ES misijas vadītājs: Gruzija nedrīkst pakļauties Krievijas provokācijām

Krievijas un Dienvidosetijas rīcība, pārliekot robežu starp Gruziju un Krievijas kontrolēto Dienvidosetiju, nozīmē atkārtotu Gruzijas aukstasinības pārbaudi, kurā svarīgākais ir nepakļauties provokācijām. Tomēr galvenais jautājums, kas pagaidām ir neatbildēts - kāpēc Krievija ir pārlikusi robežu ar Gruziju un kāpēc tieši tajās vietās, kur tā tagad atrodas.

To intervijā sestdienas rītā Latvijas Radio pauda Eiropas Savienības (ES) novērošanas misijas Gruzijā vadītājs Ķēstutis Jankausks.

Jau ziņots, ka jūlijā Krievijas un Dienvidosetijas robežsargi pārlika robežu par 300 metru dziļāk Gruzijas teritorijā. Tā bija patvaļīga rīcība, kas nebija saskaņota ar Gruziju, tāpēc izsauca tās asu reakciju.

Jaunā robeža - stratēģiski svarīga pārmaiņa

Latvijas Radio: Pēdējā laikā bijis daudz satraukuma par notikumiem uz Dienvidsoetijas adminstratīvās robežlīnijas. Vai jūs varat paskaidrot, kāda tieši ir situācija ar šīm jaunajām robežzīmēm?

Jūlija dienas tiešām bijušas intensīvas un karstas. Karstas ne tikai laika apstākļu, bet arī politiskā ziņā. 10. un 11.jūlijas nedēļas nogalē tika ziņots, ka uz administratīvās robežlīnijas Gruzijā pie Dienvidosetijas paceltas dažas jaunas zīmes. Mēs tās saucam par “zaļajām zīmēm.” Tās uzliek Krievijas vai Dienvidosetijas robežsargi. Tās parasti iezīmē, ko Krievija un Dienvidosetija sauc par valsts robežu, ko Gruzija sauc par okupācijas līniju, mēs to saucam par administratīvo robežlīniju.

Viena no šim zīmēm ir aizvietojums informācijas izkārtnei, kas pazuda aprīlī. Dažkārt mēs konstatējam, ka šīs zīmes tikušas sabojātas, aizkrāsotas.

Tās ņem nost gruzīnu aktīvisti?

Tas ir visticamākais variants. Mēs nevienu nevaram vainot, mums nav nekādu pierādījumu. Bet ir kāds, kas nāk un to dara. Tātad viena no jaunajām zīmēm ir aizvietojums tai, kas pazuda aprīlī. Tomēr jaunā zīme atrodas citā vietā. Starpība starp jauno un veco ir 300 metri. Un tā atrodas uz dienvidiem no iepriekšējās vietas. Līdz ar to tā ir tuvāk automaģistrālei, un tā faktiski atrodas gandrīz uz Baku-Supsas cauruļvada.

Otra uzstādītā zīme ir jauna. Tās iepriekš tur nebija. Rajonā jau bija citas zīmes, par kurām vietējie iedzīvotāji zināja. Un viņiem jaunā zīmē rada priekšstatu, ka patiešām robeža, līnija, kur viņi var un nevar iet, ir pārvietojusies. Un viņiem ir zemes īpašumi. Raža ir pēc apmēram nedēļas. Un viņi ir tiešām uztraukušies. Jo, ja jūs šķērsojat šo līniju, jūs riskējat, ka jūs aizturēs.

Tas ir tas, kas notika. Un protams, šeit tas tiek uztverts kā administratīvās robežlīnijas pārvietošana. Tas Gruzijā izraisīja protestus, bijusi liela preses uzmanība. Daudzas nevalstiskās organizācijas, politiskās partijas, kustības, cilvēki devās uz šo vietu un īstenībā vienu šīm zīmēm - jauno - noņēma.

Tā joprojām ir noņemta, joprojām atrodas tur. Otra stāv. Un pagājušajā nedēļas nogalē Gruzijas policijai nācās spert papildus soļus, lai ierobežotu pieeju rajonam, izņemot vietējiem iedzīvotājiem.

Jo ir tik daudz gruzīnu protestēju, kas uz turieni dodas?

Viņu nebija simti, bet desmiti. Tomēr pasākumu pievērsa plašu uzmanību, it īpaši atsevišķos gadījumos, kad viņi zīmi noņēma. Viņi to apkrāsoja un noņēma.

