Dalībvalstu vadītājus, kā ierasti uzrunās arī Eiropas Parlamenta (EP) priekšsēdētājs Antonio Tajāni. Tādēļ Latvijas Radio korespondents Briselē Artjoms Konohovs izvaicāja Tajāni, kāds būs viņa šīsdienas vēstījums premjeriem un prezidentiem.
Migrācijas jautājumā panākt galīgo vienošanos cer 2018. gada sākumā
''Vispirms es vēlos uzsvērt migrāciju. No rīta Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību komitejā notiks balsojums par Dublinas sistēmas pārveidi. Man to ir būtiski pasvītrot Eiropadomē, jo mēs aktīvi strādājām pie reformām. Bet arī dalībvalstīm, padomei, ir jākļūst aktīvākai šajā jomā. Es zinu, ka Angela Merkeles kundze un Emanuels Makrona kungs atbalsta nepieciešamību pēc jauniem migrācijas noteikumiem. Tomēr mums ir jāpārliecina pārējie. Es ceru, ka mums izdosies panākt galīgo vienošanos šajā jautājumā 2018. gada sākumā. Tas ir vissvarīgākais, ko es vēlos viņiem pateikt,'' klāsta Tajāni.
ES reformēšanā jāpanāk lielāka dalībvalstu iesaiste
''Tāpat es vēlos pasvītrot Eiropas Savienības reformu nozīmi.
Eiropas Parlaments vēlas kļūt par diskusiju sirdi.
Es ielūgšu katras valsts premjeru vai prezidentu ierasties Eiropas Parlamentā, lai kopā ar deputātiem diskutētu par Eiropas nākotni. Nevis lai teiktu formālu uzrunu, bet gan lai diskutētu. Es gatavojos arī akcentēt mūsu darbu cīņā ar dempingu. Tas ir būtiski, lai mēs spētu aizsargāt mūsu uzņēmumus un industrijas no negodīgas ārvalstu konkurences.
Es neesmu skolotājs un mans uzdevums nav pamācīt dalībvalstu līderus. Mans uzdevums ir parādīt jomas, kur Eiropas Parlaments ir spējis panākt progresu, un pasvītrot, ka arī no valstu puses ir nepieciešama aktīvāka iesaiste. Tā būs laba iespēja dialogam par politikas saturu.''
Lielbritānijai jāmaksā tas, kas solīts ES budžetā
Nedēļas sākumā Tajāni intervijā britu raidsabiedrībai BBC pasvītroja, ka Eiropas Parlaments nebūs gatavs samierināties ar Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas piedāvāto 20 miljardu eiro iemaksu Eiropas Savienības budžetā pēc izstāšanās. Tajāni sacīja, ka šī summa ir smieklīgi maza un īstais tā dēvētā ''Brexit'' rēķina apmērs ir aptuveni trīs reizes lielāks, proti no 50 līdz 60 miljardiem eiro. Bet pašreiz neizskatās, ka britu politiķi būtu gatavi ko tādu pieņemt.
Tajāni norāda: “Sarunas ir sarežģītas. Tomēr es es ticu, ka beigu beigās mums izdosies panākt vienošanos.
Vispirms mums ir jāatrod kopsaucējs par trim nozīmīgākajiem punktiem: par Lielbritānijā dzīvojošo Eiropas pilsoņu tiesībām; par robežu starp Ziemeļīriju un Īriju; par naudu.
Mēs gribam tikai to, kas mums pienākas. Ne eiro vairāk, ne eiro mazāk. Mēs nevaram pieņemt 20 miljardu eiro piedāvājumu, ko ir izteikusi Lielbritānija. Tas ir par maz. Tomēr būtiskākais jautājums ir pilsoņu tiesības. Tikai tad, kad būs panākta vienošanās par šiem nosacījumiem, mēs varēsim sākt sarunas par nākotnes attiecību modeli.
Mēs esam vienoti, un viņi ir sašķelti. Ne es, ne kāds cits nezina, kāds būs britu priekšlikums. Vai viņi vēlas tādu attiecību modeli, kāds Eiropas Savienībai pastāv ar Norvēģiju? Vai tādu, kāds tas ir ar Ukrainu vai Šveici? To neviens nezina. Man ir svarīgi, lai vienošanās tiktu noslēgta, jo arī pēc šķiršanās, pēc 2019. gada, mums būs nepieciešams sadarboties ar Apvienoto Karalisti daudzās jomās. Te var minēt gan nelegālo migrāciju, gan izglītību, gan aizsardzību. Vairums Eiropas Savienības dalībvalstu ir arī NATO sastāvā. Arī Lielbritānija ir NATO valsts. Tādēļ
drošības jomā mums ir jāstrādā visiem kopā.
Visbeidzot, es vēlos piebilst, ka, manuprāt, ir iespējams vienoties par pārējas posmu, kas ilgtu ne vairāk kā divus trīs gadus pēc Lielbritānijas izstāšanās. Šajā posmā viss varētu palikt kā līdz šim, izņemot to, ka Apvienotai Karalistei nebūtu savu deputātu Eiropas Parlamentā, sava komisāra un arī balsstiesību Eiropas Savienības Padomē.''
Vai te nav pretrunas, jo uzstājīga turēšanās pie lielāka šķiršanās rēķina varētu novest pie tā, ka vienošanās starp Briseli un Londonu nemaz netiks panākta. Un šādā gadījumā Eiropas pilsoņi, kuri pašreiz dzīvo Britu salās, zaudēs visvairāk.
Tajāni gan pretrunas neredz: “Es te nesaskatu nekādu pretrunu. Nauda ir nauda, un pilsoņu tiesības ir pilsoņu tiesības. Viens ir ekonomisks jautājums, bet otrs – juridisks. Lielbritānijai ir jāsamaksā sava daļa, lai visas Eiropas fondu programmas, kas tostarp nonāk arī tās teritorijā, varētu turpināt savu funkcionēšanu. Arī viņi izmanto šo naudu.
Apvienotā Karaliste, tāpat kā citas valstis, ir nobalsojusi par Eiropas Savienības budžetu. Un, pat ja viņi tagad ir nolēmuši izstāties, viņiem ir jāsamaksā tas, ko viņi savulaik ir apņēmušies samaksāt.
Tas ir tikai normāli. Te nav nekā neparasta. Ja kāds ir parakstījis vienošanos – un budžets ir spēkā līdz 2020. gadam -, tad tā ir jāpilda. Tas arī ir viss.”
