Lai nodrošinātu informācijas apriti visās 24 Eiropas Savienības oficiālajās valodās, tās institūcijās strādā teju tūkstotis mutisko tulku un vairāki tūkstoši tulkotāju. Vēl pirms gadiem 30 galvenā saziņas valoda Eiropas institūcijās bija franču, kas izsenis bijusi galvenā diplomātijas valoda visā pasaulē. Šodien to izkonkurējusi angļu mēle – tieši tajā sākotnēji top vairums ES dokumentu. To raksturo arī Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta Latviešu valodas departamenta 1. nodaļas vadītājas Lienas Muskares teiktais:
“Vēl pirms 15 gadiem, kad es sāku strādāt Eiropas Komisijā, kādi 20% dokumentu bija oriģināli franču valodā.
Bet tagad franču un citās valodās ir varbūt kādi 5%. Angļu valoda nenoliedzami dominē. Arī dokumentu autoriem, kas strādā dažādos dienestos, angļu valoda noteikti ir tā, ko viņi pārzina vislabāk.”
Lai gan Lielbritānija pašlaik ir uz sliekšņa, lai pamestu ES, angļu valoda paliks viena no oficiālajām valodām, jo tajā runā arī Īrijā un Maltā. Liena Muskare domā, ka tuvākajos gados angļu valodas popularitāte Eiropas institūcijās radikāli nemazināsies.
“Varbūt ne tuvākajos piecos gados, bet ilgākā laika posmā, ja Lielbritānija izstāsies, Vācija un Francija noteikti centīsies palielināt savu valodu ietekmi,” norāda Muskare.
ES tulkotājiem augstā līmenī jāzina vismaz divas oficiālās valodas, izņemot dzimto. Vienai no tām jābūt angļu. Un, visticamāk, tā arī paliks, jo, pēc "Eurostat" datiem, 94% vidusskolēnu ES 2016. gadā mācījās angļu valodu kā svešvalodu. Salīdzinājumam – 21,5% mācījās spāņu, 17,2% - vācu un 16,4% - franču. Šajos datos gan nav ietverta Lielbritānija.
Vairums ES angliski tapušo dokumentu autoriem angļu valoda nemaz nav dzimtā. Un tas vēl vairāk sarežģī tulkotāju darbu, mēģinot tekstu atveidot citā valodā.
“Dažkārt ir tā: terminus saliekam pareizi, lasām teikumu un saprotam visus vārdus, bet nesaprotam, kas šajā teikumā ir pateikts. Nevaram uztvert būtību. It kā ir latviski, bet nav latviski,” saka Valsts kancelejas Tiesību aktu redakcijas departamenta vadītāja Daina Vaivare. Viņa uzsver – tulkojumos jāiegulda arī daudz darba latviešu valodas noslīpēšanā.
“Valodas burvība rodas tikai tad, kad teksts ir skanīgs, uztverams, saprotams. Es ikdienā strādāju ar tiesību aktiem, un šie teksti ir ļoti, ļoti sarežģīti. Mēs nodrošinām, lai tie būtu saprotami, viennozīmīgi, nepārprotami. Bet mēs nevaram nodrošināt, lai šie teksti būtu vienkārši. Jo tiesību aktu valoda vienmēr ir sarežģīta. Un par to arī runājām šajā konferencē – cik grūti latviešu valodā ir atveidot šos tekstus, kurus gatavo Eiropas institūcijas. Mums tie ir jāievieš arī mūsu tiesību aktu sistēmā. Tur ir juridiskais aspekts, saturiskais aspekts. Bet dažkārt novārtā atstāj valodas aspektu.
Bet, ja mēs rūpējamies par valsts valodu, tad tas ir mūsu pienākums – rūpēties arī par valodas skanīgumu šajos tekstos,” pārliecināta ir Vaivare.
Par latviešu tulkotājiem Eiropas Savienības institūcijās gan Vaivare saka tikai labāko, norādot – tā kā tulkotāji nereti strādā ar tekstiem, kuru autori tos nav rakstījuši savā dzimtajā valodā, tulkojums faktiski sanāk divkāršs. Un, ja pamatteksts nav kvalitatīvs, arī tulkotājs brīnumus nevarēs paveikt.
