Ženevjēvai Ponsai ir ilggadēja un plaša pieredze Eiropas Savienībās institūcijās, kur viņa sāka strādāt pirms 30 gadiem Eiropas Komisijas (EK) juridiskajā dienestā. 90. gados EK priekšsēdētāja Žaka Delora vadītajā komisijā viņa bija atbildīga par vides un klimata jautājumiem. Tagad viņa ir domnīcas „Žaka Delora institūts” (Jacques Delors Institute ) Briseles biroja direktore, un izdevuma ''Politico'' ieskatā - viena no ietekmīgākajām sievietēm Briselē.
Ar Ženevjēvu Ponsu šonedēļ Briselē tikās Gints Amoliņš, lai runātu ne tikai par Eiropas Parlamentu un jauno Urzulas fon der Leienas topošo Eiropas Komisiju, bet arī daudzgadu budžetu, vides un lauksaimniecības politikas pretrunām un to, vai ''Brexsit'' līdz janvārim tiešām notiks.
Ženevjēvas Ponsas teiktais īsumā:
- Eiropas Parlaments kļuvis ietekmīgāks, to nodrošina tam paplašinātās pilnvaras.
- EP ietekmi gan mazina fragmentācija, to varētu mazināt ar koalīcijas līgumu.
- Partiju grupās savstarpēji ķildojas, tāpēc par EK vadītāju vienojās Eiropadome.
- Urzula fon der Leiena izsludinājusi konferenci par Eiropas nākotni, tajā runās par demokrātijas instrumentiem, iespējams, pārnacionālām partijām un vēlēšanām.
- Fon der Leienai priekšā grūts posms, viņas spēks – spēja atrast kompromisu; pirmais pārbaudījums - Eiropas Savienības nākamais daudzgadu budžets.
- Kopējā lauksaimniecības politika būtiski jāreformē, jāpanāk, ka tā izmaksā daudz mazāk.
- ''Brexit'' ir viens traks bezgalīgais stāsts.
Gints Amoliņš: Jūs teicāt, ka pēc maija vēlēšanām šis Eiropas Parlaments ir „fragmentētāks, nenoteiktāks, bet ietekmīgāks”. Starp Eiropas Savienības institūcijām allaž bijusi cīņa par to, kurš būs ietekmīgāks. Vai Eiropas Parlaments kļūst ietekmīgāks?
Ženevjēva Ponsa: Eiropas Parlaments ir kļuvis ietekmīgāks ar dažādiem Eiropas Savienības līgumiem, kuri tam piešķīrušas vairāk pilnvaru. Tās ir ne tikai likumdošanas pilnvaras, bet arī ietekme attiecībā uz Eiropas Komisijas sastāvu – Eiropas Parlaments apstiprina komisāru amata kandidātus, bet var tos arī noraidīt. Tādēļ Eiropas Parlamentam ir ietekme.
Taču tas savu ietekmi varēs reāli izmantot tikai tad, ja spēs pārvarēt fragmentāciju.
Ideāls risinājums būtu koalīcijas līgums. Galvenās Eiropas politisko partiju grupas to ir mēģinājušas, bet bez panākumiem.
Tām neizdevās vienoties par reālu koalīcijas līgumu. Tās ir vienojušās par zināmu skaitu vadlīniju, kuras savā programmā atspoguļoja jaunievēlētā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, lai Eiropas Parlaments viņu apstiprinātu.
Vai Eiropas Parlamentā jebkad ir bijis kaut kas, ko var saukt par koalīcijas līgumu? Jo tagad Eiropas Parlamentam ir teikšana par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, taču balsojuma disciplīna ir diezgan neformāla. Eiropas Parlaments apstiprināja fon der Leienu, taču ar diezgan nelielu vairākumu, kas nākotnē var radīt problēmas. Ideja par koalīcijas līgumiem starp dažādām Eiropas Parlamenta grupām – vai tas ir iespējams?
Tam vajadzētu būt iespējamam. Diemžēl pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām maijā viņi nespēja vienoties ne tikai par programmām, bet arī nominācijām. Starp politiskajām grupām bija daudz ķildu. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ beigās tā bija Eiropadome, dalībvalstu līderi, kas izvēlējās augstāko amatpersonu nominācijas. It īpaši kā Eiropas Komisijas vadītāju izvēloties fon der Leienu, nevis Manfrēdu Vēberu vai Franku Timmermansu. Proti, tas nebija viens no Eiropas Parlamenta politisko grupu izvirzītājiem vadošajiem kandidātiem jeb ''Spitzenkandidat'' uz šo amatu, bet gan kāds cits. Eiropas Parlamentam tā bija izgāšanās. Un viens no galvenajiem iemesliem ir, ka viņi nespēja turēties stingri kopā. Nespējot vienoties ne tikai par programmu, bet arī par nominācijām.
Vai ''Spitzenkandidat'' jeb vadošā kandidāta sistēma ir mirusi?
