Septembris parasti tiek uzskatīts ne tikai par jauna mācību gada sākumu, bet arī par jaunu darba cikla sākumu ES. Ja mēs skatāmies uz Eiropas Savienības (ES) nākotni, kā jūs raksturotu pašreizējo stāvokli ES? Vai mēs varam runāt par stabilu un augošu savienību, vai tā tomēr ir Savienība, kurai priekšā ir ļoti daudz izaicinājumu?
Stefans Lēne:
Pirmkārt, gribētos teikt, ka ES ir daudz labākā stāvoklī, nekā cilvēkiem likās šī gada sākumā.
Ja atceraties, tad pagājušajā gadā pēc “Brexit” izraisītā šoka, pēc populisma uzplaukuma Francijā, Nīderlandē un citās valstīs daudzi uzskatīja, ka ES ir uz sabrukuma robežas. Daudzi šaubījās, vai Eiropai tiešām ir nākotne. Daudzi gudri cilvēki pat sāka rakstīt grāmatas par gaidāmo ES sabrukumu.
Taču tagad situācija ir absolūti pretēja.
Pēc Emanuela Makrona uzvaras Francijā ir parādījusies jauna pārliecība par ES projektu. Arī ekonomika sāk uzrādīt labākus un ilgtspējīgākus rezultātus.
Gan “Brexit” balsojums, gan [Donalda] Trampa uzvara ASV vēlēšanās ir likusi daudziem atgriezties pie vidusmēra partijām. Lai arī populisma kāpums uz laiku ir novērsts, problēma nav atrisināta.
Mēs esam daudz labākā pozīcijā, taču neviens no strukturālajiem jautājumiem, ar ko jāsaskaras ES, nav atrisināts. Piemēram, migrācija. Eiropa ir izstrādājusi mehānismus un likumdošanu šajā jomā, tā veiksmīgāk var aizsargāt savas ārējās robežas, taču izaicinājumi joprojām saglabājas. Šengenas zona joprojām pilnībā nedarbojas, jo kontroles uz atsevišķu valstu robežām saglabājas. Joprojām notiek aktīvas cīņas par politikas jautājumiem starp Eiropas ziemeļiem un dienvidiem. Itālijā nākamā gada sākumā ir gaidāmas vēlēšanas un populistu partijas atkal kļūst spēcīgākas, draudot izraisīt jaunu eirokrīzi. Eiropas kaimiņu reģionos situācija ir nestabila, arī Ukrainas krīze nav atrisināta.
Tāpēc, skatoties ar skaidru prātu – izaicinājumi nekur nav pazuduši un ne par ko nevar būt pilnībā pārliecināts.
Jūs jau pieminējāt proeiropeiskā Emanuela Makrona ievēlēšanu Francijas prezidenta amatā. Vācijas parlamenta vēlēšanas gaidāmas jau pēc divām nedēļām. Vai jūs uzskatāt, ka Makrona un Merkeles duets spēs nodrošināt to, ka Eiropa virzās uz priekšu daudz straujāk?
Manuprāt, laiki ir mainījušies un Helmuta Kola un Fransuā Miterāna dueta laiki ir pagājuši.
Vācijas un Francijas sadarbība, protams, Eiropai ir nepieciešama, taču tā nav pietiekama.
Abu valstu līderiem savā klubiņā ir jāiesaista arvien jauni cilvēki, lai veidotu tiltus starp ziemeļiem un dienvidiem, un rietumiem un austrumiem.
Vēl jātiek galā ar problēmbērniem, kā Ungārija un Polija, kurās joprojām valda eiroskeptiskas populistiskas valdības.
Taču problēma ir arī tajā, ka Francijas un Vācijas pāra ietekme vairs nav tāda kā agrāk. ES ir kļuvusi daudz sarežģītāka salīdzinājumā ar 70., 80. gadiem. Ir izteiktāka šķelšanās, un ir šīs savādās valstis, bez kuru vienprātības nebūs iespējams virzīt uz priekšu reformu dienaskārtību. Kopumā situācija izskatās cerīga, taču izaicinājumus nevajag novērtēt par zemu.
Kā “Brexit” process varētu ietekmēt Eiropas integrācijas procesus? Un, runājot par pašu “Brexit” – tā kā mēs jau tagad nevaram runāt par gludu šķiršanās procesu, vai mēs varam prognozēt, ka šis process kļūs neglīts?
Pilnīgi noteikti. Līdz šim ES ir pārsteidzoši labi saglabājusi savu vienotību un 27 dalībvalstīm nav problēmu vienoties par izstāšanās sarunu procesu. Taču šis ir tikai sarunu procesa pats sākums. Kad mēs nonāksim līdz patiesi sarežģītiem jautājumiem par turpmākajām attiecībām ar Apvienoto Karalisti, arvien aktuālākas kļūs katras individuālās valsts attiecības ar Lielbritāniju.
Daži tajā saskata tirgu savām precēm, citi vēlas pārvilināt finanšu institūcijas uz savām valstīm, tradicionāli citām valstīm ir bijušas ciešākas attiecības ar Londonu, citām attālinātākas. Kad mēs tiešām nonāksim līdz pašai sarunu būtībai, vienoties kļūs arvien grūtāk. Un, protams, šis process ir neiedomājami sarežģīts un tas piesaistīs daudz laika, enerģijas un milzīgus resursus, atraujot tos no citiem ES procesiem.
Ja mēs runājam par migrācijas krīzi, gribētos pieļaut, ka šī krīze nebūt nav pārvarēta. ES līderi arvien biežāk sāk runāt par nepieciešamību iesaistīties problēmu risināšanā tajās valstīs, kuras uzskata par galveno bēgļu izcelšanās vietu, piemēram, Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, arī Sīrijā. Vai jūs uzskatāt, ka šāda politikas maiņa izrādīsies efektīva, un vai mēs esam gatavi iesaistīties citos reģionos pirms savas mājas sakārtošanas?
Manuprāt, migrācijas izaicinājums nekur nepazudīs 20, 30 gadus vai pat ilgāk.
Āfrikas iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam dubultosies, daudzi Āfrikas reģioni ir slikti pārvaldīti, ekonomika ir vāja un pastāv vēl daudzas un dažādas iekšējās krīzes. Tas liek prognozēt, ka arvien vairāk cilvēku būs ieinteresēti doties uz Eiropu. Šis process, visticamāk, notiks pakāpeniski – būs relatīva miera periods, tam sekos akūts migrācijas spiediens.
Eiropas iedzīvotāju skaits strauji samazinās, un tai migranti būs nepieciešami. Taču tam ir jābūt pārvaldītam un kontrolētam procesam.
Paradoksāli ir tas, ka pēdējo gadu migrācijas krīze nav tuvinājusi Eiropas valstis, bet ir tās attālinājusi. Valstis vairs nevēlas dalīt savu suverenitāti, tās vēlas kontrolēt procesus, celt aizsargsienas un pašas izlemt, ko ielaist valstī un ko ne. Tas ir pilnīgi atšķirīgi no ekonomiskās krīzes, kad Eiropas institūciju stiprināšana palīdzēja Savienībai atkopties. Protams, ilgākā termiņā nav šaubu, ka šīs problēmas nevarēs atrisināt nacionālajā līmenī.
Eiropas Tiesa šajā nedēļā noraidīja Ungārijas un Slovākijas prasību apstrīdēt migrantu kvotu sistēmas likumību. Taču neapmierinātība Polijā un Ungārijā, visticamāk, joprojām saglabāsies. Kā jūs redzat izeju no šīs gaidāmās cīņas starp Eiropas Savienību un neapmierinātajām dalībvalstīm?
Tā ir milzīga dilemma, jo, no vienas puses, ir saprotams, ka valstis, kuras ilgu laiku ir dzīvojušas faktiskā izolācijā komunistiskajā nometnē ar daudz lielāku nepatiku uzņem migrantus ar citu reliģisko vai etnisko izcelsmi.
Manuprāt, ar laiku tas mainīsies un arī Ungārija un Polija sapratīs, ka migrācija ir nenovēršama.
Tāpēc šīm lietām ir jāpieiet daudz sakārtotākā veidā, neizaicinot šo valstu sabiedrības uz lietām, kam tās nav gatavas.
Es personiski uzskatu, ka piespiedu migrantu kvotas bija Eiropas Komisijas pilnvaru pārkāpums un tās nedrīkstēja ieviest. No valstīm tika prasīts pārāk daudz, un tas ir devis prettriecienu.
Tā vietā bija nepieciešams strādāt daudz pārdomātāk, domājot par lielāku finansējumu, līdzdalību dažādās operācijās, lielāku iesaistīšanos Eiropas bēgļu pārvietošanas programmās un sadarbību bēgļu atpakaļnosūtīšanā. Tāpēc es uzskatu, ka šai nastas dalīšanai ir jābūt daudz gudrākai un 2015. gadā izvēlētā pieeja nebija pareiza.
Turpinot par Poliju. Varšava pēdējā laikā ir kļuvusi par tādu kā Eiropas neglīto pīlēnu. Iespējams, ka savu iekšpolitisko mērķu dēļ tā pašlaik faktiski iebilst pret jebko, ko spēj piedāvāt ES. Brisele draud ar izlēmīgu rīcību, kas paredz pat Eiropas fondu finansējuma apturēšanu, kamēr Polija to dēvē par šantāžu. No vienas puses, Brisele ir bijusi ļoti stingra savā nostājā, taču vai ES spēs īstenot dzīvē savus solījumus?
Manuprāt, problēma ir tajā, ka ES nav īsto instrumentu šādu problēmu risināšanai. Diemžēl vienīgais veids, kā cīnīties ar šādu Eiropas normu pārkāpumu, ir Eiropas līguma 7. pants, ko daudzi dēvē par kodoldarbību un no kura pielietošanas visiem ir bail. Noteikumi šī panta iedarbināšanai ir milzīgi un ir nepieciešama pilnīga vienprātība dalībvalstu vidū.
Kā mēs redzam, līdzšinējie Eiropas Komisijas centieni atrunāt Poliju no pretrunīgi vērtētās tieslietu sistēmas ieviešanas dzīvē ir bijuši nesekmīgi. Tāpēc sankciju ieviešanu, manuprāt, mēs varam izslēgt, jo Ungārijas premjers Viktors Orbāns jau ir solījis jebkuros apstākļos atbalstīt Poliju.
Ja mēs runājam par ES lomu uz globālās skatuves, mēs redzam sacensību starp ASV un Krieviju, kas ir sasniegusi jauna Aukstā kara līmeni, mēs redzam Ķīnas un arī Turcijas pieaugošās ambīcijas. Kur jūs saskatāt ES vietu uz šī visai sarežģītā šaha galdiņa?
Ja mēs paskatāmies uz šī gadsimta sākumu, tad 2003., 2004. un 2005. gadā ES atradās savas pašpārliecinātības zenītā.
Tā uzskatīja, ka tai ir stingra un konstruktīva loma pasaulē.
Tā uzskatīja, ka atrodas liberālās daudzpusējās pasaules kārtības pašā priekšgalā. Šāda filozofija pastāvēja līdz aptuveni 2006. gadam, kad tika ieviesta kaimiņu politika un paziņots, ka mēs vēlamies pārtaisīt šīs valstis pēc sava ģīmja un līdzības un, ja tās būs līdzīgas mums, visas problēmas tiks atrisinātas.
Šī pieeja izrādījās kļūdaina, jo, manuprāt, liberālā daudzpolārā pasaules modeļa vietā ir izveidojies bipolārs modelis, kurā reālpolitika ir piedzīvojusi savu atgriešanos.
Autoritāri režīmi sāk veidoties arvien lielākā skaitā pasaules daļu.
ES ir ļoti grūti pretoties šādam modelim, jo kā ļoti sarežģītai, daudzu līmeņu struktūrai ar ļoti sarežģītu lēmumu pieņemšanas procesu faktiski bez jebkādas konfidencialitātes, ES nespēj veiksmīgi piedalīties varas politikā. Taču Eiropai ir jāsaskaras ar pasauli tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu to vēlētos redzēt. Arī Mogerīni kaimiņu politikas jaunajās nostādnēs ir manāma atgriešanās pie reālpolitikas.
Mēs vairs nevaram ideālistiski runāt par ES lomu pasaulē, bet mums ir reāli jāsāk domāt par interesēm, jāsāk domāt par stingro politiku.
No visiem Mogerīni stratēģijas elementiem aizsardzība un drošība ir piesaistījušas vislielāko uzmanību. Jo ES saprot, ka tā vairs neatrodas avangardā.
Drīzāk, tā ir kļuvusi par liberālu salu pirmsmodernā pasaulē
Vēl pirms gada vai nedaudz senāk, pieļauju, ka ne viens vien eiropietis varēja teikt, ka, iespējams, mēs dzīvojam pašā drošākajā reģionā uz pasaules un drošākajā laikā daudzu gadsimtu garumā. Taču pēc daudzajiem terora aktiem, kas trāpījuši pašā Eiropas sirdī, pēc pieaugošajiem draudiem no mūsu kaimiņiem, piemēram, Krievijas, vai mēs joprojām varam teikt, ka dzīvojam drošākajā vietā uz pasaules?
Es joprojām uzskatu, ka Eiropa ir stabilitātes šūpulis un tās pašas rokās ir to saglabāt. Taču nav jautājumu par to, ka Eiropa ir daudz atklātāka izaicinājumiem no ārpuses, nekā tā bija. Ir nepieciešams pārskatīt tradicionālo ārējās un drošības politikas īstenošanas veidu. Ārpolitika ir bijusi integrācijas procesa pabērna lomā un tai nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības.
Arī izmantotā metodoloģija un tiekšanās pēc vienprātības nav bijusi veiksmīga. Tāpēc es uzskatu, ka pret ārpolitiku ir jāsāk izturēties daudz nopietnāk un tai ir jāvelta daudz lielāki līdzekļi un uzmanība. Taču tam ir daudz ierobežojumu, un viens no tiem ir saistīts ar lielo nācijvalstu – Francijas, Vācijas un Lielbritānijas, Spānijas un Itālijas – vēlmi saglabāt kontroli pār savu ārpolitiku.
Šīs valstis nav gatavas dalīties ar savu suverenitāti ārpolitikā, līdzīgi kā tas tiek darīts tirdzniecības politikā, lauksaimniecībā vai citur. Šīm valstīm spēcīga ārpolitika ir daļa no viņu nacionālās identitātes. Tas ierobežo ES iespējas darboties kā vienam veselam – saskaņotā un apņēmīgā veidā.
