Eiropas Komisijas jaunā paplašināšanās stratēģija, kas prezentēta Strasbūrā, liecina par ES intereses atjaunošanos par Rietumbalkānu reģionu. Tas daļēji saistīts ar aizvien pieaugušo Krievijas, Turcijas un pat Ķīnas ietekmi šajā reģionā. Tiek norādīts, ka Maskava cenšas arvien izprovocēt eiroskepticismu Rietumbalkānos, sakot – lai arī Eiropa sola, tā nekad jūs neuzņems, tāpēc ciešākas attiecības ar Krieviju būtu reālāks scenārijs.
Un šāds politiskā entuziasma trūkums attiecībā uz paplašināšanos ES nenoliedzami jūtams.
Kandidātes uz paplašināšanos ir piecas valstis, kas izveidojušās pēc bijušās Dienvidslāvijas sabrukuma – Bosnija un Hercegovina, Kosova, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Melnkalne un Serbija, sestā – šīm valstīm līdzās esošā Albānija. Kopā apmēram 18 miljoni iedzīvotāju.
Taču reālākās kandidātes uz iestāšanos ES līdz 2025.gadam ir Serbija un Melnkalne. Tas ir ļoti ambiciozs plāns – to atzīst arī pati Eiropas Komisija. Un iemesls tam ir ne tikai šo valstu savstarpēji strīdi un nabadzība.
“Tā entuziasma atmosfēra, ko redzējām pirms desmit un vēl gadiem, ir tagad beigusies, jo ir tik daudz jaunu problēmu: gan bēgļu lietas, terorisms, ekonomiskās problēmas un tā tālāk. Un tas nozīmē – vairākums Eiropas Savienības valstu ir daudz uzmanīgākas,” norāda eirodeputāts, bijušais Igaunijas kultūras ministrs Urmass Paets.
Šis uzmanīgums saistīts arī ar to, ka, Lielbritānijai izstājoties no ES, radīsies robs ES budžetā, bet jaunās dalībvalstis būs budžeta naudas saņēmējas, nevis iemaksātājas tajā. Tāpat, ņemot vērā šo valstu relatīvi zemāko dzīves līmeni, būtu gaidāma migrācijas plūsma.
No ģeopolitiskā viedokļa Rietumbalkānu valstu ceļš uz ES ir svarīgs visa reģiona stabilitātei. “Ja šīs valstis tiek veiksmīgi, savlaicīgi integrētas ES – tad šeit varētu panākt līdzīgu mierizlīgumu starp šim tautām un sabiedrībām, kā tas bija starp Franciju un Vāciju pēc Otrā pasaules kara. Savukārt otra grupa pietiekami nopietni apsver tos izaicinājumus, kas var rasties, ja šīs valstis un šīs sabiedrības vēl negatavas nonāk Eiropas Savienībā,” norāda eirodeputāts, bijušais Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks (“Vienotība”).
Entuziasmu par jaunu paplašināšanos neveicina arī problēmas ar dažām iepriekš uzņemtajām nosacīti “jaunajām” dalībvalstīm: Horvātijas un Slovēnijas robežstrīds, augstā korupcija Rumānijā, Polijas un Ungārijas problēmas ar likuma varas ievērošanu.
“No ES viedokļa ir svarīgi saprast – vai nu eksportējam stabilitāti, vai importēsim nestabilitāti,” saka ES paplašināšanās komisārs Johanness Hāns.
ES paplašināšanās stratēģijā arī uzsvērts, ka, pirms domāt par iestāšanos ES, šīm Rietumbalkānu valstīm ir jāatrisina savstarpējie strīdi un robežu jautājumi, un te nekādas atlaides netiks dotas.
