Kombinācijā arī ar ASV pārtapšanu no partnera par neprognozējamu kaimiņu Eiropai arvien aktuālāks kļūst jautājums par tās pārvaldes efektivitāti, jo pretējā gadījumā ir risks tikt ignorētai uz pasaules skatuves kā pārāk amorfai un nekonkrētai.
Pēc “Brexit” referenduma ES metās sev rast jaunu nākotnes vīziju – bija Bratislavas ceļa karte un Romas deklarācija, Junkera 5 scenāriji, tagad arī Eiropas Parlamentā gandrīz katru mēnesi uzstājas kāds no dalībvalstu premjeriem vai prezidentiem, izklāstot savu vīziju – kādai ES vajadzētu būt.
Bet vai tāda viena vienīgā kopējā vīzija maz var būt? Visskaidrāk un skaļāk savu vīziju par Eiropas nākotni iezīmējis Francijas prezidents Emanuels Makrons.
“Tātad būtu tā – ir viens pamatkodols, ļoti integrēts, bet vienmēr atvērts. Otrais loks – ar tām valstīm, kas grib suverenitāti informācijas un komunikāciju tehnoloģijās, enerģētikā, ģeopolitikā un migrācijā. Trešais loks - kas būs liela savienība, iespējams, līdzīga Eiropas Padomei, un partnerību loks. Bet nevajag domāt, ka būs viens noslēgts loks, kas nevar pat milimetru pavirzīties uz priekšu, kamēr visi nepiekrīt,” klāstīja Makrons.
“Tas nav Eiropas gars. Tas nav mūsu apsolījums. Es pieņemu daudzu ātrumu Eiropu – kas jau tāda ir šodien ar eirozonu un Šengenu. Bet tam mūsu kustību uz priekšu ir jāpaātrina, nevis jāvirza atpakaļ,” uzsvēra Makrons.
Savukārt autoritārais Ungārijas premjers Viktors Orbāns, kurš runā par liberālās demokrātijas galu un aicina aizstāvēt kristiešu kultūru, negrib pat dzirdēt par dziļāku ES integrāciju.
“Sabiedrību vienādošana būs tik liela, ka tiks izveidota vienota Eiropas valdība. Šāds liktenis sagaida to, kas neaizsargā sevi pret migrāciju. Pat, ja tas nenotiks rīt – tas būs paredzamā nākotnē. Tas ir likts uz spēles. Tas ir īstais plāns!” paziņoja Orbāns. Eksperti uzskata, ka, ņemot vērā šo dalībvalstu joprojām ļoti atšķirīgo ES nākotnes redzējumu, ir tikai viens risinājums.
“Vienīgais ceļš uz priekšu – padziļinātā sadarbība. Bet jums ir pilnīga taisnība – ja mums jāgaida, kamēr Orbāna kungs būs vienisprātis ar Makrona kungu, tad mēs uz priekšu netiksim,” uzsvēra grāmatas “Eiropas pavasaris” autors Filips Legrēns.
Tas nozīmētu, ka divu vai vairāku ātrumu Eiropā, kas eksistē jau tagad, nākotnē šīs atšķirības tikai pieaugtu. Par to ir nobažījusies Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa uztraucas, ka Makrona entuziasms un raušanās uz priekšu padarīs Eiropu vēl nevienmērīgāku un atstums malā tās valstis, kas nav eirozonā.
Turklāt Makrona daudz ātrumu Eiropa nāktu par labu arī populistu valdībām Polijā, Ungārijā un Čehijā, kas jau tagad izbauda Briseles gānīšanu, jo tas palīdz celt to iekšpolitiskos reitingus.
“Es zinu, ka Francijā daži man saka - ej, ej, stājies pretī Vācijai, risinājums atrodas krīzē ar Vāciju. Vācija ir savtīga, tā ir novecojusi, tā nevēlas reformēt Eiropu, tā vēlas Eiropu tikai tad, kad tas nāk pašai par labu. Es zinu, ka tā nav taisnība,” pauda Makrons.
Taču Merkele par savu ES vīziju klusē. Tas, šķiet, ļāvis Francijas prezidentam šonedēļ pierunāt Vācijas kancleri vismaz uz eirozonas kopējo budžetu – viens no Makrona kopīgās Eiropas pīlāriem.
Tikmēr populistu partijas Austrijā un Itālijā vairāk norūpējušās par migrantiem un ko Eiropa tajā var palīdzēt, nevis par ES reformēšanu. Tāpēc daži eksperti vispārējā entuziasma pacelšanai iesaka Eiropai koncentrēties uz kopējiem draudiem – migrāciju, Ķīnas ekonomisko ekspansiju, pilsoņu datu aizsardzību interneta vidē un lielo interneta milžu dažbrīd bezatbildīgo rīcību - lietām, kur kopā panākt var vairāk nekā nacionālajā līmenī.
“Mums ir jāmaina pieeja Eiropas Savienībai, lai tā nav “kā varam savas intereses izvirzīt priekšplānā”, bet gan “ko varam darīt kopā, lai būtu labāki un lai ieņemtu savu vietu uz pasaules skatuves”,” norādīja domnīcas “re-Imagine Europe” vadītāja Erika Videgrena.
“Brexit” un Lielbritānijas gaidāmā aiziešana ir izmainījusi dinamiku ES. Varas balanss ir nosliecies uz Francijas un Vācijas pusi, lai arī tas joprojām ir neskaidrs - tā uzskata izdevums “Financial Times”.
Nīderlandieši, ziemeļvalstis, Baltijas valstis un Īrija visvairāk izjutīs britu aiziešanu, kas līdz šim atbalstīja liberālu tirdzniecību un stingru budžeta ievērošanu. Šīs valstis gribētu, lai Merkele nepadodas Makrona šarmam, kas vedina uz federālismu un rada sajūtu par Francijas dominanci Eiropā.
KONTEKSTS:
2016.gada jūnijā 52% iedzīvotāju referendumā nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES. Valdība oficiālo pieteikumu par aiziešanu no ES iesniedza 2017.gada martā, bet Lielbritānijas izstāšanās sarunas no ES sākās 2017.gada jūnijā. Lielbritānijas izstāšanās no ES paredzēta 2019.gada 29.martā. Pēc tam ir paredzēts gandrīz divus gadus garš pārejas posms. Šajā laikā Apvienotajā Karalistē vēl darbosies visi līdzšinējie Eiropas Savienības likumi.
