējie jau kādu laiku saka, ka Eiropai ir jābūt stratēģiski suverēnai, ka tai nebūtu tik ļoti jāpaļaujas uz NATO vai pat drīzāk uz ASV savas drošības garantēšanai. Zināmā mērā tas saskan ar Amerikas vadības nostāju, ka Eiropai būtu jāiegulda vairāk savā aizsardzībā. Bet pateikt, ka NATO piedzīvo ''smadzeņu nāvi'' ir solis tālāk.
Jā, mēs esam teikuši, mūsu prezidents ir teicis, ka Eiropai būtu jāiegulda vairāk savā aizsardzībā. Tā ir taisnība. Daudzi no mūsu sabiedrotajiem man atzīst, ka tā tas arī ir. Viņiem ir jādara vairāk. Bet armijas veidošana, kas var mazināt NATO kopējās aizsardzības spējas, manuprāt, padarītu Eiropu tikai vājāku. Tas nav izdevīgi nevienam no mums. Tāpat mēs esam īpaši satraukti par to, ko Eiropas Savienība dara ar tās Eiropas Aizsardzības fonda projektiem. Šķiet, ka tā mēģina izslēgt no dalības iepirkumos valstis, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības. Šīs valstis nevar piedalīties kopējos projektos. Mūsuprāt, tas neatbilst mūsu kopējām interesēm, jo gadījumā, ja Amerikai nebūs iespējas piedalīties šajā procesā, varētu nebūt iespējams saņemt labākos pieejamos ražojumus.
Ja jau jūs pieskārāties šim tematam, tad standarta Eiropas Savienības atbilde uz to būtu, ka ASV pirms tam vajadzētu mainīt tās likumu, kas liek vispirms izvēlēties Amerikā ražotās preces. Un tikai tad mēs varētu runāt par to, ka amerikāņiem tiktu ļauts piedalīties Eiropas aizsardzības jomas attīstības projektos.
ASV jau pastāv politika, kas sniedz lieliskas priekšrocības mūsu īpašajiem partneriem. Viņu vidū ir visas NATO dalībvalstis un citi partneri, par kuriem mums ir pārliecība, ka viņi ir uzticami, ka viņi nepārdos noslēpumus, un kuri uztur sadarbību ar daudziem citiem sabiedrotajiem. Mēs neliekam šķēršļus viņu dalībai ASV iepirkumos. Mēs to tikai atbalstām.
Tagad pāriesim pie cita jautājuma, kurā ir iesaistīts gan Francijas prezidents, gan vairāki citi. Runa ir par attiecību uzlabošanu ar Krieviju. Daži to apšauba un saka, ka tas notiek pārāk ātri. Citi uztraucas, ka Makrons ir pārāk naivs vai arī, ka viņš nepievērš pietiekami uzmanību Baltijas valstu raizēm. Kā jūs vērtējat viņa pieeju? Vai šis ir īstais brīdis, lai atjaunotu normālās attiecības ar Krieviju?
Pēc iebrukuma Krimā NATO nolēma, ka mēs nevaram turpināt ar Krieviju attiecības pa vecam. Cerams, ka sadarbības samazināšana, kā arī sankcijas, ko piemēroja gan Eiropas Savienība, gan ASV, liks viņiem atgriezies pie sarunu galda un mainīt savu uzvedību. Bet līdz šim viņi nav mainījuši savu uzvedību. Viņi ir sagūstījuši trīs Ukrainas kuģus un ievietojuši to apkalpi Maskavas cietumos. Paskatieties, ko viņi ir darījuši Gruzijā, ko viņi ir darījuši Lielbritānijā. Viņi nemaina savu uzvedību un nemēģina ievērot starptautiskos likumus un noteikumus. Tādēļ mēs ļoti ceram, ka atiešana pie iepriekšējās sadarbības nenotiks. Protams, ka Francija var pieņemt savu lēmumu par to, kādas būs tās divpusējās attiecības ar Krieviju.
