Luksemburgā bāzētie tiesneši norādīja, ka vājas pabalstu sistēmas un slikti dzīves apstākļi nav pietiekams pamatojums, lai neļautu bēgļus un migrantus deportēt uz citu valsti.
Izņēmumi pieļaujami tikai galējās situācijās, kurās liegtas tādas pamatvajadzības kā pārtika, higiēna un mājoklis.
Tiesa šo lēmumu pieņēmusi saistībā ar kāda Gambijas patvēruma meklētāja lietu, kurš sākotnēji lūdza patvērumu Itālijā, bet vēlāk arī Vācijā. Kad tika nolemts, ka viņam jāatgriežas Itālijā, viņš iesniedza prasību tiesā, norādot, ka dzīves apstākļi Itālijā nav apmierinoši.
Līdzīgi argumenti minēti arī kāda palestīnieša lietā, kurš Vācijā nonāca pēc tam, kad vispirms bija ieceļojis Bulgārijā, kā arī šos iemeslus minējis kāds čečens, kas Vācijā nonāca caur Poliju.
Tiesneši lēma, ka tas nav pietiekams pamats šādai prasībai.
Eiropas Savienības Tiesa vērsa uzmanību uz to, ka bloka patvērumu sistēma ir balstīta uz savstarpējās uzticēšanās un lēmumiem, kurus pieņem dalībvalstis, ir jābūt saskaņā ar cilvēktiesībām.
Līdz ar to, pēc Eiropas Savienības tiesa uzskatiem, patvēruma meklētāja sūdzība ir jānoraida, jo viņš jau ir ieguvis un bauda citas dalībvalsts sociālās sistēmas labumus un aizsardzību.
Tas rakstīts arī Eiropas Savienības Dublinas regulā, ka patvēruma meklētājam ir patvērums jāpieprasa pirmajā valstī, kurā tas ieradies bloka teritorijā. Kopš šī brīža, atbildību par patvērumu meklētāju uzņemas konkrētā dalībvalsts.
Turklāt, ja patvēruma meklētājs aizceļo uz citu bloka valsti, tad tām ir pienākums tuvāko sešu mēnešu laikā patvērumu meklētāju deportēt atpakaļ uz valsti, kurā viņš ieceļoja, kad pirmo reizi šķērsoja ES robežu, un kura līdz ar to uzņēmusies par konkrēto personu atbildību.
Šāds lēmums dod tiesības Eiropas Savienības valstīm deportēt patvēruma meklētājus uz tām bloka valstīm, kurās viņi ieradās vispirms.
Pērn Vācija pārvietoja atpakaļ uz citām dalībvalstīm vairāk nekā 8000 patvēruma meklētāju. Lielākā daļa - uz Itāliju, daži tika nosūtīti uz Grieķiju, bet Ungārija neuzņēma nevienu.
