Jau pēc aptuveni divām nedēļām Eiropas Savienības valstu pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos nākamā Eiropas Parlamenta sastāvu. Pēc tam tiks sadalīti arī citi vadošie politiskie amati Eiropas Savienības iestādēs. Viens no ietekmīgākajiem un līdz ar to arī iekārojamākajiem ir Eiropas Komisijas priekšsēdētāja postenis. Pašreiz to ieņem Žans Klods Junkers, kurš uz otru termiņu palikt negrasās.
Tādēļ rodas jautājums, kurš kļūs par viņa pēcteci un kā šis cilvēks tiks apstiprināts amatā. Par to, kaut arī neoficiāli, bet tomēr visai aktīvi tika spriests arī dalībvalstu līderu samitā Rumānijas pilsētā Sibiu.
Kā zināms, Eiropas Parlaments atbalsta pirms iepriekšējām vēlēšanām izveidoto vadošo kandidātu sistēmu un sola bloķēt jebkuru cilvēku, kurš nebija skaidri pieteikts vēl pirms vēlēšanām.
Tomēr, piemēram, Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei tas nebūt nav pa prātam: “Manuprāt, tas īsti neatbilst mūsu līgumu un demokrātisko procedūru prasībām. Es uzskatu, ka mums būtu jāpieturas pie līgumā paredzētās kārtības.”
Līdzīgu nostāju ne reizi vien ir paudis arī Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņš atgādina, ka Eiropas Savienības pamatdokuments – Lisabonas līgums – nosaka, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētāju izvirza dalībvalstu līderi, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus. Tādēļ daudzi premjeri un prezidenti jūtas, ka eiroparlamentārieši mēģina viņiem atņemt izvēles tiesības.
Latvijas premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) ir starp tiem, kuri atbalsta vadošo kandidātu sistēmu. Viņš iestājas arī par savas partiju grupas izvirzīto Manfredu Vēberu. Premjers sola, ka Latvija gan šajās, gan citās Eiropas diskusijās ieņems aktīvu pozīciju: “Svarīgi man ir, ka Latvija ir spēlētājs. Mēs esam iekšā, mēs nebūsim pasīvi, mēs iekšā cīnīsimies un veidosim politiku, nevis tikai pasīvi viņu pieņemsim.”
Gluži pretējās domās par Vēberu ir Grieķijas premjers Aleksis Ciprs, kurš pārstāv kreiso politisko flangu: “Mums ir vajadzīgs priekšsēdētājs, kurš ir pret neoliberālo politiku, pret taupības politiku un pret ksenofobiju, kas nāk no atsevišķiem galēji labējiem spēkiem. Un Vēbers noteikti nav tāds cilvēks.”
Šobrīd valstis apņēmušās, ka par visiem šiem amatiem vienošanās jāpanāk vienotā paketē
– lai izbalansētu reģionu un partiju pārstāvību, un nevienam nebūs veto tiesību.
Jāpiebilst, ka viens no cilvēkiem, kurš atklāti nekandidē uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja posteni, bet visnotaļ gribētu to ieņemt, ir “Brexit” sarunvedējs Mišels Barnjē. Ļoti iespējams, ka tieši viņš pēc vēlēšanām varētu kļūt par kompromisa kandidatūru.