Nīderlandes pilsētā Māstrihtā tapušais un arī vēlāk parakstītais līgums dzima ilgi un ļoti grūti un vēlāk tikpat smagi nāca arī tā ratifikācija – dāņi to pirmajā referendumā noraidīja, un gandrīz izsvilpa arī franči. Līgums ieguva Māstrihtas vārdu.
Līgums tolaik jau esošajai Eiropas Kopienai, proti, ekonomiskajai kopībai, pievienoja divus jaunus tā dēvētos pīlārus – sadarbību ārpolitikā un drošības politikā, kā arī iekšlietās un tieslietās.
Līgums deva Eiroparlamentam lielākas pilnvaras un paredzēja Eiropas Savienības pilsonību, ļaujot cilvēkiem pārcelties uz citām ES valstīm un piedalīties Eiropas Parlamenta un vietējo pašvaldību vēlēšanās.
Māstrihtas līgums tika parakstīts 1992.gada 7.februārī. Starp parakstītājiem bija arī vēl pavisam jaunais Luksemburgas finanšu ministru Žans Klods Junkers, kurš vēlāk kā premjers piedalījās jau nākamā Amsterdamas līguma parakstīšanā un tagad ir Eiropas Komisijas prezidents.
Junkers vienmēr ir bijis Eiropas projekta sīksts atbalstītājs. Runājot ar studentiem Māstrihtā, viņš atzina, ka tā ir Eiropas vienīgā iespēja izdzīvot mainīgajā pasaulē. Tikai pagaidām Eiropas Savienība veido ceturtdaļu no pasaules ekonomikas.
“Pēc 10 gadiem mums būs tikai 10%. Pēc 20 gadiem no šī brīža – neviena no Eiropas Savienības dalībvalstīm vairs nebūs starp G7 valstīm. Ir jautājumi?” skarbi paziņoja Junkers.
“Un no demogrāfiskās viedokļa – nav tā, ka mēs gluži izzūdam, bet mēs zaudējam demogrāfisko īpatsvaru. 20.gadsimta sākumā eiropieši bija 20% no cilvēces. Tagad, šī gadsimta sākumā – 5-7%, bet šī gadsimta beigās mēs būsim 4% no 10 miljardiem cilvēku. Tie, kas domā, ka ir pienācis laiks izjaukt pa daļām Eiropu, sadalīt mūs pa nacionālām sastāvdaļām – tie totāli kļūdās. Mēs neizdzīvosim kā atsevišķas nācijas bez Eiropas Savienības,” pauda Junkers.
Bez Māstrihtas līguma nebūtu arī Eiropas monetārās savienības, kas nozīmē – nebūtu arī Eiropas vienotās valūtas eiro, kas būtu varējis iegūt arī “ekju” vārdu, ja vien ne līdzība ar seno franču naudas vienību.
