Sadaļas Sadaļas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latvijai būs jādomā par cita līmeņa stratēģiju nodarbinātības jomā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Sistēmas bērni: Ārvalstu adopcijā liela loma sadrumstalotajām novadu bāriņtiesām

ES ideju izaicinājums – izrauties no Briseles sienām. Intervija ar pētnieci Sofiju Rusaku

ES ideju izaicinājums – izrauties no Briseles sienām. Intervija ar pētnieci Sofiju Rusaku

Pašlaik Eiropas Savienībā tiek spriests par pārmaiņām institūcijās, tostarp par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu un krēslu sadali pēc “Brexit”. Taču lielākais izaicinājums ir tas, kā panākt, lai cilvēki saprot iecerētās pārmaiņas, intervijā Latvijas Radio norādīja Eiropas Politisko studiju centra pētniece Sofija Rusaka.

Kā padarīt Eiropas Savienību (ES) efektīvāku un tuvāku cilvēkiem? Tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, uz kuru piektdien, 23. februārī, mēģinās atbildēt Eiropas valstu līderi. Viņi plāno sanākt Briselē uz ārkārtas samitu, lai, piemēram, vienotos, kā turpmāk būtu jāieceļ Eiropas Komisijas priekšsēdētājs un cik deputātiem būtu jābūt Eiropas Parlamentā pēc Lielbritānijas izstāšanās.

Pirms šīs galotņu tikšanās no vairākām pusēm ir izskanējušas arī visai radikālas idejas, kas jūtami mainītu Eiropas Savienības iestāžu darbu.

Īsumā:

Transnacionālie saraksti

Latvijas Radio: Šo piektdien gaidāmajā neformālajā Eiropadomes sanāksmē viens no galvenajiem jautājumiem būs Eiropas Savienības iestāžu reforma un turpmākā darbība. Viena no pretrunīgāk vērtētajām idejām, kas vismaz daļēji tiek apspriesta, ir transnacionālie saraksti Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Vai jūs varētu paskaidrot mūsu klausītājiem, ko īsti nozīmē šī ideja?

Sofija Rusaka: Transnacionālie saraksti ir jauns veids, kā varētu ievēlēt Eiropas Parlamenta deputātus. Šobrīd cilvēki balso tikai par savas valsts kandidātiem. Bet šī ideja paredz, ka vēlētājiem būtu divas balsis. Ar vienu viņi izvēlētos savas valsts pārstāvjus. Un otru atdotu par kādu no transnacionālajiem sarakstiem.

Līdz ar to varētu teikt, ka tiktu ievēlēti deputāti, kuri pārstāv visu Eiropu. 

Daži apgalvo, ka šī ideja ir bīstama, jo no transnacionālajiem sarakstiem ievēlētie deputāti varētu mēģināt nostādīt sevi pāri kolēģiem, kuri tika ievēlēti no atsevišķām valstīm.

Es par to īsti neraizētos. Man liekas, ka šādas bažas nāk no pašreizējiem deputātiem, kuri baidās par savu amatu un turpmāko karjeru. Bet arguments, ko izmantoja Eiropas Tautas partija, lai pamatotu savu balsojumu pret šo ieceri, man liekas loģiskāks. Proti, no transnacionālajiem sarakstiem ievēlētie deputāti varētu būt diezgan attālināti no saviem vēlētājiem.

Deputāta uzdevums parasti ir pārstāvēt sava reģiona vēlētājus. Viena nedēļa mēnesī viņiem pat tiek speciāli atvēlēta, lai aizbrauktu uz vietu, no kuras viņi tika ievēlēti, un veidotu saikni ar turienes iedzīvotājiem.

Bet, ja jūsu vēlētāji ir visā Eiropā, tad tas rada papildu grūtības izveidot ar viņiem kontaktu.

Tādēļ es nesaku, ka esmu pret šo ideju, bet es piekrītu, ka transnacionālie saraksti var radīt grūtības izveidot saikni ar vēlētājiem. Bet par to, ka tiktu radīti divu pakāpju deputāti, es gan  neraizētos.

Kāpēc Eiropas Komisija joprojām pastāv uz šo ideju? Aizvadītajā trešdienā publicētajos priekšlikumos viņi norādīja, ka dalībvalstu vadītājiem tomēr vajadzētu to apspriest, jo transnacionālie saraksti varētu radīt vienotu Eiropas lauku.

Viņi to atbalsta, jo tas ir demokrātisks rīks. Un to var veiksmīgi sasaistīt ar vadošo kandidātu ideju, ko viņi, protams, arī atbalsta. Abas šīs idejas ir visai tuvas. Es gan neteiktu, ka viņi būtu pārlieku aizrāvušies ar šo ideju. Savos priekšlikumos arī Eiropas Komisija atzīst, ka šādu sarakstu izveidošanas gadījumā, būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība saiknei ar vēlētājiem. Tā kā es domāju - ir tikai dabiski, ka viņi nav pret šo ideju. Tas tiek darīts demokrātijas vārdā, jo abi šie instrumenti labi sasaucas kopā.

Bet vai jūs sagaidāt, ka šī ideja patiešām varētu tikt atbalstīta? Vai arī tomēr to atstās tālākai nākotnei?

Godīgi sakot, es nesaskatu šobrīd pārāk lielu atbalstu šai idejai. Vienīgie, kuri to atklāti virza, ir Francijas prezidents [Emanuels] Makrons un Īrijas premjers. Pārējie lielākoties klusē. Protams, ka daļēji viņi negrib pārāk daudz pateikt pirms piektdien gaidāmās sanāksmes. Bet es domāju - ja valstis būtu ļoti optimistiski noskaņotas par šo ieceri, tad mēs to šobrīd jau zinātu. Un jāatceras, ka arī parlaments to nav atbalstījis. Viņi gan nav pilnībā noraidījuši šo ieceri, atstājot to turpmākām diskusijām. Tā kā, ņemot vērā visus šos apsvērumus, es šaubos, ka tas gūs atbalstu.

EP 75 britu krēslu pārdale

Vēl viens temats, kas ir cieši saistīts ar tikko apspriesto ideju, ir turpmākais Eiropas Parlamenta deputātu skaits pēc Lielbritānijas izstāšanās no bloka. Eiropas Parlaments vēlas nedaudz samazināt kopējo deputātu skaitu, pārdalot starp citām valstīm tikai daļu no 75 britu krēsliem. Pārējos tiek piedāvāts paturēt vai nu transnacionālo sarakstu deputātiem, vai arī deputātiem, kuri varētu nākotnē nākt no jaunām dalībvalstīm paplašināšanās gadījumā. Protams, ka daži par to ir laimīgi. Citi gribētu saņemt papildu vietas jau tagad. Piemēram, Latvijai netiek paredzēti papildu deputāti, bet Igaunija saņems vienu klāt.

Kāds, jūsuprāt, būtu labākais risinājums? Vai deputātu skaitam būtu jākļūst mazākam vai tomēr jāsadala visas britu vietas jau tagad?

Godīgi sakot, tas nav šobrīd svarīgākais jautājums. Es domāju, ka parlamenta priekšlikums ir labs, jo, lai gan paplašināšanās tik drīz nenotiks, cilvēki pamazām atkal sāk par to runāt. Vēl pirms pāris gadiem neviens par to vispār pat neieminējās. Tādēļ var nojaust, ka

vidējā termiņā paplašināšanās tomēr varētu notikt un līdz ar to būtu prātīgi jau tagad paredzēt šīm valstīm deputātu vietas.

Bet citādi, manuprāt, nav lielas atšķirības vai ir 751 vai 705 deputāti. Sadalījums nekad nebūs pilnībā godīgs un atbilstošs. Sistēmas mērķis ir atspoguļot katras valsts iedzīvotāju skaitu. Bet tas nav līdz galam iespējams. Es domāju, ka parlaments savā priekšlikumā ir spēris soli pareizajā virzienā. Tomēr šobrīd šis nav būtiskākais jautājums.

Vadošie kandidāti

Kas tad, jūsuprāt, ir būtiskākais jautājums? Par ko varētu būt lielākās diskusijas Eiropadomē?

Viennozīmīgi tas ir jautājums par vadošajiem kandidātiem. Šobrīd tā ir visgrūtākā problēma. Tas tādēļ, ka gan Eiropas Parlaments, gan Eiropas Komisija aktīvi aizstāv šo ideju, bet mēs zinām, ka dalībvalstis nebūt nav par to sajūsmā. Jau iepriekšējā reizē [Vācijas kanclere] Angela Merkela bija “pret”, un viņas nostāja līdz šim nav mainījusies. Tādēļ šeit var redzēt nopietnu viedokļu sadursmi starp dažādām Eiropas institūcijām. Būs interesanti vērot, pie kāda secinājuma viņi nonāks, jo Eiropadomei ir visai šauras manevra iespējas.

Kā jau es iepriekš norādīju, tas ir demokrātijas instruments. Un parlaments iepriekšējās vēlēšanās to veiksmīgi ir spējis šādi pasniegt sabiedrībai. Eiropas Komisija toreiz pieslējās šim procesam un to atbalstīja. Arī šobrīd viņi turpina par to iestāties, jo esošais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs ir šīs sistēmas izmēģinājuma trusītis. Tādēļ nav skaidrs, kā dalībvalstu premjeri un prezidenti tagad varētu publiski iestāties pret demokrātiju. Ja valstu līderi tagad sāktu aizstāvēt veco sistēmu, viņi sastaptos ar lielu kritiku. Līdz ar to es domāju, ka

kaut arī valstīm šī sistēma nepatīk, viņiem vairs nav iespējas no tās atteikties.

Piemēram Francijas prezidents Makrons saka, ka šī sistēma nerespektē pilnvaru sadalījumu starp Eiropas varas atzariem. Viņš saka, ka Eiropas Komisijas vadītāja atlase ir dalībvalstu vadītāju pienākums un Eiropas Parlaments nevar monopolizēt šo procesu.

Jā, viņš saka - šī sistēma atņem varu demokrātiski ievēlētām valdībām. Bet mēs visi taču labi zinām, ka tas nav īstais arguments. Vadošo kandidātu sistēma nozīmē, ka komisijas priekšsēdētāja amats noteikti nonāks pie kādas no lielajām politiskajām grupām, bet Makrons nepieder ne pie vienas no tām. Tieši tas viņam nepatīk šajā sistēmā.

Kamēr Makrons nepievienosies nevienai no lielajām grupām, viņam nebūs izredžu ielikt komisijas vadītāja amatā kādu no savas partijas.

Līdz ar to galvenais jautājums Francijai te ir par ietekmi..

Jā, es tā domāju. Protams, ka publiski Makrons lieto citus argumentus, jo viņš nevar atklāti teikt īstos iemeslus. Bet cīņa par ietekmi, kā jau vienmēr šādos gadījumos, ir būtiskākais elements.

Makrona revolucionārā ideja EP partiju grupām

Makrons arī saka, ka Eiropas Parlamentam derētu nopietns pārkārtojums un pārmaiņas un ka esošās politiskās grupas rūpējās tikai par savām interesēm, nevis par reformām, kas ir nepieciešamas visai Eiropas Savienībai. Vai jūs tam piekrītat?

Tas saskan ar viņa politisko kursu. Protams, tas, ko viņš dara Francijā, ir visai revolucionāri. Viņš mēģina izjaukt tradicionālo dalījumu kreisajos un labējos spēkos. Un es domāju, ka tās ir labas pārmaiņas. Tomēr Eiropas Parlamentā es īsti nesaskatu, kā savādāk varētu uzbūvēt politiskās grupas.

Eiropā pastāv partiju ģimenes, kas apvieno daudzas nacionālās partijas, un tās veido politisko grupu pamatu. Tā ir ļoti stabila struktūra.

Makrons saka, ka grib izveidot savu politisko grupu Eiropas Parlamentā. Ja tas tā notiks, tad man būs interesanti pavērot, kuras partijas viņam pievienosies, jo tas, ko viņš dara, pamatīgi atšķiras no citiem. Bet grupas ideja ir apvienot līdzīgi domājošos.

Partiju iekšējās sacensības

Es gribētu atgriezties pie vadošo kandidātu sistēmas. Eiropas Komisija saka, ka lielākās Eiropas Parlamenta frakcijas kandidātam nebūtu automātiski jākļūst par nākamo komisijas vadītāju. Kā uzsver Žans Klods Junkers, ja tā būtu citur, tad viņš joprojām būtu Luksemburgas premjers. Gan viņš personīgi, gan viņa partija Luksemburgas parlamenta vēlēšanās bija saņēmuši visvairāk balsu. Tomēr citi politiķi viņu apgāja un izveidoja savu koalīciju, kas nokļuva pie varas.

Tā arī Eiropas līmenī kandidātam vajadzētu iegūt vairākumu gan Eiropas Parlamentā, gan starp dalībvalstīm. Bet valstu līderiem būtu jāizvēlas kāds no iepriekš pieteiktajiem vadošajiem kandidātiem, nevis no malas kādu pārsteiguma kandidāts, par kuru neviens iepriekš neko nav dzirdējis. Ko jūs par to domājat?

Būtībā tā jau tas ir šobrīd. Pašreizējā sistēma ir tuvāka parlamentāro, nevis prezidentālo valstu uzbūvei. Un tas nozīmē, ka pēc vēlēšanām nekas nenotiek automātiski. Gan parlamentam, gan padomei tik un tā ir jābalso par kandidātu. Un tieši tā arī notika ar Junkeru iepriekšējā reizē. Tā kā viņš piedāvā tikai pievienot vienu papildu soli, bet rezultāts beigās ir tas pats.

Man interesantāka liekas cita ideja, kas šobrīd ir izskanējusi. Junkers mudināja rīkot iekšējo sacensību starp potenciālajiem partiju kandidātiem. Iepriekšējā reizē tā rīkojās tikai Eiropas Tautas partija. Un tā ir ļoti prātīga doma. Es to ļoti atbalstu, jo

līdz šim visas citas partijas vienkārši nosauca savus kandidātus bez iekšējās sacensības.

Un es domāju, ka tas ienestu vairāk demokrātijas šajā procesā, vismaz sākumposmā.

Vienlaikus tas viss skan arī diezgan sarežģīti. Rīkot starptautisku cīņu par to, kurš kļūtu par katras partiju grupas vadošo kandidātu, nemaz nav tik vienkārši. Tik pat sarežģīta ir arī transnacionālo sarakstu ideja. No vienas puses, abas ir domātas, lai uzrunātu iedzīvotājus, no otras – tās nepadara sistēmu vienkāršāku.

Bet tā vienmēr ir bijusi problēma ar jebkuru Eiropas instrumentu. Eiropas Savienības uzbūve ir unikāla un ļoti sarežģīta, jo tai ir jāapmierina tik daudz dažādu interešu. Protams, vienmēr būtu jāteicas pēc lielākas demokrātijas un caurskatāmības. Tomēr tas ir iespējams tikai līdz zināmai robežai.

Jums ir taisnība - gan vadošie kandidāti, gan transnacionālie saraksti ir tipiski paraugi tam, par ko runā Briseles elite. Un, ja jūs paprasīsiet iedzīvotājiem par šiem jautājumiem, tad viņi visbiežāk nespēs atbildēt. Tas neaiziet līdz cilvēkiem. Tādēļ, manuprāt, lielākais izaicinājums šobrīd ir panākt, ka cilvēki to sadzird un saprot. Ja mēs tagad aizietu pie iedzīvotājiem un palūgtu viņus atcerēties par 2014.gada vēlēšanām, tad vairums no viņiem nespētu atcerēties, kurš pretendēja uz Eiropas Komisijas vadītāja posteni. Vairums arī neapzinājās, ka pastāv saikne starp to, par kuru partiju viņi balso un kas kļūst par komisijas priekšsēdētāju. Es nāku no Vācijas un droši zinu, ka daudziem tas nebija skaidrs.

Tādēļ lielākais izaicinājums šobrīd ir tikt laukā no Briseles sienām, aizbraukt uz dažādām valstīm un izskaidrot cilvēkiem, kas notiek.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt