Šī gada pavasarī privātā amerikāņu kompānija “SpaceX” ar kosmosa kuģi “Crew Dragon” kosmosā veiksmīgi nogādāja divus amerikāņu kosmonautus. Amerikas Savienotajām Valstīm šis lidojums bija būtisks, lai pārtrauktu NASA atkarību no Krievijas. Spēja nogādāt cilvēkus kosmosā tika zaudēta 2011. gadā, kad NASA pārtrauca savu kosmosa kuģu lidojumus. Tagad ir izšķirošs solis Savienotajām Valstīm, kuras plāno atgriezties uz Mēness līdz 2024. gadam, un tas ir izšķirošs solis šīs valsts ambīcijām par Marsu.
Pašlaik cilvēkus uz Zemes perifēriju spēj nosūtīt trīs lielvalstis: ASV, Krievija un Ķīna, kurām drīz varētu pievienoties arī Indija.
Tikmēr Eiropa labprātāk pievienojas starptautiskiem projektiem. Viens no tādiem ir “Lunar Gateway” – topošās starptautiskās kosmosa stacijas projekts. Plānots, ka tā atradīsies orbītā ap Mēnesi un kalpos par enkurvietu misijām uz Mēnesi un Marsu. Tomēr joprojām
Eiropai ir ļoti maza interese izstrādāt programmu lidojumiem, kas kosmosā nogādātu cilvēku.
Kā ziņu aģentūrai “EuranetPlus” skaidroja vācu astronauts Tomass Reiters, kurš ir arī Eiropas Kosmosa aģentūras ģenerāldirektora padomnieks, mēģinājumi šādas programmas īstenot gan ir bijuši.
"Eiropas kosmosa lidojumu programmas neesamība noteikti nav saistīta ar ideju un industrijas iespēju trūkumu. Eiropā jau bija mēģinājumi attīstīt sistēmu, ar kuru kosmosā nosūtīt cilvēku. Ja mēs atgriežamies 90. gados, bija “Hermeja” programma ar raķeti “Ariane 5”. Patiesībā “Ariane 5” kā palaišanas ierīce tika izstrādāta atbilstoši specifikācijām, kas to būtu ļāvušas izmantot kā cilvēku pārvadāšanas sistēmu. Diemžēl šī programma tika apturēta. Es domāju, ka galvenais iemesls bija finansiāls," sacīja Reiters.
1987. gadā uzsāktā programma “Hermejs” bija daļa no kosmosa lidojumu programmas, kurai bija jāsniedz Eiropai neatkarīga pieeja kosmosam. Tomēr 1992. gadā programma tika pārtraukta. Ja neskaita šo neveiksmi, ir bijis vēl viens, mazāk ambiciozs Eiropas mēģinājums, stāstīja Reiters.
“Mēs mēģinājām otru reizi 2000. gadu vidū. Bija vēlme par cilvēkiem paredzētu kapsulu pārveidot automatizēto pārvietošanas transportlīdzekli, kas tika izstrādāts, lai piegādātu Starptautiskajai kosmosa stacijai dažādas preces. Tas būtu bijis salīdzinoši mazs solis uz priekšu, bet diemžēl mūsu dalībvalstis tam nepiekrita," norādīja Reiters.
Taču Eiropas aviācijas uzņēmuma “Airbus” un franču grupas “Safran” 2015. gadā izveidotā kopuzņēmuma “ArianeGroup” vadītājs Andrē Hubērs Rusels uzsver – pašlaik novērojamās pārmaiņas pasaulē noved pie lēnas viedokļu maiņas arī Eiropā.
“Tagad situācija ir mainījusies. Mēs redzam, ka lielo kosmosa valstu ambīcija par cilvēku nogādāšanu kosmosā ir atdzimusi un ka Eiropa kā otrā kosmosa vara pasaulē var arī pieņemt šo mērķi. Mēs vismaz varam redzēt, ka mūsu divi galvenie līderi kosmosa jomā Eiropā, Eiropas Kosmosa aģentūras ģenerāldirektors Jans Verners un komisārs Tjerī Bretons, pēdējā laikā par šo jautājumu presē ir runājuši," sacīja Rusels.
“ArianeGroup” izpilddirektors norādīja, ka Eiropas kosmosa lidojumu programmas durvis nav pilnībā aizvērtas, un pauda cerību, ka nākamā gada otrajā pusē savu pirmo lidojumu varēs veikt “Ariane 6” nesējraķete.
“Tas patiesi ir paveicams, evolucionējot “Ariane 6”. “Ariane 6” ir izveidota kā ļoti universāla nesējraķete ar ārkārtīgi uzticamām funkcijām, lai sasniegtu visas orbītas. Šis noteikti ir tas, ko mums būtu nepieciešams pētīt, attīstīt tālāk, ja Eiropas ambīcijas ir mērķētas uz cilvēka nosūtīšanu kosmosā," uzsvēra Rusels.
Ja Eiropa nolemtu izveidot šādu programmu un piešķirt tai pietiekamu finansējumu, tā varētu panākt citas lielvaras relatīvi īsā laika posmā, uzskata vācu astronauts Reiters.
“Ja skatāties uz norisēm ASV un citās valstīs, protams, attīstības ilgums vienmēr ir atkarīgs arī no finansēšanas shēmas. Ja mēs saņemtu pilnīgu atbalstu no Eiropas Savienības dalībvalstīm, esmu diezgan pārliecināts, ka no lēmuma pieņemšanas brīža to varētu sasniegt sešos gados," pauda Reiters.
Šāds laiks patiesi nešķiet nereāls. Amerikāņu raķete “SaturnV”, kas cilvēkus nogādāja uz Mēness, tika izstrādāta tikai astoņos gados. Cits jautājums gan ir par budžetu. “Apollo” programmas budžeta vēriens, izteikts mūsdienu vērtībā, sasniedza 200 līdz 240 miljardus dolāru. Šādu cenu nācās maksāt par nosēšanos uz Mēness. Un jautājums ir, vai un cik daudz gatava maksāt ir Eiropa?
