Nedzirdīgajiem

Bez aizvainojuma

Nedzirdīgajiem

Sporta studija

Pasaules panorāma. Raidījums par ārpolitiku

Eksperts: NATO spēki Baltijā un Polijā ir proporcionāli, bet ne salīdzināmi ar Krievijas rīcību

Pašreizējais NATO spēku izvietojums Baltijas valstīs un Polijā ir proporcionāls, bet nav salīdzināms ar desmitiem tūkstošu karavīru robežas otrā pusē, intervijā LTV raidījumam “Pasaules panorāma” trešdien, 25. aprīlī, atzīst ASV Kara koledžas Stratēģiskā pētījumu institūta profesors, doktors Džons Denī.

Toms Pastors, LTV: No politiskā skatu punkta, šo lēmumu (būt Baltijā un Polijā) pieņēma trīs valstis, nevis viss NATO.

Džons Denī: Būtu ļoti labi, ja vairāk NATO sabiedroto valstu iesaistītos šādās kampaņās.

Taču patiesība ir tā, ka bez ASV ir vien kāds ducis NATO valstu ar spēju projicēt militāro spēku ārpus savām robežām.

Lielbritānija un Francija ir šādu valstu galvgalī. Tādēļ no operacionālā viedokļa ir arī saprotams, ka tās bija vienīgās sabiedrotās šādas operācijas veikšanai Sīrijā kopā ar ASV.

Vienlaikus bija vitāli svarīgi, lai vismaz kādas sabiedrotās valstis piedalītos, uzturot spēkā principu, ka nav pieļaujama ķīmisko ieroču lietošana.

Sīrija ir parakstījusi vienošanos par ķīmiskajiem ieročiem, un starptautiskajai sabiedrībai jālūko, lai Sīrijas valdība Bašara al  Asada vadībā to ievērotu. Bija jāseko kaut kādam sodam par šo pārkāpumu.

Krievija palīdz Asadam noturēties amatā... Rietumi zaudē šajā konfliktā...

Tas atkarīgs no jūsu skatu punkta. Ja uzskatāt, ka Rietumiem jāiesaistās visos konfliktos, kur vien ir draudi demokrātijai vai cilvēka brīvībām, tad jā. Tad Rietumi paliek zaudētājos.

Taču, manuprāt, daudziem ir reālistiskāka pozīcija.

Rietumi, protams, vēlas veicināt demokrātiju, likumu varu, ekonomisko sistēmu atvērtību. Tomēr šī veicināšana nevar būt bezgalīga.

Proti, amerikāņu un Rietumu spēki nav bezgalīgi. Tādēļ mums jāspēj rūpīgi izvērtēt, kur un kā aizstāvēt mūsu intereses un pielietot tam spēku.

Balstoties šādā pozīcijā, redzam, ka izvēršas patiesi nepieredzēta humānā traģēdija no Krievijas un Asada režīma rokas. Tomēr amerikāņu un Rietumu drošības intereses ir ierobežotas, tādēļ jābūt ļoti izsvērtiem attiecībā uz to, cik daudz mēs uzņemamies.

Runājot par  drošības interesēm – Krievija veic raķešu pārbaudes pie mūsu robežām, zemūdenes Baltijas jūrā... Ko tas nozīmē?  

Manuprāt, tā ir. Šķiet, mēs Rietumos to pieredzam pirmo reizi pēc garāka laika.

25 gadus kopš Aukstā kara beigām līdz 2014.gadam centāmies integrēt Krieviju, iesaistīt to Rietumos un Rietumu institūcijās, censties sadarboties ar Krieviju daudzos un dažādos jautājumos drošības kontekstā.

Šī stratēģija un politika ir lielā mērā cietusi neveiksmi. Ar to es domāju, ka visi šie centieni pasniegt roku Krievijai nav sekmējušies tādējādi, lai Krievijai mazinātos vēlme apdraudēt Rietumu intereses. Mēs redzam turpinājumu tendencēm, kas nebija tik ļoti pamanāmas šo 25 gadu laikā, bet ir ļoti pamanāmas tagad. Krievija cenšas izjaukt Eiropas drošības arhitektūru.

Vai tātad Aukstais karš 2.0?

Nedomāju, ka tas ir vēl viens Aukstais karš. To sāku tādēļ, ka nav ideoloģiskas sacensības.

Aukstajā karā pastāvēja eksistenciāls konflikts starp Rietumu liberālajām un atvērtajām pārvaldes formām un ekonomiku un daudz noslēgtāku, ekspansionistisku komunistisko sistēmu. Tāda konflikta vairs nav.

Taču, kas gan bija Aukstā kara laikā un pēc Aukstā kara, ir Krievijas mērķi. Tā jau atkal cenšas panākt tādu kā nulles summu, kur vienas puses zaudējumi ir otras puses ieguvums. Attiecībās ar visiem kaimiņiem. Ne tikai ar Rietumiem. 

Latvijai 2%, kas prasīti, NATO budžetā. Mums ir izvietojums. Vai sagaidāt, ka šis izvietojums varētu palielināties, vai tā ir galējā robeža?

Manuprāt, tas, ko mēs tagad redzam ir nepieciešamā atbildes reakcija uz Krievijas veiktajiem pasākumiem, graujot drošības arhitektūru Eiropā.

Tā ir ļoti maza - relatīvi maza atbilde tam, ko krievi izdarījuši. Ap 1000 karavīru ir kaujas grupā katrā no Baltijas valstīm un Polijā. Iepretim desmitiem tūkstošu karavīru, kas ir vai nu izvietoti, vai arī piedalās mācībās pie jūsu robežām.

Tādējādi atbilde ir proporcionāla, bet es arī domāju, ka tā nav gluži pietiekama alianses vajadzībām. Tās ir tikai manas domas.

Tomēr es vairāk raizētos par to, cik sagatavotas ir kaujas grupas hibrīdkara vajadzībām. Neesmu gluži pārliecināts, ka šīs kaujas grupas ir veidotas tieši tāda tipa izaicinājumam. Tādēļ domāju, ka NATO sāks izvērtēt, kas vēl būtu darāms. Varbūt ne attiecībā uz izvietojuma skaitlisku palielinājumu, bet citos jautājumos. Piemēram, padarot daudzveidīgākas viņu spējas un stiprinot NATO spējas Baltijas valstīs. Gan savai aizsardzībai, gan iedrošinājuma signālam.

Kādi ir galvenie NATO izaicinājumi reģionā?

Domāju, ka tieši šis ir galvenais NATO izaicinājums šobrīd. Proti, kas var tikt izdarīts un kas ir jāizdara tuvākajā laikā, lai stiprinātu atturēšanu un sniegtu drošības pārapliecinājumu Baltijas reģionā.

Tas, ko redzam šobrīd, ir labs sākums. Tomēr arī zinu, ka līderi jūsu un pārējās Baltijas valstīs, kā arī Polijā vēlas zināt, ko NATO alianse var darīt, lai uzlabotu to, kas tiktāl paveikts.

Domāju, arī turpmāk varam sagaidīt uzsvaru uz kopējo slogu un izmaksu pārdali. Jo īpaši no Trampa administrācijas puses.

Visbeidzot, domāju, varam sagaidīt arī kaut kāda veida uzsvaru jautājumam – ko NATO var darīt, apkarojot terorismu. Manuprāt, šajā jautājumā alianses loma ir ārkārtīgi ierobežota. Gan no pastāvošo draudu, gan no alianses spēju viedokļa šajā ziņā. Bet, manuprāt, varam sagaidīt kaut kādas izmaiņas visās šajās jomās.

Visbeidzot, vai tas varētu būt arguments Zviedrijai vai Somijai iestāties NATO?

Pirmām kārtām, visticamāk, ja viena no abām iestātos, tad drīz vien sekotu arī otra. Proti, ja Zviedrija iestātos aliansē, tad Somijā būtu milzīgs politisks spiediens tai sekot.

Jums taisnība – gan Zviedrijai, gan Somijai tagad ir daudz vairāk iemeslu pievienoties NATO. Tādu iemeslu, kuru nebija līdz 2014.gadam.

Rietumos ir tādi, kas uzskata [Krievijas prezidentu Vladimiru] Putinu par stratēģisku ģēniju. Šajā ziņā gan acīmredzami, ka politika, ko piekopis Putins, ir izraisījusi stratēģisku katastrofu Krievijai. Proti, pagrūžot Ukrainu vēl vairāk Eiropas virzienā, dodot Somijai un Zviedrijai argumentus dalībai NATO un radot militāras struktūras uz robežas ar Krieviju. Tas, visticamāk, nav Krievijas interesēs. Taču tur nu mēs šodien esam.

Krievijas nekaitināšana vairs nav uz galda.

Manuprāt, aliansei ir izteiktas intereses ne tikai īstenot Krievijas atturēšanu, bet arī censties sadarboties ar Krieviju. Centrālajai Eiropai ir sena pieredze būt par tiltu starp Rietumiem un Maskavu. Manuprāt, daudzi Centrālajā Eiropā šo lomu vēlētos turpināt. Tam ir zināms racionāls pamats. Bet tikai tiktāl, cik mēs ar skaidru prātu apzināmies mērķus, ko vēlamies sasniegt. Mums nav vajadzīga sadarbība ar Krieviju pašas sadarbības dēļ. Ir jābūt noteiktiem šādas sadarbības mērķiem. Ja mēs šos mērķus nevaram sasniegt, tad mums nevajadzētu tikt ļoti censties sadarboties.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti