Sadaļas Sadaļas

EP deputāts Lagodinskis: ES sankcijas jāvērš pret augstākā līmeņa lēmējiem Krievijā

Eiropas Savienības līderi šonedēļ pievienojās daudzu citu rietumvalstu politiķu izteiktajai kritikai par Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam piespriesto cietumsodu. Visticamāk, ka tuvākajā laikā tiks lemts par papildu sankcijām pret Krievijas amatpersonām, kas ir saistītas ar šo lietu. Stingru reakciju pieprasa arī Eiropas Parlaments.

Lai apspriestu pašreizējo situāciju Krievijā un iespējamo Eiropas rīcību, Latvijas Radio uz sarunu šonedēļ aicināja Krievijā dzimušo Eiropas Parlamenta (EP) Zaļās grupas deputātu no Vācijas Sergeju Lagodinski.

Artjoms Konohovs: Tiesa ir piespriedusi Aleksejam Navaļnijam reālu cietumsodu uz vairākiem gadiem. Kā, jūsuprāt, Eiropas Savienībai vajadzētu uz to reaģēt?

Sergejs Lagodinskis: Bargi… Es uzskatu, tā ir pilnīga atvadīšanas no jebkādām ilūzijām. Eiropas politiķiem vēl bija zināma cerība, ka Krievijas valdība, Kremlis joprojām atstāj iespēju atgriezties kaut pie minimāla tiesiskuma. Bet tā tas diemžēl nenotika. Viss, kas ir norisinājies kopš Alekseja un Jūlijas atgriešanās, liecina par galīgu pāreju no autoritārisma pie totalitārisma.

Agrāk viņi mēģināja radīt vismaz šķietamību, ka demokrātiskie procesi norit. Bet tagad pārgāja no šīs šķietamās demokrātijas pie antidemokrātijas.

Protams, ka Eiropas Savienībai būtu uz to jāreaģē, jo pirmkārt te notiek vēršanās pret mūsu kopējo Eiropas tiesiskumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijā ir gan mūsu valstis, gan Krievija, gan daudzi citi. Un te faktiski tika uzspļauts gan šai tiesai, gan tās spriedumam. Tā laikam bija prokurore, kas sacīja, ka viņiem esot nospļauties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, jo Krievijas Augstākā tiesa atbalsta viņu pozīciju. Tas jau ir sitiens pa Eiropas Savienības seju.

Viens veids, kā Eiropas Savienība var reaģēt, ir sankcijas. Par tām tika runāts jau iepriekšējā ārlietu ministru sanāksmē un, visticamāk, ka šīs diskusijas turpināsies februārī. Navaļnijs un viņa līdzgaitnieki iepriekš ir izteikušies, ka sankcijas būtu jāpiemēro nevis tikai pret izpildītājiem, bet arī pret oligarhiem, kuri atbalsta esošo režīmu. Tomēr Eiropas Savienība pagaidām negrib mainīt taktiku. Vai, jūsuprāt, politiski un juridiski šādas pieejas maiņa ir iespējama?

Pirmkārt, es uzskatu, ka sankcijām ir jābūt abos līmeņos. Turklāt es neesmu pārliecināts, ka Navaļnijs piedāvā izvēlēties vai nu iekļaut oligarhus, vai nu tiesnešus, kas piespriež cilvēkiem spriedumus. Es domāju, ka te būtu jāskatās uz abiem līmeņiem. Protams, ka es esmu Eiropas Parlamenta deputāts, un parlaments nebūt nespēlē galveno lomu ārpolitikā. Turklāt mana partija ir opozīcijā, kādēļ man ir grūti runāt par visiem. Taču es nesaskatu problēmu, kādēļ nevarētu izmantot jauno mehānismu, ko daži dēvē ar Magņitska mehānismu, jo tas tika radīts šādiem gadījumiem. Tomēr es neredzu pārāk lielu aktivitāti no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Visi kritizē Eiropas Savienību un augsto pārstāvi [Žuzepu] Borelu, bet Borels jau arī ir starp diviem dzirnakmeņiem.

Tādēļ galvenie spēlētāji te ir Berlīne, Parīze un pārējie, kuru aktivitāte būtu nepieciešama, lai iedarbinātu zināmus mehānismus.

Ja runājam par sankcijām pret oligarhiem, tad mūsu nostāja tika skaidri pausta gan rudenī, gan nesen pieņemtajā rezolūcijā. Sankcijām ir jābūt vērstam arī pret cilvēkiem, kuri pieņem lēmumus visaugstākajā līmenī. Šiem cilvēkiem ir arī dažādi aktīvi, ko viņi, visticamāk, ir ieguvuši ne pārāk godīgā ceļā.

Bet juridiski te tiešām ir daudz nianšu un sarežģījumu. Es uzskatu, ka vienai mācībai no šīs situācijas ir jābūt tādai, ka sankcijas būtu jāpārceļ no juridiskās uz politisko plāksni, jo tas ir politisks instruments. Visbeidzot, ir jādomā arī par to, kā uzlabot mūsu likumus cīņai ar naudas atmazgāšanu un korupciju. Tas Eiropas Savienībai ir sens un sāpīgs temats, bet tieši šie caurumi tiek izmantoti, lai ieplūdinātu Eiropas ekonomikā netīru naudu, kas Krievijā ļauj ņirgāties par iedzīvotājiem un tos apzagt.

Kādas jums rodas sajūtas vērojot pašreizējos Krievijas protestus? Tik lielas akcijas sen nav redzētas. Turklāt tās notiek pat diezgan attālās pilsētās – Čeļabinskā, Habarovskā un tā tālāk.

Ja skatās uz to no attāluma, kas ir vēl lielāks nekā, ja skatās no Latvijas, tad, manuprāt, var redzēt, ka tā ir jaunā Krievija. Tā ir jauna paaudze. Un es ar to nedomāju visas šīs pārspīlētās diskusijas, ka tie ir nepilngadīgie. Tie ir cilvēki, kas ir izaudzināti nevis pie ledusskapja un televizora, bet pie interneta ar visām brīvībām un daudzveidību, kas ir iespējama tajā. Tāpat tas parāda, ka ilgstošs un gudrs jauna tipa politiķu darbs ir iespējams un tas nes augļus.

Zināmā mērā tas ir salīdzināms arī ar Baltkrievijā notiekošo, kaut gan daudzi baltkrievi par šādu salīdzinājumu apvainojas.

Protams, ka tās ir dažādas valstis ar dažādu mērogu. Tādēļ vēl jo cienījamāk ir tas, ka cilvēki iznāk ielās tik lielā valstī, kurā var tik viegli pazust. Valstī, kur var viegli kādu aizsūtīt tik tālu, ka vairs nekad neatradīs. Tie ir ļoti varonīgi soļi. Es pat nerunāju te par Alekseju un Jūliju, bet gan par vienkāršiem iedzīvotājiem, kuriem vairs nav ko zaudēt. Viņi vēlas brīvību, lai cik skaļi tas neskanētu.

Tomēr ir jāskatās, kas no tā visa iznāks, jo šie cilvēki diemžēl nedominē nedz kopējā ainā, nedz starp tiem, kas ir pie varas. Tādēļ man ir gan lepnums, ņemot vērā, ka es zināmā mērā piederu pie šīs valsts, gan arī bažas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt