Jaunā prioritāte liecina, ka notiek nevis migrācijas politikas trūkumu atzīšana, bet gan runa ir par iztrūkumu kā tādu, norādīja Bukovskis.
Viņš sacīja, ka notikusi domāšanas attīstība par Eiropas Savienības (ES) ārējo robežu, vēl pirms 6 – 7 gadiem ES nebija savas izpratnes par kopējo ārējo robežu, bet migrācijas krīze bija atspēriena punkts lielākai sadarbībai šajos jautājumos.
Ir valstis, kuras ir tālāk no ārējās robežas, ir valstis, kuras tuvāk, tāpēc kopsaucēju atrast ir grūti, bet jautājums ir aktuāls un sasāpējis.
Turklāt migrācija jau kļūst par iekšpolitikas jautājumu, ko katrs gatavs komentēt, emocijas saasinās un politiķi nekautrējas uz tā veidot savas karjeru, piebilda Bukovskis.
Savukārt ES ārpolitika ir kļuvusi monolītāka, lēmumi biežāk tiek pieņemti uz konsensa principa, īpaši jautājumos, kas mazāk aktuāli visām valstīm un kuros vienošanos panākt vienkāršāk.
Taču nekad nevarēs teikt, ka viss ir perfekti un visi lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi, tā nekad nebūs, bet tā ir daļa no demokrātijas un procesa, un tā ir daļa no Eiropas Savienības.