Bet mēs paliekam pie tā, ko NATO ir nolēmis pēc notikumiem Krimā, cerot, ka šādi mēs varam panākt kaut ko, kas liks Krievijai mainīt savu attieksmi pret tās rīcību Ukrainā. Turklāt kaut kas tamlīdzīgs var notikt arī jebkurā no Baltijas dalībvalstīm. Proti, viņi var atņemt daļu no jūsu teritorijas.
Ukrainā viņi turpina stāvēt par to, ko ir nelikumīgi paņēmuši. Mēs nevaram uz to vienkārši noskatīties. Un to NATO arī dara.
Par attiecībām starp NATO dalībvalstīm - šis temats pēdējās nedēļās un mēnešos ir plaši apspriests. Daži saka, ka NATO cieš no ASV pašreizējās administrācijas haotiskas rīcības. Vai jūs piekristu, ka šā brīža ASV vadība un it sevišķi jau prezidents Donalds Tramps rīkojas haotiski un nepastāvīgi?
Man liekas, ka būtu ārkārtīgi svarīgi, lai mums būtu NATO ietvaros panāktās vienošanās. Daudzām no mūsu valstīm ir divpusējo attiecību saspīlējumi. Mums, piemēram, šobrīd ir saspīlētas attiecības ar Turciju "S400" dēļ. Mums ir saspīlētas attiecības arī ar vienu otru citu valsti. Tā tas notiek. Arī citu valstu prezidentiem savā starpā var būt problēmas. Nav nepieciešams tagad tās uzskaitīt. Man liekas, ka būtu godīgāk runāt nevis par personībām, bet gan par politiku, ko tās īsteno. Un, ja nu kaut kur mūsu politika ir bijusi ļoti skaidra, tad tas ir jautājumā par atbalstu visu Eiropas valstu suverenitātei. Mēs esam īpaši iestājušies par Latviju, Lietuvu un Igauniju, jo šīs valstis ir mazas. Mēs vēlamies, lai tās saglabātu savu teritoriālo nedalāmību. Tādēļ mēs esam īpaši veicinājuši dažādu NATO valstu karaspēka klātbūtni Baltijas valstīs.
Papildus tam ASV izvieto karaspēku Polijā. Līdz ar to mēs mēģinām darīt visu iespējamo, lai valstis, kas robežojas ar Krieviju, būtu drošībā, lai tajās nenotiktu nekas tamlīdzīgs, kā ir noticis Krimā.
Ko jūs šajā kontekstā sagaidāt no NATO līderu tikšanās Londonā? Vai tās ietvaros tiks izteiktas jaunas apņemšanas? Varbūt mēs redzēsim vēl vairāk strīdu? Vai arī var sagaidīt, ka alianse mēģinās parādīt savu vienotību?
Man liekas, ka mēs spēsim parādīt, ka aizvadītā gada laikā daudz kas ir paveikts. Daudz kas no tā, par ko valstu līderi ir vienojušies 2018. gada jūlijā Briselē, tiek īstenots. Mums ir tā dēvētā “Četri reiz 30” gatavības iniciatīva. Tā nodrošina, ka mūsu rīcībā ir labi apmācīti, savstarpēji savietojami spēki, kas ir gatavi doties uz jebkuru konflikta vietu. Mēs esam izvērtējuši Ķīnas lomu. Mūsuprāt alianses locekļiem būtu ļoti svarīgi šo jautājumu izvērtēt. Tas, ko Ķīna šobrīd attīsta, nākotnē var kļūt par faktoru mūsu drošībā. Gatavība stāties pretī Krievijai, lai tā neuzdrīkstētos uzbrukt nevienai citai neatkarīgai valstij, tostarp mūsu aliansē. Mēs raudzīsimies uz jauniem pretterorisma pasākumiem, uz kosmosu kā operāciju telpu. Es domāju, ka mēs esam ļoti aktīvi palielinājuši mūsu spējas. Varam paskatīties arī uz koalīciju cīņai ar ISIS [''Daīš''], uz Kosovu. Šobrīd daudz kas tiek darīts, lai novērstu konfliktus. Es domāju, ka valstu vadītāji apspriedīs, kur mēs šobrīd atrodamies katrā no šīm jomām un mēģinās panākt, ka mēs kopīgi virzāmies uz priekšu.
