ES aug izpratne par izaicinošo starptautisko vidi. Intervija ar Eiropas ārpolitikas pētnieci

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu viedokļi kopīgās ārpolitikas jautājumos arvien biežāk atšķiras, un vienotu viedokli ir aizvien grūtāk panākt. Un tas rada arvien lielāku satraukumu, jo Eiropas spēja pēc ilgstošām diskusijām pēdējā brīdī tomēr panākt vienprātību līdz šim ir tikusi uzskatīta par patiesu Eiropas diplomātijas veiksmes stāstu. Taču pēdējā laikā situācija ir mainījusies un priekšā stāv jauni izaicinājumi. Tos intervijā Latvijas Radio komentē Eiropas ārpolitikas padomes asociētā pētniece Sjūzija Denisone (Susi Dennison).

Eiropas aktuālitāšu apskats un intervija ar Eiropas ārpolitikas padomes asociēto pētnieci Sjūziju DennisoniUģis Lībietis

    Latvijas Radio: Ja mēs skatāmies uz Eiropas Savienības kopējo ārējo un drošības politiku, vai mēs vispār varam runāt par īstu ārpolitiku vai arī tikai par tās maigo versiju bez reālas ietekmes?

    Sjūzija Denisone: Nē, manuprāt, Eiropas Savienībai ir ārpolitika, un mēs redzam, ka atsevišķās jomās ir vienots viedoklis par tās nozīmīgumu Eiropai kā vienotam veselumam. Viens no šī brīža pierādījumiem tam ir Eiropas vienotā pozīcija Irānas kodolvienošanās jautājumā. Šī pozīcija Eiropas līmenī ir saglabājusies vienota par spīti manīgajai nostājai Atlantijas okeāna otrā pusē, kā arī mainīgajai politiskajai videi Eiropas Savienības iekšienē. Vairākās valstīs, piemēram, Itālijā, pie varas ir nākušas partijas, kas apšauba Eiropas vienoto nostāju, taču tas nav ietekmējis bloka kopējo pozīciju. Tas pats sakāms par sankcijām pret Krieviju pēc indēšanas incidenta Lielbritānijā. Tātad mēs redzam, ka ir vienprātība šādos ģeopolitiski svarīgos jautājumos.

    Tomēr ir arī jautājumi, kur dalībvalstu vidū šis stratēģiskais redzējums atšķiras. Tas attiecas gan uz īstermiņa izaicinājumiem, kā reaģēšana uz situāciju Venecuēlā, vai ilgtermiņa izaicinājumiem, piemēram, Sīrijā, kur vienotas Eiropas Savienības pozīcijas nekad nav bijis. To pašu var teikt arī par ilgāka termiņa stratēģiju attiecībām ar Krieviju, kur viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Taču, ņemot vērā visu iepriekš teikto, jāatzīst, ka

    Eiropas Savienībā ir pieaugoša izpratne par visai izaicinošo starptautisko vidi.

    Dalībvalstis apzinās, ka tām ir jākļūst labākām, un tiek ieguldīti milzīgi diplomātiskie resursi un domāts par dažādiem praktiskajiem rīkiem. Piemēram, kvalificētā vairākuma balsojumiem ārpolitisko lēmumu pieņemšanā, stratēģiskās kultūras izveidi, dalīšanos ar izlūkošanas informāciju. Tāpat ir vairojusies sapratne par dažādiem politiskajiem spiedieniem, kas tiek izdarīti uz dalībvalstu valdībām, kā arī apziņa, ka vienmēr nav iespējams nodrošināt 27 valstu vienprātību un varbūt, ka to pat nevajag.

    Jūs jau pieminējāt Venecuēlas gadījumu. Ir izskanējuši ļoti daudz komentāri par to, ka Venecuēla atrodas pārāk tālu, ka Eiropai nevajadzētu tur iejaukties. Šādi apgalvojumi īpaši bieži izskan no Venecuēlas sabiedrotās Krievijas puses. Tāpat Krievijai patīk rādīt ar pirkstu un teikt, ka Eiropas Savienība ir vāja un tajā nav vienprātības. Vai jūs piekristu daļai no šiem apgalvojumiem?

    Jā, tajā ir daļa patiesības. Eiropas Savienība gadu gaitā ir kļuvusi par globālu spēlētāju, un viens no tās pamatprincipiem ir vienotu Eiropas vērtību aizstāvība. Tā ir likuma vara, godīgas vēlēšanas un cilvēktiesības. Brīdī, kad kaut kur pasaulē šie principi tiek pārkāpti, par tiem ir jārunā. Ne jau tāpēc, lai uzreiz panāktu izmaiņas, bet gan lai nodemonstrētu, ka Eiropas Savienība kopā ar citām valstīm ir gatava šādas vērtības aizstāvēt uz starptautiskās skatuves. Tāpēc ir svarīgi, ka Eiropas Savienība spēj vienoties par kopīgu pozīciju. Runājot par Krievijas komentāriem, ka Eiropas Savienība ir vāja un sašķelta, -

    no vienas puses, jā, Eiropa ir sašķelta un, iespējams, vairāk nekā jebkad iepriekš tās pastāvēšanas vēsturē.

