Dānija ir viena no Ziemeļvalstīm, kurām Ziemeļjūrā ir pieejamas ievērojamas dabasgāzes krātuves, turklāt tā ieņem arī 32. vietu pasaulē jēlnaftas eksportētāju vidū. Vienlaicīgi Dānija ir pazīstama arī kā viena no videi visdraudzīgākajām valstīm, kurā vēja enerģija nodrošina aptuveni trešo daļu no visa elektroenerģijas pieprasījuma. Dānija arī paudusi vēlmi līdz 2050. gadam pilnībā kļūt neatkarīgai no fosilajiem kurināmajiem.
Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Dānijā pēdējā laikā notikušas asas diskusijas par iespējamo slānekļa gāzes ieguvi un pagājušajā nedēļā valsts ziemeļos esošās Fridrikshavnas pašvaldība kļuvusi par pirmo valstī, kas izsniegusi licenci Francijas enerģijas kompānijai „Total”, ļaujot uzsākt slānekļa gāzes izpētes iespējas. Slānekļa gāzes iegūšanai parasti izmanto tā dēvēto hidrosprādzienu tehnoloģiju, kas paredz pazemes sprādzienus un ķimikāliju izmantošanu. Tieši tāpēc vietējie iedzīvotāju pauduši neapmierinātību ar vietējās varas lēmumu, baidoties par iespējamo dzeramā ūdens piesārņošanu, kā arī apkārtējās ainavas sabojāšanu ar gāzes ieguves platformām.
Iedzīvotāji sūdzējušies arī Dānijas enerģētikas ministram Rasmusam Helvēgam Petersenam, kurš gan norādījis, ka slānekļa gāzes iegūšana pilnībā gulstas uz Fredrikshavnas pašvaldību.
Taču Fredrikshavnas pašvaldības vadītāja Birgita Hansena intervijā nacionālajai raidsabiedrībai DR norādījusi, ka kompānijai „Total” izsniegtā licence šādu ķimikāliju izmantošanu neparedz. Viņa norādījusi, ka nevēlas aiztikt resursus augsnes apakškārtā, ja tos nebūs iespējams iegūt videi draudzīgā veidā.
Diskusijas par slānekļa gāzes iegūšanu kārtējo reizi ir nonākušas uzmanības centrā, saasinoties Eiropas Savienības attiecībām ar lielāko gāzes piegādātāju - Krieviju. Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisijas un enerģētikas eksperti tikās Briselē, lai spriestu par alternatīviem enerģijas ieguves veidiem.
Kā norādīts Eiropas Savienības Klimata rīcības ģenerāldirektorāta paziņojumā, Eiropa pašlaik ik dienu tērē aptuveni vienu miljardu eiro energoresursu importam, un mērķis ir līdz 2050. gadam enerģētikas sektoru padarīt gandrīz brīvu no oglekli saturošiem resursiem. Kā norāda Francijas starptautisko attiecību institūta pārstāve Silvija Korno Gandolfa, piemēram, slānekļa gāzes ieguvē Eiropas Savienības valstu darbības ir bijušas ļoti lēnas un neefektīvas:
„Eiropā mēs šajā jomā esam pārāk lēni. Mums vismaz vajadzētu nacionālajā līmenī izstrādāt pienācīgu rīcības plānu, kā atļaut piesaistīt investīcijas slānekļa gāzes ieguvei. Protams, tas ir jādara atbildīgā un videi draudzīgā veidā. Mums ir nepieciešams iesaistīt vietējās kopienas un nevalstiskās organizācijas lielākā apmērā, nekā tas tiek darīts pašlaik. Šie ir divi svarīgākie uzdevumi - izstrādāt pareizo struktūru un iesaistīt cilvēkus.”
Runājot par iespējām mazināt enerģētisko atkarību, Eiropas Komisija cerīgi skatās uz Beļģijas un citu Ziemeļeiropas valstu piemēru, kur daudzas pilsētas un ciemati enerģijas ražošanu ir ņēmuši savās rokās, izstrādājot investīciju projektus, kuros katrs iedzīvotājs var kļūt par akcionāru.
Piemēram, beļģu atjaunojamās enerģijas kooperatīvā „Ecopower” ir iesaistījušies aptuveni 37 tūkstoši cilvēku, kuriem kopā pieder 11 vēja turbīnas un trīs ūdens enerģijas un viena biomasas ieguves iekārtas, kā arī 270 saules paneļu iekārtas. Šis ir tikai viens no aptuveni 2400 dažādiem Eiropas Savienības daļēji finansētajiem kooperatīviem, kas jau darbojas Eiropā.
Kā norāda Eiropas Komisijas pārstāvji, šāds modelis vairo iedzīvotāju motivāciju vairot atjaunojamās enerģijas ieguvi, kā arī palīdz sasniegt gāzes samazināšanas mērķus.
Nākamajā gadā Parīzē notiks globāla ANO klimata konference, kuras mērķis būs izstrādāt likumīgi saistošu līgumu par klimata izmaiņām, un tiek uzskatīts, ka Eiropas kopienu enerģijas projekti var kļūt par vienu no centrālajām stratēģijām klimata pārmaiņu sasniegšanai. Eksperti gan norāda, ka pašlaik šādu kooperatīvu attīstību kavē dažādi finansiālie šķēršļi dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī dažādu lielo enerģijas kompāniju dominējošais stāvoklis.
