Sadaļas Sadaļas

Eksperts: Merkele noturēja ES kopā, bet nespēja to ievirzīt kādā konkrētā virzienā

Vācijas kanclere Angela Merkele, kas pēc 16 gadiem amatā savu posteni pametīs, noturējusi Eiropas Savienību (ES) kopā, tomēr nav spējusi piedāvāt vērienīgas idejas par Eiropas projekta attīstību un ievirzīt ES kādā konkrētā virzienā. Šādu viedokli intervijā Latvijas Radio pauda Eiropas Ārējo attiecību padomes Berlīnes biroja politikas analītiķis Rafaels Loss.

ĪSUMĀ par eksperta teikto:

Intervija ar Eiropas Ārējo attiecību padomes Berlīnes biroja politikas analītiķi Rafaelu LosuRihards Plūme

Kanclera amatā 16 gadus

Latvijas Radio: Ar Angelu Merkeli kanclera krēslā nu jau uzaugusi vesela paaudze. Kā jūs atceraties laiku, kad Merkele stājās amatā?

Rafaels Loss: Jā, es labi atceros 2005. gada vēlēšanu nakti. Visu sešu partiju vadītāji tikās televīzijas diskusijā pēc vēlēšanu noslēguma. Ienāca rezultāti, un kanclers Gerhards Šrēders un kanclera kandidāte Angela Merkele cīnījās par to, kurš vadīs nākamo Vācijas valdību. Un Šrēders ieņēma visai noraidošu nostāju attiecībā uz Merkeles potenciālu vadīt valsti un tāpat arī citi cilvēki tajā laikā. Es domāju, ka gaidas nebija ļoti lielas tajā laikā. Tomēr vāciešu un arī pat pašas Merkeles partijas biedru gaidas izrādījās citādākas nekā tas, ko viņa pierādīja pēdējo 16 gadu laikā.

Kas tad bija tas, ko vācieši no Merkeles sagaidīja, un kādu iztēlojās viņas laiku kanclera amatā?

Pirmo reizi viņa pievienojās valdībai 1991. gadā kā ministre un vadīja dažādas ministrijas Helmūta Kola laikā līdz 1998. gadam. Un tad viņa kļuva par Kristīgo demokrātu ģenerālsekretāri un vēlāk par partijas priekšsēdētāju. Bet visas šīs līderības lomas partijā tika uztvertas kā starplaika risinājums.

Proti, amatā uz laiku tiek iecelta sieviete, kamēr citi sāncenši sagatavojas pārņemt partiju.

Arī tad, kad viņa pārņēma kanclera amatu 2005. gadā, tika sagaidīts, ka viņa drīz vien noies no skatuves un vietā nāks spējīgāks vīrietis no partijas. Bet viņa ir bijusi klātesoša 16 gadus un vadījusi valsti, vadījusi Vāciju un Eiropu caur dažādām krīzēm. Un tagad viņa pamet skatuvi pēc pašas vēlēšanās.

Ko vācieši par Merkeli domā tagad, cik veiksmīgi viņa ir tikusi galā ar izaicinājumiem un iekšpolitiskām problēmām, kas bijušas svarīgas pašiem vāciešiem?

Es domāju, ka dažus pēdējos gadus viņas reitings vāciešu vidū bijis ārkārtīgi augsts, salīdzinot ar citiem iepriekšējiem kancleriem. Fakts, ka viņa izlēmusi pamest skatuvi uz saviem noteikumiem, to ir veicinājis. Tas arī atspoguļo Vācijas sabiedrības viedokli par Merkeli. Viņas politikas stils – krīžu menedžēšana, nevis vadīšana. Es domāju, ka viņa ir izcila taktiķe. Tomēr viņai ir trūcis stratēģiskas vīzijas.

Viņa nereti par zemu novērtēja savu spēju kā kanclerei ietekmēt sabiedrības viedokli.

Pašreizējā vēlēšanu kampaņa šķietami norāda uz to, ka vācieši novērtē šādu vadības stilu. Armīns Lašets un īpaši Olafs Šolcs ir centušies abi pasniegt savas ambīcijas Merkeles rāmjos jeb pasniegt, ka turpinās viņas pragmatisko līderības stilu.

Merkelei esot amatā, piedzīvoti daudz un dažādi izaicinājumi – gan finanšu krīze, gan bēgļu krīze. Kas, jūsuprāt, bija Merkeles lielākais izaicinājums, esot amatā?

Es domāju, ka ir trīs noteicošie momenti. Viens noteikti ir finansiālā krīze, eirozonas krīze, kas izcēlās 2007. gadā. Arī migrācijas krīze, kas bija 2015. gadā. Un pati pēdējā krīze, Covid-19 pandēmija. Es domāju, ka no šīm trim krīzēm pandēmijas krīzei ir lielākais potenciāls saraut Eiropu gabalos. Domāju, ka finanšu un migrācijas krīzes bija lēni notiekošas parādības, un migrācijas krīze retrospektīvi varēja tikt rāmēta ļoti atšķirīgi.

Tas bija viens no momentiem, kurā Merkele parādīja lielisku līderību. Ne tikai menedžējot krīzi, bet arī piedāvājot vīziju, kā naratīvu pagriezt uz otru pusi. Proti, šī mantra, ka mēs kā Vācija uzņemsim migrantus, radīja solidaritāti un vāciešu vēlmi palīdzēt. Savukārt pēc tam notika šī aizkaru zīmēšana ap Eiropu un nespēja radīt Eiropas vienprātību par to, kā pareizi apieties ar migrantiem, un fakts, ka uz Eiropas Savienības ārējām robežām Savienība pret migrantiem un bēgļiem ir izturējusies briesmīgi. Tikmēr līgums ar Turciju, lai gan ir nodarījis sliktu, tomēr tas ir atturējis migrantus no Eiropas robežām.

Un šis iekšējais miers Eiropas Savienības iekšienē ir nācis par smagu cenu.

Liberālo Rietumu pēdējais sargs?

Pievēršoties Eiropas Savienībai, varētu teikt, ka Vācija tiek uzlūkota kā šīs savienības vilcējspēks, tā ir Eiropas Savienības lielākā ekonomika. Kādu lomu Eiropas Savienībā spēlēja Vācija Merkeles vadībā, un vai un kā šī loma varētu mainīties pēc Merkeles aiziešanas?

Eiropas Savienības līmenī Merkele ir ārkārtīgi prominenta, un tāpat kā Vācijā arī Eiropā tiek novērtēts viņas vadības stils. Tas kaut kādā ziņā saduras ar to, kāds ir Emanuela Makrona tēls eiropiešu vidū. Mūsu pašu pētījumi norāda uz to, ka Vācija ir ļoti būtiska un ietekmīga, kā arī viena no prioritāriem citu valstu partneriem, dzenot Eiropas politiku uz priekšu. Un runa nav tikai par Merkeli, bet Vācijas pozīciju Eiropas Savienībā kā tādu. Un domāju, ka tas, ko attiecinām uz Merkeles kvalitātēm Vācijas iekšpolitikā, var tikt attiecināts arī uz Eiropas Savienību. Piemēram, 27 valstu noturēšana kopā, ja nerunājam par “Brexit”, tāpat arī sankcijas, ko eiropieši ir noteikuši pret Krieviju pēc Krimas aneksijas, iejaukšanos vēlēšanās un slepkavību mēģinājumiem.

Par spīti dažādiem dalībvalstu viedokļiem par Krieviju Merkele bijusi ļoti veiksmīga, noturot visas dalībvalstis vienā līnijā attiecībā uz sankcijām. Ja paskatās kaut vai uz iejaukšanos vēlēšanās, tad viedokļi ir diezgan atšķirīgi – Ungārijas viedoklis pret Igaunijas viedokli, Francijas viedoklis pret Vācijas. Visiem ir atšķirīgs viedoklis, un daži no Eiropas līderiem ir virzījuši savas iniciatīvas un meklējuši saziņas veidus ar Putinu, lai atjaunotu kaut kāda veida produktīvas attiecības.

Bet sankcijas joprojām ir spēkā, un tas, es domāju, ir, pateicoties Merkelei.