    Un gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas rāda, ka šī šķelšanās nāk no ļoti dažādām sadalītām vēlētāju sabiedrībām. Daudzviet ir ļoti neapmierināts elektorāts, kas vēlas balsot pret pašreizējo stāvokli, pret status quo. Pat ja šie eiroskeptiskie spēki netiek ievēlēti, tie rada ļoti spēcīgu opozīciju, ar kuru valdībām ir jātiek galā. Tāpēc valstu iekšienē ir gana izteikta eiroskeptiska opozīcija. Krievija ne tikai to ļoti labi apzinās, bet arī vēlas šo situāciju izmantot, un to mēs redzam pēc dažādām dezinformācijas kampaņām dalībvalstīs. Un tā jau ir daļa no Krievijas ārpolitikas, kas Eiropas Savienību redz kā vienotu draudu. Tāpēc uz šiem komentāriem būtu jāskatās arī šajā kontekstā.

    Kā atsevišķu Eiropas valstu dažādas nacionālās un ekonomiskās intereses ietekmē gan viņu pašu attieksmi pret Krieviju, gan Eiropas Savienības vienoto nostāju?

    Ir jāatzīst, ka dalībvalstu ekonomiskās intereses vienmēr ir bijušas, un tas nav nekas jauns. Un pie Eiropadomes galda sēdošajām valstīm ir ļoti dažādas tirdzniecības saites un prioritātes. Tas vienmēr ir bijis izaicinājums, veidojot vienotu ārpolitiku. Taču kontinenta izmēru lielvaru dominētajā pasaulē ir pieaugusi izpratne par to, ka savas konkurētspējas saglabāšanai Eiropas Savienībai ir nepieciešams darboties vienoti un identificēt tos jautājumus, kur uz spēles ir likts kas lielāks nekā atsevišķu valstu ekonomiskās intereses. Iepriekš minētais Krievijas gadījums un ieviestās sankcijas pierādīja, ka valstis ir gatavas nest lielus ekonomiskos upurus, aizstāvot Eiropas kopējās intereses un starptautisko likumu normas.

    Ja mēs runājam par situāciju Amerikas Savienotajās Valstīs un izmaiņām to ārējā un tirdzniecības politikā, ja paturam prātā tuvojošos "Brexit", ja neaizmirstam gaidāmo tirdzniecības saspīlējumu starp ASV un Ķīnu... vai šī varētu būt iespēja Eiropas Savienībai kļūt par ietekmīgāku ārpolitisko spēlētāju uz globālās skatuves?

    Jā, iespējas ir. Piemēram, pēc Lielbritānijas aiziešanas būs iespējas pārdomāt, kāds varētu būt labākais risinājums savas stratēģiskās suverenitātes saglabāšanai. Kas strādās labāk Eiropas drošībai, kādi varētu būt jaunie sadarbības formāti un tā tālāk. "Brexit", protams, nav vienīgais stimuls to darīt. Būtu jādomā, kur un kādos jautājumos pastiprināt sadarbību ar NATO, kā dalībvalstīm sadarboties ar citiem Eiropas spēlētājiem, piemēram, to pašu Lielbritāniju, Turciju, Norvēģiju un Šveici. Eiropas politikas veidotāji ļoti labi apzinās, ka pašreizējos hibrīdkara apstākļos no viņiem tiek prasīta reaģēšana dažādos veidos un labāko alianšu meklēšana šo mērķu sasniegšanai. Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, lai tā visa centrā būtu tieši spēcīga Eiropas Savienība. Taču ar to stāsts nebeidzas un

    kopējo drošības ainavu raksturos tieši dažādi elastīgi un uz koalīcijām balstīti formāti.

    Jūs jau pieminējāt maijā gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kā tās varētu ietekmēt mūsu kopējo ārējo un drošības politiku?

    Manuprāt, ļoti nozīmīgi. Kā tiek prognozēts, aptuveni trešdaļu no Eiropas Parlamenta vietām varētu ieņemt eiroskeptisku spēku pārstāvji. Šajā situācijā viņiem var rasties iespēja bloķēt dažādus nākotnes tirdzniecības līgumus vai iespējas bloķēt Eiropas kopējo pozīciju, piemēram, jautājumos par situāciju dažādās valstīs. Šādus Eiropas Parlamenta paziņojumus trešās valstis uztver kā daļu no Eiropas ārpolitikas. Arī parlamentā notiekošajām debatēm ir tāda kā “skaļruņa” vērtība, veicinot dažādu valstu galvaspilsētās domāšanu un radot rezonansi par dažādiem ārpolitikas jautājumiem. Papildus tam ir arī vairākas netiešas sekas.

    Šim parlamentam būs tiesības bloķēt nākamā daudzgadu budžeta ietvara apstiprināšanu, kam savukārt būs ietekme uz turpmāko starptautisko iesaistīšanos dažādos pasaules reģionos. Pastāv arī iespēja, ka par Eiropas Savienības komisāriem var kļūt ne ļoti proeiropeiski politiķi, tādējādi veicinot visa Eiropas projekta jaukšanu no iekšienes.

    Tāpēc šajās vēlēšanās likmes ir ļoti augstas visos līmeņos.

    Un neaizmirsīsim, ka ir arī virkne nacionālo vēlēšanu, kuras nenotiks šodien vai tuvākajos mēnešos, bet kurās aizsāktās antieiropeiskās diskusijas var kalpot par labu atspēriena punktu arī vietējā līmeņa vēlēšanās. Tāpēc, manuprāt, šīs vēlēšanas Eiropas Savienībai kā globālam spēlētājam ir ļoti eksistenciālas.

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti