Kāds ir jūsu galvenais secinājums pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētājas un Lielbritānijas premjerministra vakariņām? Vai viņi ir spēruši soli tuvāk viens otram vai drīzāk ir attālinājušies?
Urzula fon der Leiena un Boriss Džonsons ir nolēmuši, ka sarunām ir jāturpinās. Un kamēr sarunas turpinās, pastāv arī cerība, ka beigās mēs varēsim panākt vienošanos. Bet, protams, mēs tagad esam sasnieguši ļoti izšķirošu brīdi. Tas ir ļoti būtisks moments, jo tiek mēģināts principus pārvērst par noteikumiem.
Turklāt svarīgi, lai šo noteikumu ievērošanu garantētu skaidra pārvaldības struktūra. Tā ir tā esence.
Svētdien vai pirmdien mēs zināsim, vai vienošanos var panākt vai ne.
Jā, svētdiena ir pēdējais brīdis, lai izlemtu, vai vienošanos ir iespējams panākt. Bet mēs iepriekš jau esam tik bieži dzirdējuši par dažādiem termiņiem, kas tiek no pirmdienas pārcelti uz trešdienu, tad uz piektdienu, tad uz svētdienu un tā tālāk. Vai jūs tiešām domājat, ka šo svētdien tam tā vai citādi tiešām varētu tikt pielikts punkts?
Jā, tiešām mēs esam runājuši par ļoti daudziem termiņiem. Bet patiesi pēdējais termiņš ir 31. decembris, jo Lielbritānija ir apņēmusies pamest vienoto tirgu un muitas savienību, sākot ar 1. janvāri. Tādēļ, ja mēs izejam no 31. decembra, tad mums Eiropas Parlamentā gluži vienkārši ir vajadzīgs zināms laiks, lai analizētu, kas tad šajā līgumā ir rakstīts. Jau tagad mums laika šim ir atlicis ārkārtīgi maz.
Ir vēl viens arguments, kādēļ es domāju, ka sarunas tā vai citādi drīz tiks noslēgtas.
Gadījumā, ja mums nav vienošanās, ir nepieciešams laiks, lai Eiropas Savienības iestādes varētu apstiprināt ārkārtas noteikumus.
Tie ļaus mazināt vissāpīgākās sekas, kas radīsies no tā, ka Lielbritānija pamet kopējo tirgu un muitas savienību bez jebkādas vienošanās. Daudz kas mainīsies no 1. janvāra, it sevišķi, ja nebūs līguma.
Tik tiešām, pārmaiņas ir gaidāmas jebkurā situācijā. Šķiet, ka jautājums par godīgas konkurences nosacījumu saglabāšanu šobrīd ir vissarežģītākais. Pirms doties uz Briseli, premjers Džonsons parlamentā ir sacījis, ka neviens britu premjers nekad nevarētu piekrist nosacījumiem, kādus piedāvā Eiropas Savienība. Savukārt Eiropas politiķi saka, ka šajā jomā nekādas piekāpšanās vairs nevar būt, jo Eiropas puse jau ir pietiekami gājusi uz kompromisiem. Vai jūs saskatāt kādu risinājumu, kā panākt, lai konkurence būtu godīga arī turpmāk?
Godīgas konkurences mehānisms jau ir kompromisa risinājums. Eiropas Savienība nebija tā, kas nolēma izmest Lielbritāniju. Tā bija Apvienotā Karaliste, kas izdomāja pamest Eiropas Savienību, kopējo tirgu un muitas savienību.
Mēs to ļoti nožēlojam, bet mums ir jāsamierinās ar šo britu lēmumu. Tajā pašā laikā briti vēlas izvairīties no jebkādiem šķēršļiem preču tirdzniecībā ne tikai starp Lielbritāniju un kontinentālo Eiropu, bet arī starp Ziemeļīriju un Īriju. Godīgas konkurences saglabāšana ir tam labs risinājums.
Mēs piedāvājam Lielbritānijai – kā svešai valstij – pieeju pasaulē lielākajam vienotajam tirgum bez jebkādām kvotām un nodevām. Tas ir ļoti pievilcīgs piedāvājums.
Bet mūsu nosacījumiem ir jābūt izpildītiem. Un mūsu nosacījums ir, ka abos Lamanša šauruma krastos turpinās godīga konkurence. Tā nav nekāda ideoloģija, tā nav nekāda dogma. Mēs vienkārši mēģinām pasargāt savu vienoto tirgu un pasargāt mūsu kompānijas, kas konkurēs ar britu uzņēmumiem. Iedomājieties kādu uzņēmumu, kas ražo produkciju Latvijā un kam ir britu konkurents. Protams, ka šis Latvijas uzņēmums gribēs, lai briti ievērotu tikpat augstus standartus kā Eiropā. Tā ir tā būtība.
Turklāt tas nav tikai uzņēmumu interesēs, tas ir arī mūsu iedzīvotāju interesēs.
Visi iegūst no pienācīgas vides, klimata aizsardzības, pārtikas drošības vai patērētāju aizsardzības standartu ievērošanas.
Bet ko jūs atbildētu uz britu argumentu, ka šādi viņi kļūs par vasaļiem, ka viņi vienmēr būs atkarīgi no Briselē pieņemtajiem lēmumiem? Šķiet, ka dažiem tas ir emocionāli svarīgs arguments.
Šajos gados mēs esam dzirdējuši ļoti daudzus britu izteicienus, un viens no tiem ir, ka kūku nav iespējams gan paturēt, gan apēst.
Briti vēlas izstāties no Eiropas Savienības un no tās sadarbības esences – vienotā tirgus. Bet tajā pašā laikā viņi vēlas pēc iespējas samazināt šī lēmuma sekas.
Nav iespējams pamest kādu klubu un darīt, kas vien ienāk prātā, bet tajā pašā laikā apgalvot, ka jūs vēlaties paturēt, cik vien iespējami daudz priekšrocību.
Tā tas nestrādā un nekad nav strādājis!
Ja kāds vēlas brīvprātīgi pamest Eiropas Savienību, tad tas var to darīt. Bet tad nevajag sūdzēties par negatīvām sekām, kas izriet no šī lēmuma. Tādēļ es nedomāju, ka mēs prasītu par daudz. Mēs piedāvājam pieeju pasaulē lielākajam vienotajam tirgum bez kvotām un nodevām un gribam, lai pašreiz esošie standarti, kas ir spēkā arī Lielbritānijā, jo tā bija dalībvalsts 46 gadus un nāk par labu gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem, tiktu saglabāti. Es uzskatu, ka tas ir godīgs kompromiss.
Ja sarunas tagad izgāžas, vai jūs domājat, ka vēlāk britiem tik un tā nāksies atgriezties pie sarunu galda? Galu galā viņi būs vienīgā valsts Eiropas kontinentā, kurai nebūs tirdzniecības vienošanās ar Eiropas Savienību.
Es gribu skaidri pateikt, ka es noteikti dodu priekšroku vienošanās noslēgšanai. Bet tam ir jābūt labam un līdzsvarotam līgumam, no kura iegūst abas puses.
Ja vienošanās tomēr netiek parakstīta – un neviens nevar šādu iespēju izslēgt trīs nedēļas pirms gada beigām, – tad pirmais, kas mums būs jādara, ir jāmazina negatīvās sekas, apstiprinot jau pieminētos ārkārtas noteikumus.
Tādēļ esmu gandarīts, ka Eiropas Komisija beidzot šos noteikumus ir publiskojusi. Mēs parlamentā jau sen esam viņus aicinājuši to darīt.
Pēc tam mums būs rūpīgi jāpaskatās, ko mēs varam darīt, lai uzlabotu attiecības. Runājot par Lielbritāniju, es parasti izmantoju vārdu „partnerība”, jo tas ir kaut kas vairāk nekā attiecības. Šī lieliskā valsts ir pametusi Eiropas Savienību un atstās arī vienoto tirgu un muitas savienību, bet tā paliks mūsu kaimiņos. Tā turpinās būt ļoti svarīgs tirdzniecības partneris un politiskais sabiedrotājs.
Briti ir mūsu partneri NATO, kā arī ANO, EDSO, Eiropas Padomē, G7, G20… Ir tik daudz formātu, kur mēs vēlamies turpināt sadarbību.
Lielbritānija ir izstājusies no Eiropas Savienības, bet tā paliks Eiropā. Viņi paliek mūsu sabiedrotie, un Baltijas valstīs jūs to labi zināt. Eiropas ziemeļaustrumos viņi turpina būt par stabilu NATO partneri.
