Eksperts: Starptautiskajai sabiedrībai jāmaina domāšana par militārajām misijām

Situācija Afganistānā ir pierādījusi, ka starptautiskajai sabiedrībai ir bijušas nepietiekamas un kļūdainas plānošanas spējas, tāpēc nākotnē tām pamatīgi jāmaina sava domāšana par to, kā īstenot dažādas starptautiskas misijas. Tā uzskata Stokholmas Miera pētījumu institūta Miera operāciju un konfliktu pārvaldības programmas direktors Jairs van der Lijns. Intervijā Latvijas Radio viņš stāstīja, ka Afganistānas notikumi var atstāt negatīvu iespaidu uz dažādām ANO miera uzturēšanas misijām, kā arī var apdraudēt uzticību NATO dalībvalstu starpā.

Intervija ar Stokholmas miera pētījumu institūta Miera operāciju un konfliktu pārvaldības programmas direktoru Jairu van der Lijnu
00:00 / 08:41
Lejuplādēt

Kad mēs redzam to, kas pašlaik notiek Afganistānā, viens no pirmajiem jautājumiem, ko cilvēki vēlas uzdot ir – kas nogāja greizi? Vai šī 20 gadus ilgā misija būtu jāuzskata par izgāšanos, par veiksmes stāstu, vai par daļēju veiksmes stāstu?

Manuprāt, greizi nogāja pats operācijas sākums. Proti – ja jūs izlemjat iebrukt tādā valstī kā Afganistāna, jums jau pašā sākumā ir jāsaprot, ka atradīsieties tur ļoti ilgu laiku. Tie nebūs daži gadi, tie nebūs pat 20 gadi – tas būs ilgs periods. Paskatīsimies kaut vai uz NATO, Eiropas Savienības un ANO klātbūtni Bosnijā un Hercegovinā. Tā jau ir garāka par šo misiju un arī tiks turpināta. Arī sabiedroto spēku klātbūtne Vācijā ir bijusi daudz ilgāka. Lai pabeigtu procesu un nogādātu Afganistānu no turienes, kur tā bija, līdz vismaz pirmajiem soļiem ceļā uz turieni, kur mēs gribam, lai tā nonāk, ir jārēķinās ar ļoti ilgu procesu. Ja jūs nevēlaties to pieņemt jau pašā sākumā, jūs esat lemti neveiksmei. Manuprāt, tieši tas arī notika.

Protams, nevar teikt, ka misija bija pilnībā neveiksmīga, jo tās sākotnējais mērķis bija cīņa pret teroru. Un tur panākumi bija, vismaz līdz šim.

Tālākais process, kur bija plāni veidot jaunu valsti, – tas gan vairāk izskatās pēc neveiksmes. Taču ilgākā termiņā ir cerība, ka cilvēki būs redzējuši, ko var sniegt demokrātija. Un, kas to zina, varbūt pēc pāris gadiem viņi šīs idejas atkal pieņems.

NATO apmācīja afgāņu spēkus. Un izrādījās, ka iegūtās iemaņas vēlāk nemaz netika izmantotas pret grupējumu “Taliban”. Mēs noteikti nevaram teikt, ka mūsu militārpersonu centieni ir bijuši nevajadzīgi un nederīgi. Kā ir ar izpratni par tām valstīm, kurās šīs misijas tiek rīkotas? Jūs minējāt kļūdu sākotnējā plānošanā, bet vai gadu laikā tā ir mainījusies?

2001. gadā doma bija tāda – mēs tur aiziesim, nomainīsim valdību un cerēsim, ka šis process neaizņems daudz laika. Tas bija ļoti naivi. Laika gaitā cilvēki saprata, ka šis process ir daudz sarežģītāks. Ja jūs paskatīsities Afganistānas vēsturi, tad redzēsiet, ka afgāņu komandieri vienmēr izvēlas savas cīņas. Ja ir sajūta, ka pret kādu ienaidnieku nav iespējams uzvarēt, viņi maina puses. Tas izskaidro, kāpēc pēdējās dienās nebija masveida pretošanās talibiem. Ja tu apzinies, ka NATO tevi neatbalstīs, izvēle ir ļoti skaidra. Tu vari iesaistīties cīņā un zaudēt vai arī vari atkāpties un domāt, kādus līgumus tu varēsi noslēgt nākotnē. Šis, manuprāt, bija lielākais NATO un tās dalībvalstu pārpratums. Ir jāsaprot arī citas lietas, piemēram, tas, ka grupējums „Taliban” nav viengabalaina organizācija, ka līdz šim mūsu atbalstīto valdību sabiedrībā arī necienīja. Šis uzskats, ka mēs tagad atnesīsim demokrātiju un tā visiem patiks, ir vienkārši muļķīgs. Savulaik arī krieviem neizdevās panākt komunisma nostiprināšanu, un tāpēc es domāju, ka galu galā arī paši talibi cietīs neveiksmi, jo arī viņu jaunās pasaules redzējums neapvienos valsti.