Kā zināmā mērā pietrūkst Eiropas Savienības līmenī tāpat kā pašmāju politikā, ir stratēģiska vīzija par to, kur Merkele būtu aizvedusi Eiropas Savienību. Viņa nekad neizteica konkrētu ideju par Eiropas projektu, kādas nepieciešamas reformas vai izmaiņas līgumos viņa redzētu. Emanuels Makrons ir bijis daudz aktīvāks, skaidrojot savu vīziju un pasniedzot to daudz plašākā ģeopolitiskā kontekstā, kādēļ viņš uzskata, ka ir nepieciešams, lai Eiropas Savienība kļūst daudz stratēģiski autonomāka un spējīgāka. Viņš šādi iegūst ienaidniekus, bet reizē piedāvā vīziju, kurai pamatā ir konkrēts mērķis – kaut kas tāds, ko Merkele nekad nav izdarījusi. Tas zināmā mērā mazina viņas politiskā mantojuma nozīmi, jo,

jā, viņa noturēja Eiropas Savienību kopā, bet viņa nespēja ievirzīt kādā konkrētā virzienā.

Pēc Baraka Obamas aiziešanas un “Brexit” balsojuma viens no medijiem Merkeli nosauca par liberālo Rietumu pēdējo sargu. Kā saredzat šos pēdējos Merkeles gadus? Vai viņa tiešām bija tā, kas saturēja kopā ne tikai Eiropas Savienību, kā minējāt, bet arī transatlantisko saiti?

2017. gada sākumā klīda baumas par to, ka Merkele nolēmusi kandidēt atkārtoti tikai tādēļ, ka viņu pārliecināja Baraks Obama, kurš bija tikko pieredzējis Donalda Trampa ievēlēšanu un bažījās, ka transatlantiskās attiecības varētu ciest, ja Eiropā būtu līderības vakuums. Merkele izvēlējās kandidēt vēlreiz šī impulsa dēļ, lai saturētu Eiropu kopā, kamēr ASV četrus gadus bija ārpus spēles.

Es Merkeli neraksturotu kā liberālo Rietumu pēdējo sargu vai kā tamlīdzīgi, jo Eiropas Savienībā pēdējo gadu laikā esam novērojuši bezprecedenta demokrātijas dekonsolidāciju. Īpaši Ungārijā, bet arī Polijā un citur, kur mediju telpa sašaurinās, ir dezinformācija, notiek autoritāras varas konsolidācija, Eiropas vērtību un likuma varas noraidīšana. Un lēmums par Orbāna izmešanu no Eiropas Tautas partijas frakcijas bija virzīts vairāk nevis no viņas puses, bet no citu Eiropas līderu puses, kuriem Orbāna iliberālā politika jau bija apnikusi. Es saprotu iemeslus, kādēļ uz Merkeles galvas ir vēlme uzlikt kroni, īpaši, 2016. un 2017. gada kontekstā, bet es nedomāju, ka viņa ir šo lomu izpildījusi.

Neesmu drošs, ka Vācija, lai gan svarīga Eiropas kontekstā, būtu spējīga aizvietot ASV spēka, resursu, ekonomikas un militārā ziņā.

Ko gaidīt no kanclera maiņas?

Mainoties kancleram, vai sagaidāms, ka varētu mainīties transatlantiskās attiecības. Un vai tās būtu krasi atšķirīgas atkarībā no tā, kurš ieņemtu kanclera amatu?

Es domāju, ka pieredze ar četriem Trampa gadiem un to, ka nav garantiju, ka nebūs vēl četru gadu ar Trampu vai citu viņam līdzīgu līderi, ir lielā mērā veidojuši Armīna Lašeta un Olafa Šolca viedokli. Es domāju, ka viņi abi ir uzticīgi transatlantiskajai saitei, tāpat kā Eiropai. Bet abi nebūtu ļoti proaktīvi centienos tuvināties ar ASV politisko iniciatīvu jomā un arī nebūtu ļoti proaktīvi, uzlūkojot ASV kā galveno un neapstrīdamo Rietumu līderi. Un tas būtu turpinājums tam, kādu pieeju Merkeles valdība ir izvēlējusies kopš Baidena nākšanas pie varas. Es domāju, ka Vācijas un arī Eiropas pusē būs vairāk piesardzības.