Otra puse - Dienvidosetija un Krievija - to uzskata par robežas pārkāpšanu, un līdz ar to viņiem jāreaģē uz protestētājiem. Viņi uz to nereaģēja vardarbīgi, tomēr vēlāk ieradās bruņojušies un noņēma Gruzijas karogu, ko protestētāji tur bija atstājuši.

Tas atkal izraisīja neapmierinātību. Līdz ar to bija daudz spriedzes, es teiktu - daudz emociju.

Pirmdien mums bija Incidentu novēršanas un risināšanas mehānisma [IPRM] ārkārtas tikšanās, [kurā piedalās Gruzijas, Dienvidosetijas, Krievijas un novērošanas misijas pārstāvji]. Parasti mums tikšanās ir reizi mēnesī. Šī bija ārkārtas tikšanās, un tā bija veltīta vienam vienīgam jautājumam - situācijai uz vietas.

Notika vairāku stundu diezgan karstas diskusijas - šeit ir daudz politisko domstarpību.

Par spīti tam, mums izdevās vienoties ar visiem sanāksmes dalībniekiem, ka viņi izturēsies savaldīgi. Viņi nespers soļus, kas otrajā pusē var tikt uzskatīti par provokatīviem.

Tad jūs arī vienojāties, kā vietējie varēs piekļūt saviem laukiem un ražai?

Vēl ne. Mēs pacēlām šo jautājumu. Dienvidosetīni apsolīja, ka viņi to apspriedīs un ļoti drīz mums sniegs informāciju. Es sagaidu, ka šis jautājums būs dienaskārtībā nākamajā, regulārajā sanāksmē, kas notiks nākamnedēļ, 30.jūlijā.

Mēs šo jautājumu uzturam ļoti augstu dienaskārtībā. Cilvēkiem ir ļoti svarīgi būt pārliecinātiem, ka viņi var droši novākt ražu.

Galvenais jautājums - kāpēc robežas pārliek tieši tagad un kāpēc tieši šajā vietā?

Žogu uzstādīšana un robežzīmes uz administratīvās līnijas ar Dienvidosetiju pēdējos gados tomēr bijusi regulāra lieta. Vai šis gadījums ir pēkšņs uzliesmojums? Un vai žogu uzstādīšanas intensitāte pēdējā laikā pieaugusi? Krievija nesen parakstīju sadarbības līgumus ar Abhāziju un Dienvidosetiju. Vai tas ietekmējis aktivitāti?

Jā. Atbilde ir- jā. Tas ir ārkārtējs notikums, jo vairums šo aktivitāšu notika pirms dažiem gadiem. Šis gads bija kluss un mierīgs. Tie bija tikai tā dēvētās robežas uzturēšanas darbi. Atgādinu, ka tās ir virkne instalāciju, kas sastāv no dzeloņdrāšu drošības žoga, novērošanas kamerām, sensoriem. Tā ir diezgan sarežģīta sistēma. Bet šogad nebija nekādas aktivitātes, mēs redzējām tikai uzturēšanu. Atsevišķos gadījumos mēs pat dzirdējām, ka krievi un osetīni teikuši, ka pamatā viņi ir žogu celšanu ir beiguši.

Tehniski visa Dienvidosetijas administratīvā robežlīnija ir gandrīz 400 kilometrus gara. Puse no tās ir teju nepieejama un nepārejama, jo ir augstu kalnos. No atlikušajiem aptuveni 180 kilometriem, kur tā ir pārejama, 53 kilometri ir nožogoti. Tomēr šajā rajonā, kas tagad ir uzmanības centrā, mēs nenovērojām nozīmīgus žogus, izņemot vienā ciematā [Hurvaleti], bet tur žogi bija bijuši jau diezgan ilgu laiku.

Tātad tas ir ārkārtēji. Jautājums ir - kāpēc tagad? Kāpēc pēkšņi bija nepieciešamība uzstādīt šo jauno zīmi?  Tas ir labs jautājums - pirmkārt, par to, kāpēc tieši šajā laikā? Un otrs jautājums, kas ir vēl interesantāks - kāpēc šajā vietā?

Šī zīme tagad ir 450 metrus - ne kilometrus, bet metrus - no nozīmīgās Tbilisi-Gori automaģistrāles. Uz šīs maģistrāles katru dienu brauc aptuveni 12 000 automašīnu.

