Ina Strazdiņa: Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nesen intervijā sacīja, ka ES sankcijas Krieviju nemaz neskar un ka drīz Eiropa pati lūgsies Krievijai. Kā jūs redzat, vai Eiropas sankcijas tiešām strādā?
Mareida Makginesa: Sankcijas ir ārkārtīgi svarīgs ierocis pret Krieviju. Un to mērķis ir novājināt Krievijas kara spējas. Ja palūkojamies, ko esam darījuši kopš 24. februāra, tad redzam, ka mums ir sešas sankciju paketes, un katra nākamā ir dziļāka un pamatīgāka. Iemesls, kāpēc es esmu Rīgā, Latvijā, ir redzēt, kā šo sankciju ieviešana notiek. Patiešām ir labi redzēt, kā viss notiek, cik proaktīva ir Latvija. Un man ir ļoti svarīgi, lai visas ES dalībvalstis šīs sankcijas ievieš vienādi un efektīvi. Tāpēc es tiešām neklausītos nevienas Krievijas personas komentāros, kas apgalvo pretējo. Laika gaitā redzēsiet, ka ES kopā ar ASV, Kanādu, Lielbritāniju ieviestajām sankcijām būs milzu ietekme. Un tā jau ir tagad un turpināsies.
Ina Strazdiņa: Ko jūs secinājāt šeit, Latvijā, kā sankcijas ir ieviestas un kādas tām varētu būt sekas arī uz mūsu ekonomiku?
Mareida Makginesa: Sankcijas ietekmē Krieviju, bet mēs esam bijuši ļoti godīgi pret saviem pilsoņiem, sakot, ka tās atsauksies arī uz mūsu ekonomiku. Taču tās nav salīdzināmas ar ukraiņu ciešanām. Tas, ko redzu jau tagad, arī šajā tikšanās reizē Rīgā, ir, ka sankciju ieviešanas un koordinēšanas mehānismi ir ļoti spēcīgi, un tāpēc es gribu apmeklēt visas ES dalībvalstis, lai redzētu labāko praksi, dalītos ar to un arī uzzinātu, kur ir grūtības un kādi varētu būt risinājumi. Tas, kas mani ļoti iepriecina, ir, ka visas dalībvalstis ir ļoti vienotas pat tad, ja daudzi sektori ir ietekmēti, un ir gatavība iet tālāk, jo tam ir liels sabiedrības atbalsts.
Latvijas piemērs ir īpaši iedrošinošs, bet, protams, mēs arī zinām, ka dalībvalstīm ir atšķirīgas iespējas, bet mēs mācāmies cita no citas.
ES spēks paliek tās vienotība un spēja valstīm mācīties citai no citas un kopīgi izturēt arī šo sankciju radīto ekonomisko spiedienu.
Ina Strazdiņa: Tuvojas rudens un ziema, kas būs grūts laiks, cenas aug, cilvēkos rodas nogurums. Kā noturēt vēlmi atbalstīt Ukrainu, kas valdībām būtu jādara?
Mareida Makginesa: Mana pirmā viesošanās Latvijā bija pirms vairākiem gadiem ziemā, un es ļoti labi saprotu, ko te nozīmē siltums, un mēs visi zinām, ka nākamā ziema varētu būt grūta. Ja mēs neko nedarītu, tad būtu problēmas, taču mēs esam bijuši ļoti proaktīvi. Mūsu sankcijās mēs esam jau atteikušies no Krievijas fosilā kurināmā, vēlamies tikt vaļā no naftas un gāzes. Un mums ir jābūt gataviem, ka Krievija vienā dienā jau tagad var pilnībā nogriezt gāzi. Eiropas Komisija jau ir strādājusi šajā virzienā, lai nodrošinātu Eiropas valstis. Vakar ir pieņemta direktīva par enerģijas taupīšanu. Tie ir skaidri signāli, ka mēs vēlamies būt gatavi ļaunākajam. Protams, paralēli ir arī "zaļā" domāšana, ka mums tik un tā ir jātiek vaļā no fosilajiem kurināmajiem, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām, tāpēc tieši tagad ir īstais laiks palielināt ieguldījumu tieši šajā jomā. Taču jautājums par sabiedrības nogurumu, protams, ir ārkārtīgi svarīgs. Un tas ir pilnīgi saprotams. Taču mūsu politiskie līderi arī Eiropas Komisijā ļoti skaidri pasaka, ka mēs vēlamies, lai šis karš beigtos. Un tāpēc mums ir jābūt ļoti solidāriem ar Ukrainu, un ne tikai vakar un šodien, bet arī nākotnē.
Tas, kas notiek Ukrainā, šīs cilvēku ciešanas, Krievijas centieni par ieroci izmantot arī pārtiku, radot badu pasaulē, ir drausmīgi un amorāli.
Mēs varam justies nedroši par to, kā būs, kas notiks ar enerģiju un tā tālāk, bet mums ir jāatceras, ka ES tieši krīzēs sevi apliecina vislabākajā formā. Piemēram, Covid-19 laikā mēs ļoti apvienojāmies un bijām gatavi īstenot visus nepieciešamos pasākumus. Taču izaicinājumi, kas saistīti ar Ukrainu, ir vēl lielāki. Bet ES savā vienotībā ir ļoti spēcīga, un es to redzu visās dalībvalstīs. Protams, mēdz būt diskusijas par to, kas notiks tālāk, tas ir dabiski. Valdībām, protams, būtu jāpievēršas mazaizsargātākajiem sabiedrības slāņiem un jāsniedz palīdzība, lai tie, kam jau tā ir grūti, neciestu vēl vairāk. Vēl pirms kara mēs jau redzējām enerģijas cenu kāpumu un piegāžu ķēžu grūtības, tas viss ir palicis, bet tagad vēl vairāk saasinājies. Taču tā ir arī iespēja krīzē pieņemt pareizos lēmumus. Un pareizi ir noturēt solidaritāti ar Ukrainu. Un es tiešām esmu ļoti aizkustināta redzot, cik spēcīga tā ir šeit.
Ina Strazdiņa: Jūs pati nākat no Īrijas. Kā tur cilvēki izjūt karu Ukrainā? Vai par to uztraucas?
Mareida Makginesa: Domāju, ka 24. februāris bija milzīgs trauksmes zvans. Cilvēki šajā Eiropas daļā daudz skaudrāk un skaidrāk nojauta, ka šāds iebrukums varētu notikt. Īrijā mums ir ļoti daudz ukraiņu bēgļu, lielākoties sievietes ar bērniem un sirmgalvji. Mūsu premjerministrs ir pateicis, ka mēs vienmēr ar atplestām rokām uzņemsim kara bēgļus. Protams, līdzīgi kā citur, mums ir jādomā par mūsu enerģijas vajadzībām, un tas, protams, atkal iet roku rokā ar inflāciju, augošajiem kredītprocentiem un tā tālāk. Bet tā ir realitāte, ar ko saskaras visa Eiropa. Mēs uzskatām, ka augstā inflācija šogad saglabāsies, bet nākamgad būs jau citādi.
Patlaban ES ir liels neziņas laiks, un visa pasaule ir nozīmīgā pagrieziena punktā. Neviens nevarēja paredzēt, ka uz Eiropas zemes notiks tāda mēroga karš un noziegumi. Es pārdzīvoju par jaunāko paaudzi. Bet ES ir miera projekts. Tāpēc mēs piešķīrām Ukrainai ES kandidātvalsts statusu. Mēs laipni uzņemam valstis, kuras vēlas mieru. Un, lai ko tas arī prasītu, mums jābūt stipriem un koncentrētiem. Mēs esam attīstīta savienība, mums ir sena vēsture tam, kā mēs spējam tikt galā ar krīzēm. Un šī ir atkal jauna situācija, kurā mums ir liela atbildība.
Bet, kad es domāju par Eiropas grūtībām, atceros Ukrainā mirušo bērnu sejas, un es ceru, ka mēs nekad nekļūsim imūni pret šiem attēliem un nekad nenocietināsim savas sirdis.
Un vienmēr padomāsim par to, pirms sākam uztraukties par savām grūtībām.
Ina Strazdiņa: Tiešām vienotība, ko jūs pieminat, mums šķiet īpaši svarīga. Bet mēs zinām, ka piemēram, Ungārija lūdza izņēmumus sankcijām, un tas rada šaubas par patieso Eiropas vienotību.
Mareida Makginesa: ES, kurā esmu augusi un ar ko dzīvojusi, un kurā strādājusi, ir dažādu viedokļu savienība. Varbūt mēs ienākam telpā ar dažādu attieksmi, bet mēs vienmēr tur rodam risinājumu. Mani tik daudz neuztrauc šie izņēmumi, ko kāds ir prasījis, bet gan tas, lai šajā telpā, kur mēs visi esam, visiem būt vienota pārliecība par mērķi, uz ko ejam, un tā jēgu. Šajā ziņā mēs tiešām esam vienoti pat tad, ja ir pastāvējušas kādas bažas. Un tiešām, kā jau sacīju, sliktākajos brīžos Eiropa spēj savākties un nodemonstrēt lielu spēku, jo mēs zinām, ka, ja būs pretējais, cietīs visi. Tāpēc man ir ļoti svarīgi būt Baltijā, jo tad es šejienes bažās varu dalīties ar citiem. Un arī Eiropas Komisijas sēdēs es ļoti ieklausos Baltijas komisāros, jo viņi zina vēsturi un vislabāk var izstāstīt, kas patiesībā notiek.
Ina Strazdiņa: Vai Eiropa Savienība varētu iet vēl tālāk ar sankcijām?
Mareida Makginesa: Mēs jau no paša sākuma februārī esam teikuši, ka viss arvien vēl ir galdā. Mums bija pirmā sankciju pakete, un tad gājām vēl tālāk. Un es atkārtoju – viss vēl nav izsmelts. Šeit gan no pilsoniskās sabiedrības, gan politiskajiem līderiem dzirdēju, ka ir jāiet tālāk. Un mēs to ņemam vērā un nepārtraukti domājam, ko vēl varam darīt. Tagad jau ir ieviestas nopietnas sankcijas, un es vēlos redzēt absolūtu to īstenošanu. Bet mēs neapstāsimies, un, ja vajadzēs, sekos jaunas.
