ĪSUMĀ:
- Slovākijā pēdējo gadu politiskie skandāli pamatīgi iedragājuši valdošo sociāldemokrātu pozīcijas.
- Sestdien, 29. februārī, notiek Slovākijas parlamenta vēlēšanas.
- Savas pretenzijas uz varu izrāda gan opozīcijā esošie progresīvie spēki, gan galēji labējie nacionālisti.
Vien nedaudz vairāk nekā divi gadi ir pagājuši kopš brīža, kad Slovākijas politisko dzīvi satricināja pētnieciskā žurnālista Jana Kucjaka slepkavība. Savos pētījumos Kucjaks bija atklājis gan plašus korupcijas skandālus Slovākijā, gan itāļu mafijas saikni ar Slovākijas valdošajām politiskajām aprindām. 2018. gadā tas noveda pie valdošās sociāldemokrātu partijas valdības krišanas, izraisot pamatīgu politisko krīzi valstī.
Tagad, dodoties pie vēlēšanu urnām, Slovākijas sabiedrība ir faktiski sadalīta divās nometnēs.
Vienā no pusēm ir tā dēvētie progresīvie spēki, kurus pārstāv divu jaunu liberālu partiju “Progresīvās Slovākijas” un partijas “Kopā” veidotā alianse (“PS/Spolu”). Opozīcijas partijas vēlas nomainīt līdz šim pie varas esošos politiķus, atgriežoties pie cienīgas politikas, vēloties panākt pozitīvas reformas ar cerību uz labāku nākotni. Savulaik tieši ar “Progresīvo” spēku atbalstu par prezidenti tika ievēlēta Zuzana Čaputova.
Taču par spīti dažādiem politiskajiem skandāliem, valstī populārākā partija joprojām ir kreisi populistiskā Sociāldemokrātiskā partija (“Smer”), kas, lai arī pie varas ir bijusi astoņus gadus, tāpat vēlas panākt dažādas reformas. Partijas kampaņai vien nedēļu pirms vēlēšanām gan izdarīts pamatīgs trieciens, jo pašreizējais premjerministrs Peters Pellegrini saslima ar plaušu karsoni, kas liedzis viņam piedalīties politiskos pasākumos un piespiedis viņu tviterī taisnoties, ka tas nav koronavīruss.
Sabiedriskās domas aptaujas sociāldemkrātiem prognozē aptuveni 17% balsu, kas ir aptuveni par 11 procentpunktiem mazāk nekā pirms četriem gadiem.
Taču, iespējams, vislielākā uzmanība šajās vēlēšanās tiek pievērsta galēji labējai partijai “Tautas partija mūsu Slovākija” (LSNS). Politikas komentētāji un prese šo partiju dēvē par neonacistiem vai fašistiem, jo atsevišķi tās biedri joprojām simpatizē Otrā pasaules kara laikā Slovākijai izveidotajai nacistu marionešu valdībai. Arī partijas līderis Marians Kutleba ir pārliecināts nacionālists, kurš vēlas Slovākijas izstāšanos no NATO, saucot to par teroristu organizāciju, kā arī asi izteicies gan pret romu tautības iedzīvotājiem, gan pret imigrantiem. Taču oficiāli partija savu saistību ar neonacismu vai fašismu noliedz, un tās atbilstību dalībai vēlēšanās ir apstiprinājusi arī Augstākā tiesa.
Lucia Mokra, Eiropas un Starptautisko tiesību asociētā profesore Bratislavas universitātē, norāda: “Šīs būs ļoti nozīmīgas vēlēšanas Slovākijai, kas sevi pasaulē reklamē kā demokrātisko vērtību un cilvēktiesību aizstāvi, taču parlamentā joprojām ir deputāti, kas praksē šīs vērtības neievēro.
Šīs vēlēšanas parādīs Eiropai un pasaulei, vai mēs spējam sekot tām idejām, kuras savulaik rādījām Briselei un citām starptautiskajām organizācijām.
Vai mēs spējam iestāties par Rietumu vērtībām, vai arī virsroku gūs populistiskas un pat autoritāras partijas, kuras ir līdzīgas pie varas esošām partijām Polijā vai Ungārijā?”
Runājot par iespējamiem scenārijiem pēc vēlēšanām, tiek pieļautas trīs iespējas. Par ļoti ticamu tiek uzskatīta valdība, kurā sadarbojas populistiskie sociāldemokrāti un galēji labējie vairāku partiju nacionālisti, kuru vidū ir arī kaismīgi Kremļa fani. Šāds iznākums tiek raksturots kā pats nelabvēlīgākais gan Slovākijai, gan visai Eiropas Savienībai.
Tāpat ir iespējama arī pārmaiņu valdība, ja uzvaru izdotos izcīnīt demokrātiskajai opozīcijai. Taču opozīcija ir sašķelta un tai nav viena līdera, kas varētu apvienot sešas partijas.
Izslēgts netiek arī politiskais strupceļš gadījumā, ja nevienai no partijām nav vairākuma un tās sola nesadarboties valdības veidošanā ar galēji labējiem spēkiem. Tas varētu novest pie vēl lielākas turbulences un neskaidrības, kā arī politiskās sašķeltības.