Tas ir arī cauruļvads, pa kuru plūst aptuveni 100 000 barelu naftas no Baku uz Gruzijas Melnās jūras ostas pilsētu Supsu. Tas ir energosistēma, kas savieno Gruzijas austrumus un rietumus. Tas ir simboliski. Tas ir ļoti jūtīgi. Tas ir stratēģiski ļoti svarīgi.

Es to atstāšu kā jautājumu. Tie ir galveni jautājumi, kurus uzdot - kāpēc tagad un kāpēc tajā vietā?

Gruzijai jābūt savaldīgai

Kādā veidā var reaģēt Gruzija? Ko tā dara? Vai tas ir tikai protestu izteikšana?

Teiksim tā - protams, Gruzijas reakcija ir protests. Viņi protestējuši pret robežas veidošanu, kad tā sākās 2012., 2013.gadā. Dienvidoestīni un krievi šīs zaļas informācijas zīmes par robežu sāka uzstādīt 2011.gadā. Bet visaktīvāk - 2013.gadā.

Protams, bija protesti, bija liela starptautiskās sabiedrības uzmanība. Līdz ar to es domāju, ka, protams, Gruzija skaidri pauž savu nostāju, un Gruzija cenšas tam pievērst ES un savu sabiedroto uzmanību. 

Ir noteikti jāizturas savaldīgi. Jo, pirmkārt, otra puses neuzskata, ka šīs zīmes pārvietotas pāri līnijai, jo otra puse izmanto citus atskaites punktus. Gruzija to redz citādi.

Šeit ir daudz saspīlējuma un emociju.

Es domāju, ka tas, ko Gruzija var darīt un tā to dara labi, ir izturēties savaldīgi. Jo pēdējā lieta, ko vēlamies, ir atkal dzirdēt šāvienu trokšņus abpus līnijai.

Situācija ir jākontrolē. Emocijas jānomierina, un tam jāpieiet racionāli. Gruzijas valdība ir darījusi labu darbu. Un tas, par ko spējām vienoties ārkārtas sanāksmē pirmdien, bija ļoti apsveicami.   

Es domāju, ka Gruzijai ir daudz reižu bijusi mācībstunda nepakļauties provokācijām. Un darīt to, ko Gruzija dara - īstenot reformas un koncentrēties uz lietām, kas ir viņu rokās.

Robežu pārlikšanai ir dziļas sociālekonomiskas sekas

Ir skaidrs, ka visvairāk no šī visa cieš cilvēki, kas dzīvo tur uz vietas, pie līnijas. Kā viņi ar to tiek galā? Kas ir galvenās problēmas šiem cilvēkiem, kad viņiem blakus pēkšņi uzcelti žogi.

Tas ir ļoti ietekmējis vietējos iedzīvotājus. Un šis ir viens no jautājumiem, ko esam uzraudzījuši no šīs misijas paša sākuma 2008.gadā. Tā ir pēckonflikta situācijas ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem.

Ciemati ir sadalīti. Cilvēki nevar nokļūt pie savām ģimenēm. Dažkārt kapi, kas tikuši izmantoti paaudžu paaudzēs, atrodas turpat pāri mazai upei pakalnā, bet viņi uz turieni nevar tikt. Gruzijā tā ir ļoti populāra tradīcija apmeklēt kapus Lieldienā s- viņi to vairs nevar izdarīt.

Viņu lauki tikuši sadalīti. Mēs šeit esam redzējuši pazīstamo fotogrāfiju ar ķiploku lauku. Kāds to iestādīja pavasarī. Tad tam laukam pa vidu uzcēla žogu. Un lauksaimnieks varēja novākt tikai pusi ražas. Pārējais bija zaudēts.

Šie cilvēki ir diezgan nabadzīgi. Viņiem ir tikai daži zemes pleķīši. Viņi tos apstrādā un uz tiem dzīvo. Un pēkšņi, kad viņi nevar novākt ražu, kurā viņi ieguldīja, ņēma aizņēmumus un ko iestādīja - tā viņiem ir milzīga problēma.

Ir problēmas arī ar apūdeņošanu - kad apūdeņošanas kanāls plūst otrajā pusē, un kā no turienes dabūt ūdeni. Ir problēmas ar elektrību, gāzi, ūdens piegādi. Tas ietekmē viņu ikdienas katru mirkli.