Daudzi politiķi, komentētāji un militārie komandieri tagad saka, ka nākotnē starptautiskās misijas nekad vairs nebūs tādas kā līdz šim. Ka Rietumiem būs jāpārdomā sava attieksme un stratēģijas, kā sasniegt vēlamos rezultātus. Vai jūs tam piekrītat? Un kurā virzienā mums vajadzētu skatīties un domāt?

Pilnīgi noteikti šī bija pēdējā nagla zārkā noteikta veida operācijām. Proti – nāciju veidošanai bez pietiekami lielām saistībām. Ja jūs vēlaties iesaistīties šādās operācijās, ir nepieciešams pierādīt, ka esat gatavi šeit palikt uz ilgāku laiku. Tas nozīmē, ka jums ir interese par šo reģionu. Pašlaik mēs to redzam Bosnijā un Hercegovinā. Manuprāt, drīz to demonstrēs arī Francija Sahelas reģionā. Ja mēs runājam par nākamajiem gadiem, tad es gribētu teikt, ka tuvākajā laikā mēs neredzēsim īpaši daudz šādu jaunu piedzīvojumu. Sauksim tos par nāciju veidošanas piedzīvojumiem vai avantūrām.

Es baidos, ka notikušais ietekmēs arī dažādas citas miera uzturēšanas misijas, piemēram, ANO vadītās misijas, kuras ir ļoti atšķirīgas pēc savas būtības.

Šīs misijas ne vienmēr ir vērstas pret to, lai karotu ar pretinieku – mērķis ir palīdzēt vietējām kopienām pārvarēt savas bailes un tuvināt mieru. Šādām misijām atbalsts varētu samazināties, un tas radīs problēmas, jo šīs ANO operācijas parasti ir ļoti veiksmīgas. Tāpēc efekts varētu būt neproduktīvs. Mēs varam runāt, ka nebija panākumu Irākas vai Afganistānas nāciju veidošanā, bet tur, kur joprojām darbojas teroristi, kaut kas ir jādara. Es baidos, ka mēs drīz vairāk redzēsim vietējo spēku apmācību tikai tāpēc, ka mums kaut kas ir jāparāda. Mēs redzēsim ātras īpašo uzdevumu vienību iejaukšanās, piemēram, teroristu apmācības nometņu likvidēšanā, dronu uzbrukumus un tā tālāk.

Jūs pieminējāt ietekmi uz citām misijām. Ja mēs paskatāmies vēsturē, piemēram, Bosnijā un Hercegovinā, Kosovā, ANO misijas Āfrikā un citas ne vienmēr ir tikušas uzskatītas par veiksmes stāstiem un ir tikušas kritizētas. Vai tas kaut ko neparāda par tādu starptautisko organizāciju kā ANO vai NATO spējām vispār īstenot šādas operācijas?

Es domāju, ka šajā situācijā ir jāizslēdz Afganistāna un Irāka, jo tās ir nedaudz atšķirīgas misijas. Ja mēs skatāmies uz ANO misijām, tad reizi pa reizēm tās pilnībā izgāžas, taču vidēji tās varētu novērtēt ar 6 vai 7 desmit ballu sistēmā. Tie, protams, nav tādi panākumi, kā mēs vēlētos, bet tās vismaz sniedz kaut kādu ieguldījumu pareizajā virzienā. ANO misijas Libērijā, Mozambikā, Kotdivuārā, Kambodžā – tie visi ir veiksmes stāsti. Lai arī šīs valstis, protams, nav uzreiz kļuvušas par plaukstošām demokrātijām. Taču konflikts vismaz ir beidzies un pirmais šķērslis uz mierīgu nākotni ir pārvarēts. To pašu var teikt par NATO operācijām Kosovā un Bosnijā un Hercegovinā. Gan Eiropas Savienība, gan ASV bija paziņojušas, ka to interesēs ir stabili Balkāni, tāpēc mēs esam ieinteresēti tur palikt – varbūt ne ar visiem spēkiem, bet ar kādu saujiņu. Tas apliecinās, ka mums rūp situācija un sliktākajā gadījumā mēs vienmēr varam atgriezties. Vai tas Bosnijai un Hercegovinai ir atnesis noturīgu mieru? Nē. Ja mēs visu atstātu viņu rokās, manuprāt, viss sabruktu. Taču atkal – tas ir ilgtermiņa, varbūt pat simtu gadu projekts.

