Es vēlētos sākt ar vispārēju, mazliet filozofisku jautājumu – kāda šobrīd ir tieslietu situācija Eiropas Savienībā (ES)? Vai jūs varat justies drošs, ka šajā ziņā viss ir kārtībā?
Atbilde ir – jā! Likuma vara ir Eiropas Savienības pamats un, lai arī kādas viedokļu atšķirības mums varētu būt, par likuma varas ieviešanu ir ļoti stipra, kopīga sajūta pilnīgi visās ES dalībvalstīs, un es uzsveru vēlreiz – pilnīgi visās! Likuma vara ir tā, kas vada visu šo 27 valstu savstarpējās attiecības, un tie ir likumi, kas ir ierakstīti līgumos, ES Pamattiesību hartā, kas nosaka dzīvi kopā vienotā telpā, bez iekšējām robežām, un dala kopīgu likteni, piederot vienam un tam pašam projektam. To man personiski nozīmē likuma vara, un tā ir dziļa ticība valstīm un Eiropas cilvēkiem.
Tādēļ, jā, es esmu optimistisks, lai gan es, protams, saprotu, ka visās dalībvalstīs, un ne tikai dažās no tām, likuma varas ieviešanas līmeni vēl var uzlabot.
Runājot par Eiropas Savienību kā tādu kopīgo ģimeni, tad jāmin Polija, kas varbūt ir tāds grūtais bērns, domājot par likuma un tiesu varu. Arī nesenie lēmumi Polijā ir par to, cik daudz Polijas likumu un tiesu varai ir jābūt neatkarīgai no Eiropas Savienības tiesu varas. Un vienmēr šeit ir tāds jau gadiem ilgstošs konflikts ar Eiropas Komisiju. Sakiet, kā jūs redzat, kāpēc veidojas šādi jautājumi un vēlme apspriest, cik neatkarīgām ir jābūt nacionālajām tiesu varām iepretim Eiropas Savienības Tiesas varai?
Man ir grūti pateikt, no kurienes tas nāk, lai gan man ir daudz poļu draugu un arī oficiālo kontaktu, kas man daudz ko ir arī izskaidrojis, bet ļaujiet vispirms man pateikt, ka Polija ir fantastika zeme, un es tiešām tā domāju. Polijas vēsture attiecas uz pilnīgi visu Eiropu. Centrāleiropa ir Polija. Lielā Centrāleiropas dalībvalsts ir Polija. ES ir piecas lielās dalībvalstis – Polija, Vācija, Francija, Spānija un Itālija. Un es, kā jūs dzirdējāt, saucu tās no austrumiem uz rietumiem un dienvidiem. Poļu un slāvu tradīcija ir absolūti izšķiroša visai ES, un Polijas liktenis pieder ES, ko iznes gan Polijas pilsoniskā sabiedrība, gan politiķi.
Protams ir viedokļu dažādība, gluži kā ikvienā dalībvalstī. Tas, ka mēs saņemam problemātiskus gadījumus no kādas konkrētas dalībvalsts vairāk, ar laiku mainās. Tā nav, ka likuma varas lietas attiecas tikai uz kādu vienu konkrētu dalībvalsti, to, kuru jūs jau pieminējāt. Šādas likuma varas problēmas ir arī citās dalībvalstīs.
Mūsu uzdevums nav pateikt, ka ir poļu, beļģu, grieķu likums, mūsu uzdevums ir konstatēt, kas ir likuma vara konkrētajos tiesvedības gadījumos.
Kā šādas tiesvedības rodas – vai nu Eiropas Komisija, kas to uzrauga, konstatē, ka kādi vietējie likumi nav saskaņā ar šīm vērtībām, un tad šie gadījumi nonāk Eiropas Tiesas priekšā un mums tie ir jāizskata ļoti konkrēti un specifiski. Tas ir viens kanāls. Otrs – kad attiecīgās dalībvalsts vai pat citas dalībvalsts tiesas lūdz skaidrojumu, vai likuma vara ir ievērota juridiskajā sistēmā. Un tas ir svarīgi, jo tās ir savienotas, piemēram, Eiropas aresta garantija – kad vienai dalībvalstij ir jālūdz otrai izdot tiesājamo personu.
Mēs ik pa laikam saņemam lūgumus no dažādām dalībvalstīm, un, piemēram, tagad prasības ir iesniegušas vismaz 10 dalībvalstis. Man pašam pirmais gadījums tiesā nāca no Luksemburgas. Tāpēc es tiešām pretojos idejai, ka mēs fokusējamies tikai uz vienu dalībvalsti. Visām dalībvalstīm strikti ir jāatbilst šiem likumiem, un nav iemelsa vienu izcelt pāri citām.
Ko jūs varat teikt par Latvijas tiesu varu?
Man ir grūti teikt vispārīgu vērtējumu, taču kā Eiropas Tiesas pārstāvis varu sacīt, ka mums ir izcila pieredze ar Latviju. Vispirms atļaujiet man pieminēt jūsu prezidentu Egilu Levitu, kurš 15 gadus bija mans kolēģis. Tagad viņa sekotāja Ineta Ziemele ir izcila tiesnese ar starptautisku atzinību, runā visās nepieciešamajās valodās, lai efektīvi varētu strādāt. Un tas ir pirmais vēstījums, ko vēlos teikt.
Runājot par Latvijas tiesām, mums ir arī ļoti izcilas sadarbības piemēri starp mūsu un Latvijas tiesām, kad nacionālās tiesas lūdz Eiropas Savienības likumu interpretāciju un tādējādi rada vidi, kur mēs to lieliski varam izskaidrot.
Viens no nesenākajiem gadījumiem ir datu aizsardzības nosacījumi sodu punktu gadījumā, ko piešķir autovadītājiem. Un ir vēl daudz citu gadījumu. Mums bija arī kāds gadījums, ko izcēla Latvijas Augstākā tiesa – atlīdzība par medicīniskajiem izdevumiem bērnam, kurš auga Jehovas liecinieku ģimenē un viņu varēja ārstēt Latvijā, bet tad būtu jāveic asins pārliešana, kas būtu pretrunā ar reliģiskajiem standartiem. Viņi devās uz Poliju, kur varēja izdarīt vajadzīgo manipulāciju bez asins pārliešanas, un viss notika. Pēc tam bija problēmas ar medicīniskā pakalpojuma izdevumu kompensāciju.
Galu galā situācija atrisinājās tā, ka latviešiem nebija jāmaksā Polijas pakalpojumu cenas, bet jākompensē saskaņā ar Latvijas nosacījumiem. Tagad šis spriedums nav tikai Latvijas un Polijas lieta, to ļoti plaši komentē gan Francijā, gan Vācijā, gan Spānijā, gan starptautiskos nozares izdevumos.
Patlaban Eiropas Savienība un visa pasaule ir krīzes situācijā, joprojām domājot par Covid-19. Sakiet lūdzu, kā jūs redzat, cik daudz šie jautājumi parādās tiesu praksē un kā tas ietekmēs arī Eiropas Savienības Tiesu?
Covid-19 gadījumos lēmumi primāri pieder nacionālajām tiesām un it īpaši nacionālajām konstitucionālajām tiesām. Eiropas Savienībai sabiedrības veselības jautājumos ir ļoti neliela kompetence. Tā to cenšas koordinēt, bet pati kompetence paliek nacionālajā ziņā.
Ja, piemēram, ir kādi gadījumi, kas kaut kādā veidā skar Eiropas Savienības jomu, es te minēšu pilnīgi nejaušu piemēru, vakcīnu brīva kustība, sacīsim, bet, piemēram, komandantstundas nosacījumi vai aizliegumi pulcēties reliģiskos pasākumos, tas protams viss nonāk nacionālajās tiesās, bet pati pēdējā instance var būt Strasbūrā bāzētā Eiropas Cilvēktiesību tiesa.
Jūs jau pieskārāties vienlīdzībai, un tas, ko šobrīd mēs redzam, ir situācija Afganistānā un arī bēgļi, kas ierodas Eiropas Savienībā un ir arī mums pie robežām. Cik viņi ir vienlīdzīgi, nonākot mūsu Eiropas Savienības tiesu priekšā?
Jūs pieskārāties ļoti svarīgai Eiropas Savienības kopējās politikas tēmai, kas attiecas uz migrāciju un patvērumu, – te Eiropas Savienībai ir milzīga kompetence likumos, kuri dalībvalstīm ir jāievēro. Tas ir saistīts ar to, ka mums ir Šengenas zona – vienota telpa bez robežām.
Taču, ja kāds šķērso robežu no malas, tad tā ir visas Eiropas Savienības lieta, un tāpēc ir šie kopējie nosacījumi, kā strādāt ar patvēruma lūgumiem, kā pret šiem cilvēkiem ir jāizturas, izrādot lielāko Eiropas Savienības vērtību – cieņu.
Bet ir vēl viens būtisks nosacījumu punkts – solidaritāte. Tas nozīmē – dalīta atbildība un solidaritāte dalībvalstu starpā.
Un ir diezgan interesanti redzēt, kā Eiropa strādā. Pirms vairākiem gadiem mums bija šis milzīgais cilvēku pieplūdums Grieķijā, Itālijā, un, balstoties uz šiem solidaritātes principiem, tika pieņemts patvēruma meklētāju pārvietošanas princips, lai valstis atvieglotu. Kā jūs labi zināt, vairākas Centrāleiropas valstis kritizēja šo lēmumu, taču tiesa šīs iebildes noraidīja. Bet tagad nav tikai Afganistāna, ir arī Baltkrievijas situācija, un Eiropas Savienībai ir jārīkojas tieši tāpat, kā bija Grieķijas un Itālijas gadījumā, un tai ir jābūt pilnā solidaritātē ar Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju. Tā ir dalīta Eiropas Savienības atbildība.