Cilvēki iemācās ar to sadzīvot. Valdība izdarīja diezgan daudz, lai viņiem palīdzētu. Mēs novērojām un ziņojam par šo situāciju. Bija daudz donoru palīdzības - no ES un citiem  Rietumu donoriem, starptautiskajām organizācijām.

No mūsu - novērotāju misijas puses- mēs ziņojam. Mēs tur esam. Cilvēki novērtē, ka mēs tur esam, jo viņi jūtas drošāk, kad ir starptautiskas misijas klātbūtne. Un mūsu ziņojumi arī palīdz pielāgot palīdzības programmas.

Kopumā misija Gruzija nav bīstama

Kā tieši darbojas ES novērotāju misija Gruzijā? Jūs braucat, noskaidrojat situāciju un nekādā veidā tieši neiesaistāties?

Šī misija, kas tika izveidota 2008.gadā uzreiz pēc konflikta un sešu punktu vienošanās parakstīšanas - tā ir civila, neapbruņota novērošanas misija. Mēs ejam, novērojam un ziņojam.

Mūsu mandātā ir stabilizācijas novērošana. Pirmkārt, mūsu uzdevums ir skatīties, ka uz vietas ir droša situācija. Otrkārt, mēs ziņojam par normalizāciju. Tas iekļauj visus aspektus, ko tikko minēju saistībā ar cilvēku iedzīvi un atgriešanos pie normālas dzīves.

Mūsu uzdevums arī ir veicināt savstarpējo uzticību. Mēs uzturam telefonlīniju ar iesaistītajām pusēm, lai nodotu informāciju un mazinātu saspīlējumu.

Galvenais uzdevums noteikti ir ziņošana, jo mēs nodrošinām, ka lēmumu pieņēmējiem Briselē un ES dalībvalstīs ir patiesa un pārbaudīta informāciju par to, kas notiek uz vietas.

Mūsu novērošanas misijas mandātā iekļauta visa Gruzijas teritorija. Līdz ar to mēs novērojām ne tikai administratīvo robežlīniju, bet arī citur. Pirmkārt, runājot par drošību. Mums ir īpaši memorandi ar Gruzijas Iekšlietu un Aizsardzības ministriju. Mēs novērojam militārās mācības, poligonus. Mums ir īpašas norunas, ka pie administratīvās robežlīnijas nebūs nekāda smagā bruņojuma, tikai policija. Mēs pārliecināmies, ka Gruzija savas saistības pilda ļoti labi. Tas mazina saspīlējumu.

Mums nav pieejas Dienvidosetijai vai Abhāzijai. Diemžēl. Mūsu mandātā tās ir iekļautas, bet pieejas nav. Mēs turpinām centienus to iegūt. Bet šajā situācijā mēs izlīdzamies ar citiem avotiem. Mēs runājam ar cilvēkiem, kas braukā pāri līnijai, ievācam informācijas gabaliņus, izmantojam visu iespējamos avotus, lai saliktu kopā informāciju un zinātu, kas notiek otrajā pusē.

Vai šis ir bīstams darbs? Vai novērotājiem bijuši incidenti?

Nē, šī nav ļoti bīstama misija. Ir citas ES civilās misijas citās pasaules daļās, kur drošības situācija ir daudz sliktāka. Gruzija ir diezgan droša.

Mums bija incidents - tā bija mīna, - diemžēl tika zaudēta viena dzīvība, kas bija vietējais ārsts. Tas bija 2009.gadā. Kopš tā laika nozīmīgu incidentu misijā nav bijis.

Abās līnijas pusēs joprojām ir bruņoti cilvēki. Bet kopumā es teiktu, ka gadu laikā visiem ir attīstījusies laba izpratne par to, kā uzvesties.

Varbūt situācija Ukrainā pērn radīja lielāku piesardzību. Bet līdz šim drošības situācija nav būtiski mainījusies.

Tas, kas šogad mainījās un ko mēs uzmanīgi vērojām, ir tā sauktie līgumi, ko Abhāzija un Dienvidosetija parakstīja ar Krievijas Federāciju. Tie jau tiek īstenoti. Šogad droši vien daudz kas notiks Dienvidosetijā. Abhāzijai būs ilgāks process. Abām ir atšķirīgs integrācijas līmenis Ar Dienvidosetiju tā ir integrācija, ar Abhāziju - stratēģiskā partnerība. Mēs uzmanīgi sekojam līgumu īstenošanai un skatīsimies, kas notiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti