Eiropas iedzīvotāji katru gadu rada vidēji 25 miljonus tonnu plastmasas atkritumu, no kuriem pārstrādā tikai 30%. 2019. gadā ES eksportēja 1,5 miljonus tonnu plastmasas atkritumu, galvenokārt uz Turciju, Malaiziju un Indonēziju. Tas bija ievērojami mazāk nekā 2016.gadā, kad no bloka teritorijas izveda 2,6 miljonus tonnu plastmasas atkritumu.
Šāds kritums lielā mērā bija saistīts ar to, ka Ķīnā 2018. gadā stājās spēkā stingri plastmasas atkritumu importa ierobežojumi. Iepriekš ES dalībvalstis plastmasas atkritumus eksportēja galvenokārt uz Ķīnu.
Vides aktīvisti apgalvo, ka liels daudzums ES eksportēto plastmasas atkritumu galamērķa valstīs netiek pārstrādāti, bet gan nonāk izgāztuvēs, okeānā, vai arī tos sadedzina. Visā pasaulē aptuveni 85% pludmalēs savākto atkritumu ir no plastmasas, bet mikroplastmasas piesārņojums jūrās un okeānos apdraud tur mītošos augus un dzīvniekus.
1. janvārī ES spēkā stājās jauni noteikumi plastmasas atkritumu eksportēšanai un importēšanai. Tie aizliedz nešķirotu, bīstamu un grūti pārstrādājamu plastmasas atkritumu eksportu uz valstīm, kuras nav Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD biedres.
Nevalstiskās organizācijas “Zero Waste Europe” atkritumu politikas eksperts Pjērs Kondamēns uzskata, ka ES jaunie noteikumi nav pietiekami stingri un nerisina plastmasas atkritumu radītā piesārņojuma ietekmi uz vidi valstīs, uz kurām tos eksportē. “Plastmasas atkritumu straumes, kuras vairs nevar eksportēt uz valstīm ārpus OECD, piemēram, Dienvidaustrumāziju, tagad nonāk pārsvarā Turcijā, kas ir OECD dalībvalsts. Mēs esam redzējuši, kāda tam ir ietekme Adanas pilsētā, kur regulāri deg nelegāli izgāzti atkritumi un liels daudzums Eiropā saražotu atkritumu nonāk dabā,” Kondamēns sacīja “Euranet Plus News Agency”.
2020. gadā Turcijā nonāca 447 tūkstoši tonnu plastmasas atkritumu no ES dalībvalstīm. Tas bija 20 reižu vairāk nekā 2016. gadā, kad ES uz Turciju eksportēja 22 tūkstošus tonnu plastmasas atkritumu.
Taču no jūlija Turcijā būs aizliegts importēt vairumu plastmasas atkritumu. Aizliegumu pieņēma pēc tam, kad vides aizstāvju organizācija “Greenpeace” publicēja video, kurā redzams, kā netālu no Adanas pilsētas ceļmalā deg nelegāli izgāzti atkritumi. Tie pārsvarā bija polietilēna maisiņi un plastmasas iepakojumi produktiem, ko pārdod ES un Lielbritānijas veikalos.
Vides aizstāvji norāda, ka Eiropas uzņēmumi turpina eksportēt nešķirotus un bīstamus plastmasas atkritumus uz attīstības valstīm, kas neietilpst OECD, pārkāpjot ES noteikumus.
Maija sākumā nevalstiskās organizācijas ziņoja par 282 konteineriem ar nešķirotiem plastmasas atkritumiem, kas no Itālijas aizceļoja uz Tunisiju.
“Zero Waste Europe” pārstāvis Kondamēns ir pārliecināts, ka tas nav atsevišķs gadījums. Viņaprāt, plastmasas atkritumu pārvadāšanas bizness ir necaurredzams un grūti izkontrolējams. Tāpēc ES esot pilnībā jāaizliedz plastmasas atkritumu eksports un līdz minimumam jāsamazina atkritumu eksports starp bloka dalībvalstīm.
“Mēs vēlamies pilnīgu plastmasas atkritumu eksporta aizliegumu. Aizveram durvis, nevis atstājam tās pusvirus. Ja mēs skaidri un gaiši nepateiksim, ka mums vairs nav tiesību eksportēt plastmasas atkritumus, tad nebūs cita ceļa, nekādu likumisko neskaidrību, ko var izmantot, lai tomēr kaut ko nosūtītu. Nē, mums ir jāpasaka: tas ir pilnīgs aizliegums, tāpēc neviens konteiners ar atkritumiem nedosies prom,” norādīja vides aizstāvis.
Šādu aizliegumu neatbalsta juriste un atkritumu eksportētāju konsultante Eižēnija Dereviankina. Ja plastmasas atkritumus neeksportēs, tad kur tos liks? Viņa jautā. “Ja mēs esam masveida produktu importētāji, nevis ražotāji, tad
es neredzu, kā mēs šos produktus varētu pārstrādāt. Mums nav nozares, kas spēj tos pārstrādāt.
Nav tā, ka mēs vēlamies atbrīvoties no saviem atkritumiem un nosūtīt tos uz trešajām valstīm, sakot: mēs nevēlamies pārstrādāt savus atkritumus. Mums vienkārši nav tādu iespēju. Mēs varam uzbūvēt šķirošanas centrus un ražot gandrīz tīru plastmasu. Bet, ja nav pārstrādes rūpnīcu, tad ko mums ar to darīt? Mēs esam radījuši lielisku izejmateriālu, bet beigu beigās neviens to nevēlas,” sacīja Dereviankina.
Viņa neslēpa, ka nozare izmanto neskaidrības starptautiskajos noteikumos. Piemēram, Bāzeles konvencijā, kas regulē kaitīgo atkritumu pārrobežu transportēšanu, teikts, ka eksportētajiem plastmasas atkritumiem jābūt pareizi sašķirotiem. Vides aizstāvjiem un atkritumu eksportētājiem ir atšķirīgs viedoklis par to, kas ir pareizi sašķiroti plastmasas atkritumi.