Ja paskatās uz Annalēnu Bērboku un “zaļajiem”, tad tie transatlantisko attiecību ziņā ir piedzīvojuši ievērojamu attīstību. Piemēram, aptaujas norāda uz to, ka Zaļās partijas atbalstītāji ir tā Vācijas sabiedrības daļa, kas ASV saredz kā partneri ar tādām pašām interesēm un vērtībām kā Eiropai, nevis tikai kā pragmatisku partneri, ar kuru jāstrādā, kad nepieciešams vai ir ērti. Un tā ir ļoti atšķirīga pieeja transatlantiskajām attiecībām no tās, kāda tā bija vēl pirms dažiem gadiem. “Zaļie” redz transatlantiskā zaļā kursa potenciālu, kas var transformēt eiroatlantisko vidi emisiju neitrālā reģionā, nodrošinot darbavietas un izaugsmi. “Zaļo” iespējas uz kanclera krēslu pēdējā laikā ir mazinājušās, un Annalēnas Bērbokas izredzes kļūt par Merkeles pēcteci nav tādas, kādas tās bija aprīlī vai maijā, bet “zaļie”, visticamāk, spēlēs prominentu lomu nākamajā valdībā.

Es saredzu, ka nākamā valdība ieņems nedaudz proaktīvāku nostāju transatlantiskajās attiecībās nekā līdz šim, kopš Baidens ir amatā.

Jūs jau nedaudz raksturojāt Vācijas attiecības ar Krieviju. Kā tās varētu mainīties pēc vēlēšanām? Un kā attiecības varētu tikt veidotas ar Ķīnu?

Tas ir ļoti būtisks jautājums. Es domāju, ka šajā ziņā būs kontinuitāte. Ja paskatās uz trim partijām, kuras ir ap 20% – kristīgie demokrāti, sociāldemokrāti un “zaļie” –, tad pirmie divi savā ziņā iekšēji ir dalītos viedokļos par attiecībām ar Krieviju un Ķīnu. Abās partijās ir daļa, kas cieši skatās uz Krievijas un Ķīnas cilvēktiesību neievērošanu un teritoriālo agresiju Austrumukrainā un Dienvidķīnas jūrā un arī citos jautājumos. Un tad abās partijās ir daļa, kas uztur daudz pragmatiskāku skatījumu un uzskata, ka Krievija joprojām ir būtiska valsts mieram un stabilitātei Eiropā, ne to pareizāko iemeslu dēļ. Bet Ķīnu uztver kā būtisku tirgu Eiropas Savienības un Vācijas eksportam, kas arī ir tiesa, bet tas varētu izskatīties citādāk, ja pret Ķīnu tiktu īstenota citādāka politika.

Šo abu partiju viedoklis reprezentē arī pamata domu Vācijā. Ja paskatās uz Vācijas ekonomiku, tad šīs industrijas federālā asociācija ir uzņēmusi visai kritisku skatu uz Ķīnu, tikmēr Vācijas Automobiļu rūpniecības asociācija ir uzņēmusi visai maigu nostāju pret Ķīnu, jo Ķīna ir liels tirgus automašīnu ražošanai. Ja skatāmies uz “zaļajiem”, ņemot vērā viņu vēlēšanu manifestu un attieksmi, viņi ir uzņēmuši kritiskāku skatu uz Ķīnu, ņemot vērā pašu pārliecību, ka cilvēktiesībām vajadzētu būt Vācijas ārpolitikas pamatā. Šķiet, ka viņi cenšas ģeopolitiku piesliet atpakaļ ekonomikai un tirdzniecības attiecībām. Tikmēr Merkeles valdība pēdējo gadu laikā centusies atdalīt politisko dimensiju attiecībās ar Krieviju, Ķīnu un citām valstīm no ekonomiskās dimensijas. Un “zaļie” šķietami vēlas šīs lietas atkal integrēt.

Un kādā brīdī notiks sadursme, ja ''zaļie'' nokļūs valdībā. Ja, piemēram, runājam par attiecībām ar Ķīnu un klimata pārmaiņu jautājumiem, tad nedomāju, ka sadarbošanās ar Ķīnu ir priekšnoteikums, lai kādu progresu sasniegtu. Tomēr tajā pašā laikā vienošanās būs jāatrod, lai klimata jautājumus virzītu uz priekšu, piemēram, reto izrakteņu un kritisko resursu ieguvē, kas Eiropai nepieciešami bateriju ražošanai, vai virzītu Eiropu uz klimata neitralitāti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt