Zilke Tempele: Pilnīgi skaidrs, ka šejienes politiķi ļoti labi apzinās, cik šīs vēlēšanas svarīgas Eiropai.
Pēc manas pārliecības, visai liela iedzīvotāja daļa arī zina, ka Vācija ir kļuvusi daudz būtiskāka visai Eiropai un tādēļ balsošanas iznākums ir svarīgs.
Kas gan ievērojami atšķiras no prezidenta vēlēšanām Austrijā vai Francijā, ir tas, ka šajā gadījumā abi vadošie kandidāti ir proeiropeiski orientēti, tādēļ nav tādas īsti lielas antieiropeiskas partijas, kurai būtu iespēja nonākt valdošā pozīcijā.
LTV: Tomēr, visticamāk, vienkāršam Vācijā dzīvojošam vēlētājam daudz svarīgāka ir pašmāju politiskā darba kārtība. Kas ir šajā darba kārtībā? Pat ja abi ir proeiropeiski, jābūt atšķirībai viņu piedāvājumā saviem vēlētājiem.
Jā, protams, iekšpolitiskā darba kārtība vienmēr tuvāka vēlētājam. Taču mūsdienās ārpolitika ietekmē arī iekšpolitisko darba kārtību.
Bet tas, kas tuvāk vēlētāju sirdīm, protams, ir tādi pašmāju jautājumi kā nodarbinātība, augošā plaisa starp nabagiem un bagātajiem.
Ko ar to darīt? Tas attiecas uz sociālo taisnīgumu. Bet tāpat šodien daudzi apzinās, ka arī to nosaka starptautiskā situācija.
Savukārt otra svarīgākā sadaļa ir migrācija un drošība.
To ārkārtīgi ietekmē tas, kas notiek ārpusē. Taču arī nodarbinātības jautājumā atduraties pret tirdzniecību un to, cik sekmīgas ir starptautiskās tirdzniecības attiecības. Daudz kas šajā ziņā atkarīgs no tā, kādā virzienā dosies ASV administrācija un kādu ietekmi atstās „Brexit”. Tātad viss, kas ir iekšpolitiskajā darba kārtībā, vienlaikus ir arī ārpolitika.
Vai saskatāt potenciālu tam, ka, vai nu Vācijas vēlēšanu iznākuma dēļ vai arī tā dēļ, kā risināsies „Brexit” sarunas, veidosies plaisa ar Višegradas grupas valstīm. Un, ja ne ar visu Višegradu, tad, piemēram, ar Poliju?
Manuprāt, šobrīd tos jau skata teju kā divus atsevišķus jautājumus. Pēc „Brexit” referenduma visi bija nobažījušies, ka tas būs lipīgs. Tagad kopējais noskaņojums Vācijā ir tāds, ka ļoti žēl, ka notiek šķiršanās starp ES un britiem. Mēs gribētu, lai viņi paliek. Taču lēmums ir pieņemts. Bažas, ka tas izrādīsies lipīgs, lielā mērā ir pagaisušas. Šobrīd mēs redzam, ka tam, visticamāk, nav domino efekta. (..)
Savukārt Višegrada ir gluži cita lieta. Pirmām kārtām, tas ir Viktors Orbāns, kurš izliekas, it kā starp četrām Višegradas grupas valstīm valdītu ļoti cieša kopība. Es par to šaubos.
Redzu pretrunas ne tikai starp Poliju un Ungāriju, bet arī Čehiju un Slovākiju. Viņi nav nemaz tik vienoti visos jautājumos.
Protams, bažas rada Polijā notiekošais, jo īpaši, runājot par tā dēvētajām tieslietu reformām. Eiropeiskā ģenētiskā koda daļa ir neatkarīga tieslietu sistēma. Tomēr mūsu vai vismaz manas sajūtas ir tādas, ka Polija neiet tik tālu, cik devies Viktors Orbāns. (..) Mums ir kaut kas jādara, taču tam mums labāk jāsaprot procesi Višegradā un šo valstu sabiedrībās. Un, jā, mums jāsaprot, cik tālu mēs samierināmies, kad mēs sakām, ka to nevaram pieņemt. Taču vienkāršots piegājiens – ja jūs tā rīkosities, mēs jūs par to sodīsim – šeit nedarbosies. Tam jābūt daudz niansētākam, gudrākam un tādam, kas ņem vērā visus cilvēkus, nevis tikai vienu sabiedrības daļu.
Vai redzat, ka Vācijai, kas, atsevišķi ņemot, ir ietekmīgākais spēks ES, ir laba sapratne par to, kas nepieciešams Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm? Dažkārt veidojas sajūta, ka ir divas Eiropas: īstā, pirmā ātruma Eiropa no Rietumeiropas valstīm un tad otrā ātruma Eiropa.
Manuprāt, mums ir daudzas dažādas Eiropas. Mums jāatsakās no centieniem izdzēst atšķirības starp dažādām Eiropām.
Šīs atšķirības nosaka ļoti dažādas tradīcijas un ļoti atšķirīga pieredze gan pēdējo 25, gan pēdējo 50 un 60 gadu garumā. Te jau runa par komunisma laiku.
Es nemestu Baltijas valstis vienā grupā ar Višegradu vai Austrumeiropas valstīm.
Kā bijušās padomju republikas, kurām liedza neatkarību, tām nācās sākt no gluži citām pozīcijām. Tām kopš 1991.gada bija jāveic ļoti smagas reformas. Jūs esat tiešos kaimiņos Krievijai. Tā ir gluži cita pieredze nekā Slovākijai vai Polijai. Vai mēs Vācijā to zinām? Manuprāt, mēs varētu būt daudz niansētāki.
Dažkārt mums pietrūkst īstā piegājiena, lai saprastu vai vispār vēlētos saprast, kas notiek šajās valstīs. Arī tādēļ, ka saskarsme ir daudz vienkāršāka ar kādu, kas ir līdzīgs mums, nevis tāds, kas varbūt ir daudz nacionālistiskāk noskaņots vai kā citādi atšķirīgs. (..) Manuprāt, mums daudz plašāk un labāk jālieto sava federālisma pieredze ar tās dažādajiem skatu punktiem, lai labāk saprastu mūsu kaimiņvalstis.
