Asiņainākie notikumi naktī uz otrdienu, 2. janvāri, pieredzēti Kadaridžānas pilsētā, kur tika veikts uzbrukums policijas iecirknim, lai censtos iegūt ieročus. Bojā gājušo vidū ir arī pirmie Revolucionārās gvardes pārstāvji – galvenie islāmiskās valsts iekārtas sargi. Patlaban tiek ziņots par vismaz 22 bojāgājušajiem.
Irānas prezidents Hasans Ruhani kurš nāca pie varas kā reformators un pavēra ceļu attiecību normalizēšanai ar Rietumiem, pieprasījis saglabāt mieru, pārāk lielu iecietību pret protestētājiem nesolot. "Vienai lietai jābūt skaidrai pilnīgi visiem – mēs esam brīva valsts un mūsu konstitūcijā ir teikts, ka mūsu pilsoņiem ir absolūta brīvība paust kritiku un pat protestēt," teica Rohani. ''Taču mums arī jāsaprot, ka šī kritika un protesti jāveido tā, lai situācija mūsu valstī uzlabotos. Valdība noteikti nepiecietīs šos grupējumus, kas posta sabiedrisko īpašumu un provocē uz grautiņiem," paziņoja Irānas prezidents.
Augstākā politiskā vara gan islāmiskajā republikā pieder nevis prezidentam, bet gan garīgajam līderim ajatollam Ali Hamenei. Viņš protestos vainojis Irānas ārējos ienaidniekus.
Eksperti gan norāda, ka pati Irāna saniknojusi savus pilsoņus, pārsvarā izglītoto jauno paaudzi, nespējot pildīt pašu sniegtos reformu solījumus.
"Pamatā tie ir jauni iedzīvotāji, kas izrāda savu neapmierinātību. Ne tikai ar ekonomisko stāvokli, bet tas arī ir pārmeties uz sistēmas kritiku – reliģisko režīmu, kas valda Irānā. Tiek domāts par daudzām lietām ārvalstīs, tiek stimulēti un atbalstīti konflikti Sīrijā, Irākā, Libānā un daudzviet citur, bet tiek aizmirsts par stāvokli uz vietas," komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns.
Līdzīgu protestu pieredze Irānai jau ir. 2009. gadā pēc prezidenta vēlēšanām sākās tā sauktā Zaļā revolūcija jeb Persiešu pavasaris. Tad arī lielākoties jaunieši pieprasīja demokrātiskas pārmaiņas, taču sacelšanās tika apturēta ar spēku. "Ir divi varianti, kas notiek tālāk. Viens ir, ka protesti tiek apspiesti, kas ir ticamākais variants līdzīgi kā 2009. gadā, kad tika veikti aresti pret opozīcijas līderiem un arī cenzūra ieviesta, ko mēs redzam arī šobrīd," saka Andžāns. "Protesti izbeidzās bez rezultāta. Otrs variants ir, ka protesti vēršas plašumā un tiek mainīta Irāna, kas gan ir diezgan mazticams variants, bet tādu izslēgt pilnībā nevar, jo šobrīd arī grūti novērtēt šo protestu dziļumu," viņš saka.
Teokrātiskais šiītu režīms Irānā tika nodibināts pēc 1979. gada islāmiskās revolūcijas, kad tika gāzts Rietumu atbalstītais šahs un pielikts punkts divarpus tūkstošus gadu ilgušajai Persijas monarhijai.
Kopš tā laika Irāna regulāri iesaistījusies konfliktos ar Rietumiem un atbalstījusi šiītu politiskās un paramilitārās kustības visā Tuvo Austrumu reģionā, kā arī attīstījusi savu kodolprogrammu, kuras dēļ pret Irānu vērstas sankcijas. Tās tika mīkstinātas Baraka Obamas administrācijas laikā 2015. gadā apmaiņā pret solījumu kodolprogrammu apturēt, taču tagadējais ASV prezidents Donalds Tramps pret Irānu ir stingrāks.
