Eiropas Savienība humānajai palīdzībai šogad novirza vairāk nekā pusotru miljardu eiro. Tas ir aptuveni 1% no bloka kopējā budžeta. Tas ir četri eiro gadā no katra Eiropas Savienības pilsoņa, lai palīdzētu miljoniem cilvēku, kas cietuši no kariem un dabas katastrofām. Lielākā daļa naudas tiek izmantota humānajam atbalstam Āfrikā un Tuvojas Austrumos, īpaši Sīrijas karā cietušajiem.
Desmitā daļa palīdzības – skološanai
No humānajai palīdzībai atvēlētā budžeta desmito daļu Eiropas Savienība novirza izglītības nodrošināšanai bērniem, kuriem karu un dabas katastrofu dēļ ir sarežģīti vai pat neiespējami apmeklēt skolu un iegūt izglītību.
Šādu bērnu pasaulē ir 75 miljoni. Tas ir vairāk nekā kopējais skolēnu skaits Eiropas Savienībā, kas ir 66 miljoni.
Maijā Briselē īpašā pasākumā Eiropas Komisija izsludināja kampaņu #RaiseYourPencil jeb „Pacel savu zīmuli”, lai vairotu izpratni par izglītības nozīmi. Pasākumā piedalījās Nobela Miera prēmijas laureāts Deniss Mukvege, vairāki simti skolēnu, arī skolotāji, kas strādā skolās krīzes punktos.
Arī Eiropas humānās palīdzības komisārs Hrists Stiljanidis, kurš Briselē sarunā ar Latvijas Radio uzsvēra, ka izglītības finansēšana krīžu skartajos reģionos ir svarīga ne vien bērnu un attiecīgo sabiedrību nākotnei. Tas arī palīdz mazināt migrācijas plūsmas uz Eiropu:
„Ja dodam cerību, cieņpilnu dzīvi un perspektīvas Āfrikā un Tuvajos Austrumos, cilvēki gribēs palikt savā dzimtenē, lai turpinātu savu dzīvi turpat.
Pretējā gadījumā viņiem ir jāmeklē labāki dzīves apstākļi citviet. Tas ir pavisam vienkārši. Mums izglītībā jāiegulda vairāk, jo tas ir labākais vairogs pret radikalizāciju, pret bērnu-karavīru piespiedu vervēšanu. Ja mēs gribām mazināt problēmu Eiropas iekšienē, tad ir jāiegulda izglītībā ārpus Eiropas,” sacīja Stiljanidis.
Skolotājs, kurš pats bijis bēglis
Komisārs par patiesajiem varoņiem nosauca skolotājus, kas strādā uz vietas krīžu punktos. Viens no viņiem ir Leke Emmanuels. 37 gadus vecais skolotājs uz pasākumu Briselē ieradās no Ugandas. Tur viņš ir sociālo zinātņu un matemātikas skolotājs Palorinjas bēgļu apmetnē (Palorinya Refugee Settlement), kurā dzīvo 120 tūkstoši bēgļu, gandrīz visi no kaimiņvalsts Dienvidsudānas.
Bēgļu apmetnē 60% ir bērni, taču pagaidām iespēju apmeklēt skolu izdevies nodrošināt tikai pusei, norāda Leke Emmanuels, kura klasē ir 140 skolēnu.
Arī viņš pats ir no Dienvidsudānas un bēglis bijis divas reizes. Pirmo reizi ieradās Ugandā 90. gadu sākumā, astoņu gadu vecumā, tur ieguva izglītību kā skolotājs. 2005. gadā atgriezās dzimtenē, bet, kad pilsoņu karš Dienvidsudānā atkal saasinājās, pirms trim gadiem bija spiests doties atpakaļ uz Ugandu ar sievu un bērniem:
„Nācās bēgt caur krūmāju laukiem, ar tukšiem vēderiem kājām noiet garus gabalus, līdz ieradāmies un apmetāmies Ugandā. Taču ir jānodrošina, lai bērniem arī pieejamas tādas lietas kā izglītība. Tādēļ bēgļu kopiena sanāca kopā un no kokiem attīrīja lauku, lai izveidotu skolu. Mūs sāka atbalstīt organizācijas „Glābiet bērnus” ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Tādēļ pamazām mums klājas arvien labāk. Taču tas nav pietiekami. Lielai daļai bērnu joprojām nav iespējas apmeklēt skolu,” pastāstīja Leke Emmanuels.
Māca bērnus Kolumbijā
No otras pasaules puses, Kolumbijas, lai dalītos ar savu pieredzi ieradusies 46 gadus vecā skolotāja Sandra Rodrigesa. Pašā Kolumbijā ilgstošs bijis konflikts starp FARC nemierniekiem un valdību. Viņa ar bērniem, kas ierauti konfliktos, strādājusi jau gadiem.
Taču tagad viņas uzmanība galvenokārt veltīta bērniem, kas arvien lielākā skaitā ierodas no kaimiņvalsts Venecuēlas, kas iestigusi dziļā politiskā un ekonomiskā krīzē. ANO lēš, ka pēdējos trīs gados Venecuēlu pametuši vairāk nekā trīs miljoni cilvēki. Viņi visvairāk devušies tieši uz Kolumbiju. Liela daļa no viņiem ir bērni.
„Ir lielas problēmas ar nepietiekamu uzturu, lielas zobu veselības problēmas, izglītības līmenis neatbilst bērna vecumam, stress. Arī ģimeņu sadalīšana. Parasti no Venecuēlas vispirms ierodas tēvs, kuram seko māte ar bērniem. Vai dažkārt vispirms tēvs, tad māte un beigās bērni,” zināja stāstīt Sandra Rodrigesa.
Kolumbijā ieradušies vairāk nekā miljons venecuēliešu, vēl simtiem tūkstoši citās Dienvidamerikas valstīs: „Situācija nav laba ne Venecuēlai, ne Kolumbijai, ne jebkurai valstij, kurai jāuzņem bēgļi. Nezinu.
Es nezinu, kam ir jānotiek, lai izbeigtu konfliktu. Taču es droši zinu, ka ir jāiegulda šo bērnu izglītībā, lai viņi būtu gatavi mainīt savu apkārtējo vidi un sabiedrību.”
Eiropas Savienība pakāpeniski palielinājusi finansējumu izglītības nodrošināšanai ārkārtas apstākļos, kļūstot par pasaules līderi šajā jomā. Patlaban Eiropas Savienība finansiāli atbalsta izglītības projektus 55 valstīs, pēdējos gados dodot iespēju apmeklēt skolu vairāk nekā sešiem miljoniem zēnu un meiteņu. Tomēr darāmā vēl ir daudz.