Es tā nedomāju. Šim ir jābūt iekļautam starp jautājumiem, ko apspriedīs Leienas izsludinātajā konferencē par Eiropas nākotni. Par to domā arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli. Abi ir runājuši par demokrātijas instrumentiem. Un Sasoli runājis ne tikai par spices kandidāta sistēmu, bet arī par pārnacionālajiem, Eiropas Savienības līmeņa Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu sarakstiem. Mūsu, „Žaka Delora institūta” ieskatā abi jautājumi ir jāvērtē saistīti. Jo, lai tiktu uztvertas kā Eiropas mēroga partijas, kas ir leģitīmas nominēt spices kandidātu, partijām ir jābūt pārnacionālām. Un, lai tās būtu pārnacionālas, vēlēšanās tām jābūt pārnacionālam deputātu kandidātu sarakstam.
Pilsoņiem būtu jābūt iespējai balsot par sarakstu, kurā būtu kandidāti no Francijas, Itālijas, Spānijas, Lietuvas, Bulgārijas un tā tālāk.
Te gan ir problēma. Kā tiks izlemts, kuri kandidāti tiks Eiropas Parlamentā? Vai tā ir plusu, mīnusu sistēma vai kas cits? Piemēram, Vācijā dzīvo 80 miljoni cilvēku, bet Latvijā – divi. Varētu būt grūti dabūt latviešus Eiropas Parlamentā.
Jā, bet tas nav neiespējami. Interesanti ar šādām Eiropas nākotnes konferencēm ir tas, ka visas šīs problēmas tiks izdiskutētas un risinājumi tiks atrasti. Risinājumus var atrast vienmēr. Tā ir viena lieta par Eiropu, kas ir fascinējoša. Eiropas institūcijas joprojām ir ļoti jaunas, un tās turpina sevi izgudrot un attīstīt. Turklāt šis būtu jauninājums, kas būtu balstīts uz juridiskiem pamatiem. Un juristi ir ļoti atjautīgi. Līdz ar to demokrātijas un likuma laba kombinācija spēs atrisināt problēmu.
Par fon der Leienas komisiju. Viņu parlamentā apstiprināja ar diezgan nelielu vairākumu. Eiropas Parlaments arī demonstrējis muskuļus, noraidot atsevišķus komisāru kandidātus. Vai fon der Leiena spēs noturēties, vai viņai būs problēmas? Vai viņas pozīcijas ir spēcīgas?
Nē, viņas pozīcijas nav spēcīgas. Viņas politiskā grupa Eiropas Tautas partija ir kļuvusi vājāka. Tās tradicionālā alianse ar otru lielo politisko grupu sociāldemokrātiem ir mirusi. Un divas pārējas politiskās grupas patlaban nespēlē koordinētu un saskaņotu lomu. Tādēļ tas ir sarežģīts un grūts periods. Un
mazais vairākums balsojumā par Leienas kandidatūras apstiprināšanu nozīmē, ka viņai būs grūti. Manā ieskatā, viņai izdevās izspraukties cauri tādēļ, ka viņas programma bija balstīta uz tiem dažiem elementiem, par kuriem spēja vienoties politiskās grupas.
būs viņas spēks – spēja atrast kompromisu. Tomēr tas nebūs viegli. Mēs zinām, ka sarunas par Eiropas Savienības nākamo daudzgadu budžetu būs smagas. Bet tad, kad šīs sarunas būs beigušās, tad mums būs reāls kontrakts starp institūcijām. Šis kontrakts būs budžets. Bet šīs debates būs absolūti fundamentālas un izšķirošas.
Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Sasoli teica, ka sarunas par nākamo daudzgadu budžetu būs „rūgtas”. Kā jūs redzat šo procesu? Ir breksits, Lielbritānija aiziet, naudas paliek mazāk, vajadzību – vairāk. Un tad arī jautājums par iemaksām – Austrumeiropas un Baltijas valstis vēlas, lai dalībvalstis budžetā iemaksātu vairāk naudas, lai nesamazinātos finansējums tādām programmām kā kohēzija. Vai, piemēram, ja ir mazāk naudas kohēzijai, tas rada riskus Eiropas Savienības nākotnei?
Izvēles būs jāizdara. Ir jaunas vajadzības. Ir jaunas prasības no pilsoņiem.
Piemēram, redzam, ka ļoti svarīgi ir jautājumi par klimatu un vidi. Dažkārt ir pretrunas ar citām Eiropas Savienības politikām, un it īpaši ar Kopējo lauksaimniecības politiku. Tā ir būtiski jāreformē, un droši vien jāpanāk, ka tā izmaksā daudz mazāk. Aptuveni 40% no Eiropas Savienības budžeta joprojām ir veltīti lauksaimniecības politikai. Un tā vairāk piesārņo, nekā palīdz videi. Tai ir nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Vairāk nekā kohēzijai es pievērstu uzmanību šīm debatēm, no vienas puses, starp vidi, klimatu, „Zaļo vienošanos Eiropai” un no otras puses - tradicionālo lauksaimniecības politiku.
Breksits. Kā jūs domājat, vai briti izstāsies janvārī, vai arī tas turpināsies un būs bezgalīgais stāsts?
Nē, nē, nē - es neuzņemšos nekādu risku likt naudu uz jebkādām prognozēm, kas tur notiek un notiks.
Pat stingrie breksita atbalstītāji un pretinieki, pat visslavenākie no viņiem - kā premjers Džonsons – neviens nopietni nevar pateikt, kas notiks. Tas nav iespējams. Tas ir viens traks bezgalīgais stāsts.
