Ar komisāru Latvijas Radio tikās Briselē maijā īpašā pasākumā par skološanās iespēju nodrošināšanu bērniem, kuriem izglītība nav pieejama karu vai dabas katastrofu dēļ tādās vietās kā Āfrika vai Tuvie Austrumi.
61 gadu vecajam Stiljanidim arī pašam ir personīga pieredze, kā ir dzīvot konflikta apstākļos – viņš ir no Kipras, un bija pusaudzis, ka tur izcēlās bruņots konflikts starp turkiem un grieķiem.
Eiropas Savienības humānās palīdzības komisāra amatā Jūs esat pavadījis piecus gadus. Vai šajos gados pasaulē palielinājies krīžu skaits, un vai ir izdevies tās kaut kāda viedā iegrožot?
Nestabilitātes, nabadzības, klimata izmaiņu un postošāku dabas katastrofu dēļ, bez šaubām, mums diemžēl jāatzīst, ka pēdējos piecos gados krīžu skaits visā pasaulē ir palielinājies.
Tādēļ mums kā Eiropas Savienībai ir jāstājas pretim šai skaudrajai realitātei.
Pirmkārt tāpēc, ka tas ir mūsu morālais pienākums remdēt cilvēku ciešanas – it īpaši neaizsargātāko cilvēku ciešanas. Bet vienlaikus mums arī jārisina problēmu sakne un cēloņi ārpus Eiropas, lai panāktu, ka samazinās migrācijas plūsmas.
Ko tieši šīs lietas labā dara Eiropas Savienība?
Šodien notikušais pasākums bija veltīts izglītībai ārkārtas situācijās. Bet kā Eiropas Savienības humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisārs esmu atbildīgs par Eiropas Savienības humānās palīdzības sniegšanu visā pasaulē caur neitralitātes, neatkarības un humānisma prizmu. Ņemot vērā manu pieredzi un faktisko situāciju uz vietas krīžu punktos šajos piecos mana mandāta gados, man ir izdevies mūsu budžetu izglītības nodrošināšanai ārkārtas situācijas palielināt desmit reizes. Mēs rādām piemēru darot.
Cik daudz tas izmaksā eiropiešiem?
Katram Eiropas Savienības pilsonim tas izmaksā tikai četrus eiro gadā, kas ir, vairāk vai mazāk, cik maksā viena kafija. Tas nodrošina, ka Eiropas Savienība ir lielākais humānās palīdzības donors pasaulē. Un daļa no tā ir mūsu ieguldījums izglītības nodrošināšanai ārkārtas situācijās, kas tikai viens eiro vai mazāk gadā uz vienu eiropieti. Ar to mēs varam risināt daudzas problēmas ārpus Eiropas, lai demonstrētu mūsu morālo pienākumu palīdzēt neaizsargātiem cilvēkiem.
Un vienlaikus mēs risinām problēmu saknes ārpus Eiropas, lai cilvēkiem tur dotu cerības, cieņu un perspektīvas, tādā veidā viņiem dodot pārliecību palikt dzīvot savā dzimtenē.
Izglītības nodrošināšana bērniem viņiem dod nākotnes iespējas viņu mītnes zemē.
Ikviens, kuram ir piespēja uzlabot savas prasmes, noteikti jutīsies pārliecinātāks par sevi, lai paliktu un turpinātu dzīvi savā valstī, vienlaikus ieguldot tās attīstībā. Visiem ir jābūt iesaistītiem šajā projektā, lai uzlabotu dzīves apstākļus Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā un visur citur.
Vai ir daudz tādu bērnu, kuriem liegtas iespējas iegūt izglītību?
Visā pasaulē skolu neapmeklē 75 miljoni bērnu. Vai jūs variet to iedomāties? Tas ir vairāk nekā kopumā 66 miljoni bērnu, kas iet skolā Eiropā. Bet citur bērniem vispār nav iespēju iet skolā. Viņiem nav pieejas skolai, viņiem nav skolas piederumu. Mums ir morālais pienākums.
Bet morālo pienākumu var apvienot ar konkrētu mērķu sasniegšanu, lai risinātu problēmu cēloņus ārpus Eiropas.
Jūs pats esat no Kipras, un esat piedzīvojis karu tur, un Jums pašam arī šajā ziņā ir personīga pieredze krīzes situācijās kā pusaudzim.
Mana māja un skola Nikosijā bija ļoti tuvu „zaļajai līnijai”, [kas ir buferzona starp Kipras grieķu un turku daļu.] Atceros, kad biju pusaudzis, kara apstākļu dēļ man katru dienu bija jāmeklē dažādi ceļi un veidi, lai tiktu līdz skolai.
Jūs daudz ceļojat, apmeklējot karstos punktus un krīžu vietas visā pasaulē. Kas ir lietas, kas Jums no šiem braucieniem visvairāk iespiedušās atmiņā?
Mans darbs ir ļoti intensīvs un prasīgs, un ir nācies pieredzēt arī daudzas sāpīgas situācijas.
Taču vienlaikus caur šīm sāpīgajām pieredzēm es arī redzu, īpaši bērnu acīs, viņu apņēmību un izturību turpināt dzīvot uz priekšu. Tostarp iegūstot labāku izglītību.
Es varu izcelt paša pieredzēto Mosulas pilsētā Irākā. Es stingri ticu, ka izglītība ir labākais instruments, lai veicinātu izlīguma procesu. Un, runājot par izlīguma procesu Irākā, Mosulā situācija ir unikāla. Es Mosulā apmeklēju Eiropas Savienības uzturētus projektus vietās, kuras pirms gada izmantoja džihādistu grupējums „Daīš”, lai sētu naidu un karu pret citām iedzīvotāju grupām un reliģijām.
Bet tagad šajās pašās skolās mēs redzam bērnus no dažādām reliģiskajām grupām, no dažādām etniskajām kopienām. Viņus izglīto skolotāji, kuri stiprina izlīgumu, līdzāspastāvēšanu, mieru. Tā man bija tiešām ļoti unikāla pieredze.
