Diskusijas starp Eiropas Savienības valstu līderiem par paplašināšanās sarunu uzsākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju ieilga krietni pāri pusnaktij. Vairums premjeru un prezidentu uzskata, ka kārtējā uzaicinājuma atlikšana šajās Balkānu valstīs radīs tikai vilšanos un neticību Eiropas solījumiem. To vēl sanāksmes sākumā atzīmēja arī premjers Krišjānis Kariņš.
“Ir ļoti svarīgi šajā ''Brexit'' laikā, ka Eiropas Savienība saka - nevis mēs netiekam ar sevi galā, durvis ciet, bet mēs atveram durvis vaļā un uzsākam sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju. Uzsākt sarunas uzreiz nenozīmē, ka Eiropas Savienība paplašinās. Bet mums taču ir jābūt reālistiem. Balkānos Eiropas Savienība nav vienīgais spēks, kam ir interese. Arī Krievijai ir interese šajā jomā. Man liekas, ka Ziemeļmaķedonijai šī jau būs devītā reize, kad tā mēģina uzsākt formālas sarunas. Kaut kur ir lūzuma punkts. Ja nevar virzīties uz Eiropas Savienības pusi, tad ir taču arī otra puse, kas ir ieinteresēta," teica Kariņš.
Tomēr Francijas prezidents Emanuels Makrons nebija pielaužams. Ir zināms, ka arī Nīderlandes premjers Marks Rute un Dānijas valdības vadītāja Mete Frederiksena bija ar mieru sākt sarunas tikai ar Ziemeļmaķedoniju. Tādēļ tika nolemts atlikt lēmuma pieņemšanu līdz decembrim. Čehijas premjers Andrejs Babišs naktī pauda sarūgtinājumu par šādu iznākumu.
“Es centos, cik varēju. Pirms sanāksmes četras Višegradas grupas valstis nosūtīja vēstuli visām pārējām dalībvalstīm, sakot, ka mēs vairs nevaram atlikt, jo mēs esam viņiem solījuši. Manuprāt tai bija jābūt formalitātei, jo gan Žans Klods Junkers, gan Federika Mogerīni ir atzinuši, ka Ziemeļmaķedonija un Albānija ir izpildījušas visus priekšnosacījumus, lai sāktu iestāšanās sarunas. Un tas jau neko daudz nenozīmē, jo sarunas var ilgt 10-15 gadus. Tā kā es esmu ļoti vīlies, bet tāda ir dzīve," pauda Babišs.
Savukārt Makrons apgalvo, ka viņam ir grūti paskaidrot savas valsts iedzīvotājiem, kā Albānija var būt gatava sākt sarunas par pievienošanos blokam, ja tūkstošiem un tūkstošiem tās iedzīvotāju lūdz patvērumu Francijā.
Tāpat Francijas prezidents uzstāj, ka vispirms būtu jāreformē paplašināšanās process kā tāds un tikai tad jāsāk sarunas ar jaunām valstīm. Ir iespējams, ka Makrons izmanto šo situāciju, lai panāktu Vācijas un pārējo valstu piekāpšanos daudzgadu budžeta sarunās. Kā zināms, Vācija un vairākas citas valstis vēlas ieguldīt kopējā budžetā ne vairāk kā 1% no IKP, bet Francija pieder pie tās grupas, kas uzstāj, ka ar šādu summu esot krietni par maz.
