Vēl maija beigās ietekmīgais izdevums “Foreign Policy” prognozēja, ka Turcijas varas un militāristu attiecības pēdējo gadu laikā ir nostiprinājušās un militāro aprindu pārstāvjiem nav intereses iesaistīties valsts politiskajos procesos. Izdevums norādīja, ka iepriekšējos valsts apvērsumos militāristi vienmēr bija paļāvušies uz sabiedrības atbalstu. Taču pašlaik prezidenta Erdogana un viņa „Taisnīguma un attīstības partijas” reitingi liecina, ka militāristi šādu atbalstu nesaņemtu.
Turklāt Turcijas politiskā un ekonomiskā evolūcija esot pavirzījusies uz priekšu tik tālu, ka militārā hunta valsti vienkārši vairs nespētu pārvaldīt.
Notikušais valsts apvērsuma mēģinājums daudziem ekspertiem licis uzdot jautājumus, vai kaut kas ir izmainījies prezidenta Erdogana attiecībās ar militāristiem. Kā pieļauj Vašingtonā bāzētā Demokrātijas aizsardzības fonda pētnieks Aikans Erdemirs, iespējams, daļa no militāristiem baidījušies no prezidenta plāniem pastiprināt savu varu. Ļoti iespējams, ka notikušo apvērsumu Turcijā organizēja vidējā ranga virsnieki, kuriem tā arī neizdevās nodibināt hierarhisku vai vienotu vadības sistēmu. Tieši tāpēc neprofesionāli un nemākulīgi organizētais apvērsuma mēģinājums arī cieta neveiksmi.
Šādu viedokli paudis “Brookings” centra Turcijas lietu pētnieks Omers Taspinars intervijā izdevums “VOX world”. Pēc viņa vārdiem, sacelšanās bijusi pārsteigums pat Turcijas politikas pazinējiem, jo bija radies iespaids, ka prezidents Erdogans pārliecinošie kontrolē militāristus. Iespējams, arī šī iemesla dēļ armijas augstākā vadība nav vēlējusies apvērsumu atbalstīt un atsevišķos gadījumos pat kļuva par pučistu ķīlniekiem. Un tas tikai liecina, ka Erdoganam tagad varētu būt brīvas rokas vēl vairāk pastiprināt savus centienus konsolidēt varu pār valsts institūcijām.
Kā izdevumam “Politico” norāda domnīcas “Carnegie Europe” pētnieks Marks Pierini, apvērsuma mēģinājums Turcijā noticis tikai dažas dienas pēc NATO samita, kurā alianse apstiprināja savu atbalstu Ankarai cīņā pret grupējumu „Islāma valsts” jeb “Daīš”. Tagad Turcijai jārēķinās ar to, ka tās uzticamība citu valstu un to iedzīvotāju acīs atkal ir iedragāta un to vēl vairāk var pastiprināt jauni ekonomiskie zaudējumi, kuri būs vēl lielāki nekā pēc iepriekšējiem terora aktiem.
Ļoti iespējams, ka Turcijas vadībai nāksies atbildēt arī uz daudziem nepatīkamiem NATO sabiedroto jautājumiem, piemēram, par to, kāpēc sestdien tika liegta piekļuve amerikāņu un citu koalīcijas spēku karabāzei Incirlikā.
Savukārt pašmājās Turcijā gaidāma vēl lielāka sabiedrības polarizācija. Premjerministra solījums sarīkot plašas tiesas prāvas pret vairākiem tūkstošiem apvērsuma plānotāju, draudot viņiem pat ar nāvessodu, var Turciju vēl vairāk attālināt no Eiropas Savienības standartiem, galu galā novedot pie iestāšanās sarunu apturēšanas. Turcijas vadībai pašlaik šis gan esot absolūti otršķirīgs jautājums. Pēc Marka Pierini vārdiem, daudz destruktīvākas noteikti būs raganu medības pret Fatullas Gilena un citu opozīcijas kustību atbalstītājiem.
Domnīcas “Edam” direktors Sinans Ulgens norāda, ka pašlaik viens no galvenajiem jautājumiem ir tas, vai prezidents Erdogans vēlēsies tuvināties kompromisu politikai. Tas tāpēc, ka pašlaik ir radusies unikāla iespēja virzīt daudz ambiciozāku demokrātisko dienaskārtību. Lai arī šis būtu vēlamākais scenārijs, daudz reālāka esot iespēja, ka Erdogans centīsies apmierināt savas personiskās ambīcijas, izveidojot Turcijā prezidentālu sistēmu. Tas gan, visticamāk, nemazināšot viņa apņemšanos pildīt savas saistības Rietumu sabiedroto, tostarp NATO priekšā.
Vēstīts, ka naktī uz sestdienu, 16.jūliju, Turcijā armijas daļa mēģinājusi veikt valsts apvērsumu. Sestdienas rīta agrumā šis mēģinājums gan pakāpeniski saira.
Naktī vairāku vairāku stundu garumā notikušas sadursmes lielākajās Turcijas pilsētās Stambulā un Ankarā, kur dzīvību zaudēja vairāk nekā 265 cilvēki. Tomēr pašreizējā vadība ar Turcijas prezidentu Redžipu Tajipu Erdoganu priekšgalā paziņoja, ka atgūst kontroli pār valstī notiekošo.