Ko tas liecina par NATO un ANO spējām? Pirmkārt, mums ir jāapzinās, ka ir nepieciešams atbalsts uz vietas. Ja viņi vēlēsies mieru, jūs varat palīdzēt viņiem to sasniegt.

Tāpēc ANO operācijas parasti ir relatīvi veiksmīgas. Ja šādas intereses nav, tad jums ir nepārtraukti par sevi jāatgādina un visu laiku jābūt uz vietas. Ja izveidojas situācija kā Afganistānā, kad tas ir kaut kur tālu un cilvēkiem par to ir maza interese vai maza izpratne par sasniedzamajiem rezultātiem, tad jūs neko daudz nevarat sasniegt. Ja pusēm nav vēlmes un jums nav intereses – tas arī viss.

Varbūt situācija Afganistānā radīs situāciju, kad NATO sāks fokusēties tikai uz iekšējiem jautājumiem? Nebūs pieprasījuma pēc starptautiskas iejaukšanās. Varbūt palielināsies pieprasījums pēc tā, lai NATO beidzot būtu patiesa aizsardzības alianse mums – NATO dalībvalstīm. Tā vietā, lai risinātu problēmas kaut kur tālu prom.

Ja jūs iekļausiet aizsardzības jomā arī pretterorisma jautājumus, tad pilnīgi noteikti pārorientēšanās notiks. Taču man ir jautājums, kā tas viss ietekmēs alianses saliedētību. Ja mēs redzam, ka afgāņi sajutās nodoti, jo bija rēķinājušies uz atbalstu ilgā laika posmā, vai NATO 5. panta garantijas arī turpmāk spēs nodrošināt pietiekamu drošības sajūtu alianses dalībvalstīm?

Varbūt pašreizējā situācija Afganistānā var ietekmēt to, kā attīstās sarunas par NATO sadarbību ar Eiropas Savienību un arī Eiropas armiju? Galu galā, tagad mums būs mazāk intereses un vēlmes doties karot kaut kur citur, un varbūt mēs vairāk līdzekļus varam tērēt mūsu pašu, Eiropas interesēm?

Daudzi Eiropas sabiedrotie uzskatīja, ka Donalda Trampa valdīšanas periods bija tikai starpposms un pēc četriem „Amerika pirmajā vietā” gadiem mēs atgriezīsimies pie ierastās kārtības. Arī [Džo] Baidens bija paziņojis, ka mēs atgriežamies pie multilaterālisma. Taču amerikāņi tomēr vienpersoniski izdomāja apturēt misiju Afganistānā un eiropiešiem tikai atlika to pieņemt. Tas noteikti liks viņiem domāt par to, kādā apmērā amerikāņi ir gatavi aizsargāt arī mūs 5. panta ietvaros. Taču ir arī otrs aspekts, piemēram – cik lielā apjomā Vācija ir gatava palielināt savu aizsardzības budžetu, jo sabiedrība var neredzēt pēc tā nepieciešamību. Tāpēc, ka pie horizonta nav nekādu tiešu draudu. Atšķirīga situācija gan ir Austrumeiropā.

Jūs jau minējāt par diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Jau Trampa laikā mēs dzirdējām, ka Eiropai ir jāpalielina savs ieguldījums NATO, jo tieši amerikāņi ir galvenais Afganistānas misijas vilcējspēks. Tagad šāda argumenta vairs nav. Kā tagad pārliecināt eiropiešus, ka prasība atvēlēt divus procentus aizsardzībai joprojām ir spēkā un ir nepieciešama?

Manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc šie divi procenti aizsardzībai ir nepieciešami, ir tas, ka Savienotās Valstis vairs nevar uzskatīt par uzticamu sabiedroto, kas jūs aizstāvēs neatkarīgi no apstākļiem. Šī sajūta bija Afganistānai, un tā izrādījās kļūdaina. Kāpēc lai šiem solījumiem uzticētos arī mēs? Šī sajūta bija jau Trampa laikā, un tagad tā ir arī Baidena prezidentūras laikā. Stratēģiskā neatkarība un spēja reāli sevi aizsargāt patiesībā ir tas galvenais iemesls, kāpēc ir jāiegulda savā aizsardzībā. Pat ja tie nebūtu Krievijas draudi, atcerēsimies, ka ir arī Ķīna. Ja jūs nevēlaties būt spēļu laukums citiem, jums vismaz ir jābūt spējīgiem aizsargāt sevi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt