“Bašars al Asads jau ir uzvarējis. Viņš gan ir uzvarējis pilsoņkaru, bet nav atguvis Sīriju. Godīgi sakot, ir grūti pateikt, kas vispār no Sīrijas ir palicis pāri. Ir neiedomājami, kas būs nepieciešams, lai no cilvēku un rekonstrukcijas viedokļa Sīriju atjaunotu,” “Pasaules panorāmai” pauda Serfatijs.
“Mēs jau runājam par 300 miljardiem dolāru, bet ticiet man, tie noteikti nenāks no Krievijas. Būs ļoti grūti atrast finansējuma avotu. Asads ir guvis panākumus ar Krievijas un Irānas palīdzību un noturējis varu, un es redzu, ka tā arī paliks. Varbūt viņš gluži neies sava tēva pēdās varas ilgumā, bet, jā, pilnīgi noteikti, šajā ziņā viss ir galā,” klāstīja Serfatijs.
Runājot par to, kāpēc Krievija ir tik aktīva Sīrijā, eksperts sprieda, ka Putins domā, ka Krievija ir globāla vara un tu neesi globāls spēlētājs, ja neesi Tuvajos Austrumos.
“Tuvie Austrumi ir 21. gadsimta globālie Balkāni. 19. gadsimtā visi, kas gribēja būt globāli spēlētāji, bija Balkānos - Vācija, Francija, Krievija. Un tagad tas notiek Tuvajos Austrumos,” skaidroja Serfatijs.
“Tās ir intereses, no kurām neviens nevar izbēgt. Krievija juta, ka ieiešana Sīrijā nozīmēs uzvarēt ar maziem līdzekļiem. Krievijas militārā iejaukšanās neprasīja lielus izdevumus. Putins izvērš maksimālāko ārpolitiku Krievijas vēsturē ar lētiem līdzekļiem. Izvieto karavīrus – tur un tur, liek lietā kiberuzbrukumus, tas kopumā nebūt nav tik dārgi, taču pretī viņš gūst diezgan daudz. Tuvajos Austrumos viņš uzvar jebkurā gadījumā. Ja tur ir karš, viņš iegūst finansējumu, atbalstot apspiedējus; ja kara nav, viņš kļūst par miera uzturētāju reģionā. Es domāju, ka tas bija ļoti rūpīgi izplānots saskaņā ar Putina interesēm, lai apliecinātu Krievijas klātbūtni Tuvajos Austrumos, kā to centās panākt PSRS 70. gados Ēģiptē un Sīrijā. Putins izmanto izdevību, kur vien to redz.
Taču es nedomāju, ka Krievija ir spējīga šos pūliņus uzturēt, iesaistoties ilgstošos paplašināšanās konfliktos, kā mēs pēdējos gados esam redzējuši,” norādīja eksperts.
