LTV: Vai jūsuprāt nākotnē vēlēšanu rezultāti būs arvien neparedzamāki?
Daudzi faktori, kas ietekmē politiku gan Lielbritānijā, gan Eiropā kļūst arvien nenoteiktāki. Lietas, kuras agrāk uzskatījām par normālām, tagad vairs nevar tikt garantētas.
Viens no iemesliem ir paaudžu nomaiņa.
Piemēram, cilvēki, kas dzimuši ap vai pirms 1945.gada: katru reizi, kad viņus intervēja gan 1960. gados, gan 1980. gados, gan tagad, saka - “mēs vienmēr balsojam par vienu un to pašu partiju”. Mana paaudze, kas dzimusi starp 1945. un 1965.gadu – tā sakām retāk. Nākamā paaudze – 1966. - 1979. gados dzimušie – vēl retāk. Tas, ko jūs redzat Lielbritānijā un daudzās Eiropas valstīs – to cilvēku proporcija, kas saka, ka vienmēr balso par vienu un to pašu partiju, samazinās ar katru gadu. Tā kā vecāko paaudzi nomaina jaunie, mēs redzam pastāvīgu pāreju uz daudz mainīgāku, dinamiskāku situāciju. Visa šī dinamika kļūst arvien nestabilāka, jo izskatās, ka visas vecās stabilās lietas izjūk.
Vai dusmas, kas valda sabiedrībā, arvien vairāk ietekmē to, ka cilvēki balso pret esošo sistēmu?
Jā, vārdnīcas definīcija populismam ir – sacelšanās pret eliti. Tai nav noteikti jābūt kreiso spēku vai labējo spēku sacelšanās.
Tas, ko mēs redzam – tā ir elites krīze, tā mēs to nosaucām savā IPSOS globālo tendenču ziņojumā.
Visā pasaulē cilvēki saka – manai valdībai nerūp tādi cilvēki kā es, tā saka 71% pasaules iedzīvotāju, Eiropā vēl vairāk. 69% cilvēku uzskata, ka eksperti nesaprot viņu dzīvi. Tikai 30% domā, ka nākamā paaudze dzīvos labklājīgāk nekā esošā – tā ir liela atšķirība no pirmskrīzes laika. Cilvēki saka, ka viņi labāk grib spēcīgu līderi nevis esošo ievēlēto valdību. Un galvenais – viņi tic, ka sistēma ir negodīga bagāto un ietekmīgo labā visā pasaulē, pat Zviedrijā! 56% zviedru saka, ka sistēma ir negodīga un par labu bagātajiem un varenajiem.
Tas, manuprāt, ir tāpēc, ka vidējais cilvēks vairumā Rietumu valstu, ieskaitot Ameriku, Lielbritāniju un Eiropu, – ir pieredzējis, kā viņa ienākumi vairs nepieaug pēdējos gados un ka ir reāla nenoteiktība par nākotni, jo ekonomiskā izaugsme no Eiropas pārceļas prom uz Āziju.
Cilvēki ir noraizējušies par nākotni, apjukuši un viņiem liekas, ka viņu līderiem nav atbilžu.
Bet ko šāda vilšanās politiskajā elitē nozīmē šo valstu politiskajai stabilitātei?
Tas nozīmē, ka var uzpeldēt tādi cilvēki kā [ASV politiķis] Donalds Tramps, vai [britu politiķis] Džeremijs Korbins un apsolīt visādas aizraujošas lietas. Šādos apstākļos – lai cik neticami viņi nebūtu – viņi var uzvarēt!
Un to mēs redzēsim arvien biežāk?
Jā, tāds risks pastāv. Lai arī Francija un Nīderlande galu galā nenobalsoja par populistu kandidātiem, tomēr gandrīz 40% franču nobalsoja par tiem, ko daudzi sauktu par fašistiem. Tas ir diezgan neparasti.
Agrāk Francijā, lai uzzinātu Nacionālās frontes atbalstītāju loku, vajadzēja dubultot to cilvēku skaitu, kas aptaujā atzina savu atbalstu, jo cilvēki kautrējās, ka balso par Nacionālo fronti. Tagad mums tas vairs nav jādara. Viņi vairs nekautrējas – viņi ir dusmīgi.
Vai kaut kas tāds var notikt arī Vācijas vēlēšanās?
Ja mēs ticam aptaujām – un kopumā, par spīti problēmām, tās ir diezgan precīzas, piemēram, mūsu Francijas un Nīderlandes aptaujas bija ļoti precīzas –, Merkeles kundzei klājas ļoti labi. Viņai bija neticami reitingi arī iepriekš. Bija sašūpošanās reitingos pagājušajā gadā saistībā ar imigrantu miljonu, bet tagad, šķiet, viņa ir atpakaļ zirgā. Mans minējums būtu – ka centrs Eiropā noturēsies, bet - kas lai zina... Nepastāvība ir uz palikšanu, kamēr to izraisošie faktori neizmainās.
