Šī gada martā Eiropas Savienības līderi izlēma atvērt iestāšanās sarunas ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju, atzīstot to sasniegto progresu dažādu reformu ieviešanā. Vēl pagājušajā gadā pret šādu lēmumu asi iestājās Francija, Dānija un Nīderlande, kuras uzskatīja, ka pašlaik vispār nav īstais laiks domāt par bloka paplašināšanos. Viens no priekšnoteikumiem, lai bloka dalībvalstis tomēr vienotos par iestāšanās sarunu uzsākšanu, bija visu kandidātvalstu sasniegtā progresa regulārs izvērtējums.
Šajā nedēļā, prezentējot Eiropas Savienības paplašināšanās pakotnes ziņojumu, Eiropas Komisija uzsvērusi, ka abās minētajās valstīs progress turpinās.
Albānijas gadījumā īpaši akcentēti sasniegumi tieslietu reformas ziņā un cīņā pret korupciju,
taču vienlaicīgi tiek uzsvērta nepieciešamība uzlabot politisko dialogu valstī.
Ziemeļmaķedonijai savukārt ieteikts lielāku uzmanību pievērst visu atbildīgo pušu aktīvākai iesaistei cīņā ar korupciju. Taču kritiskus vārdus izpelnījusies Melnkalne, kas iestāšanās sarunas uzsāka jau 2012. gadā un šovasar atvēra pēdējo sarunu nodaļu – konkurences jomā. Melnkalne tiek kritizēta par progresa trūkumu izteiksmes brīvības nodrošināšanā, jo valstī joprojām turpinās dažādu preses izdevumu vadītāju aresti un izmeklēšana pret viņiem, savukārt pret iedzīvotājiem notiek vēršanās par internetā publicētu saturu.
Kritizēta ir tikusi arī Serbija par jūnijā notikušajām parlamenta vēlēšanām, kuras boikotēja opozīcija.
Savukārt potenciālās kandidātvalstis Bosnija un Hercogovina, kā arī Kosova saņēmušas aizrādījumus gan par politiskās sistēmas necaurskatāmību, gan par izplatīto korupciju.
Ziņojums par Eiropas Savienības kandidātvalstu sasniegto progresu publiskots vienlaicīgi ar Eiropas Komisijas piedāvāto investīciju plānu Rietumbalkānu reģionam. Kā atzīst Eiropas Komisija, Rietumbalkānu reģions ir ļoti nozīmīgs Eiropas Savienībai un otrādi, jo, piemēram, Covid-19 krīzes laikā, gan viena, gan otra puse saskaras un cīnās ar vienām un tām pašām problēmām. Kā brīdinājis Eiropas Savienības paplašināšanās un kaimiņu politikas komisārs Olivērs Vārhejī, finansējuma piešķiršana reģiona valstīm turpmāk būs tieši sasaistīta ar sasniegto progresu dažādu reformu ieviešanā:
"Mēs esam apņēmušies ieviest ekonomisko daļu roku rokā ar reformām. Lai tās ietu roku rokā. Šis ir vēstījums, kuru es atkārtošu, viesojoties reģionā – ja būs situācijas pasliktināšanās vai nebūs reformu turpinājuma, no mūsu puses būs grūti turpināt finansējumu."
Lai atbalstītu reformas, veicinātu ekonomisko izaugsmi un atkopšanos pēc Covid-19 pandēmijas, kā arī veicinātu reģiona tuvināšanos Eiropas Savienībai un vienotajam tirgum, ar jauno investīciju plānu plānots stiprināt investīciju klimatu, reģiona noturību, kā arī palielināt biznesa un investīciju aktivitāti. Komisārs Vārhejī uzsver, ka tas ir paša reģiona interesēs, lai šī nauda tiktu izmantota pienācīgi.
"29 miljardi eiro. Neaizmirstiet, ka 29 miljardi eiro nav tikai nauda no Eiropas Savienības.
Mēs investējam 9 miljardus, un mums ir starptautiskie finanšu partneri, kuri ir gatavi palielināt šo sēklas naudu.
Taču neaizmirstiet, ka tā ir arī reģionu nodokļu maksātāju nauda. Tāpēc mēs pilnībā iesaistīsimies sadarbībā ar vietējām varas iestādēm, jo arī viņu interesēs ir nepazaudēt šo nodokļu maksātāju naudu un neiztērēt šo naudu citiem mērķiem, kā vien tiem, kuri paredzēti šajā plānā," stāstīja komisārs.
Eiropas Komisijas ziņojumā izteikts viedoklis par vēl vienu potenciālo Eiropas Savienības kandidātvalsti, proti, Turciju, ko dēvē par īpašu gadījumu.
Tiek uzsvērts, ka Turcija ir vēl vairāk attālinājusies no demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesībām, kā arī ievērojami regresējusi tieslietu sistēmas neatkarības ziņā.
Progresa cīņā ar korupciju nav, varas dalīšanas nav, turklāt esot nopietnas bažas par ekonomikas funkcionēšanas spējām. Lai arī atzinīgi novērtēta Turcijas ievērojamā loma, organizējot migrācijas plūsmas uz Eiropu, tiek norādīts uz to, ka Ankara šo jautājumu arvien biežāk izmanto kā šantāžas elementu pret Eiropas Savienību. Arī saspīlējums ar Grieķiju un Kipru ir pretrunā ar Eiropas Savienības drošības un ārpolitikas prioritātēm. Tieši tāpēc Ankarai būtu jāpieliek lielākas pūles, lai uzturētu labas kaimiņattiecības, ievērojot starptautiskos līgumus un krīžu risināšanu atbilstoši starptautiski pieņemtajiem principiem.
