Žolts Darvašs: Lielākais kavēklis ir Īrijas robeža, jo neviens negrib robežkontroles atjaunošanu starp Īriju un Ziemeļīriju. Bet no tā var izvairīties tikai, ja preces abās robežas pusēs atbilst vieniem un tiem pašiem standartiem un prasībām un ja nav vajadzības veikt muitas pārbaudes. Pašreizējā vienošanās paredz, ka Lielbritānija kopumā kļūs par Eiropas Muitas savienības sastāvdaļu. Tāpat Lielbritānija pieskaņos arī savas prasības vides, sociālajā, konkurences un citās jomās Eiropas Savienības (ES) prasībām. Šādā gadījumā robeža starp abām Īrijas salas daļām nebūtu nepieciešama. Lielbritānija sarunās mēģināja piedāvāt vairākas citas alternatīvas, lai sasniegtu šo pašu mērķi. Tomēr Eiropas Savienība noraidīja visus šos risinājumus. Tādēļ es domāju, ka tas patiešām ir labākais iespējamais risinājums, kas var nodrošināt, ka netiek atjaunota robeža.
Artjoms Konohovs: Lielbritānijā ik pa laikam var dzirdēt no dažādiem cilvēkiem, ka tad jau labāk būtu izstāties bez jebkādas vienošanās, jo īri, viņu vārdiem izsakoties, tiks iegāzti vairāk, nekā cietīs briti. Vai jūs tam piekrītat? Kurš cietīs vairāk no tā, ja Lielbritānijas parlaments pasaka, ka viņi nevar atbalstīt piedāvāto vienošanos un šī valsts pamet bloku bez jebkāda līguma?
Ja Lielbritānija izstājās bez jebkādas vienošanās, tad viņi paši no tā cietīs vairāk nekā Eiropas Savienība. Bet starp ES dalībvalstīm lielākais sitiens būs jāuzņem Īrijai, jo viņiem ir visciešākās saites. Bet kopumā tas atstās krietni negatīvāku iespaidu uz Lielbritānijas ekonomiku. Tādēļ viņu interesēs būtu no tā izvairīties.
Visi saka, ka nespēja noslēgt vienošanos radīs briesmīgas sekas ekonomikai abās pusēs. Bet vai jūs varētu minēt kādu piemēru? Kas praksē varētu notikt, ja Lielbritānija 29. martā pamet bloku bez šķiršanās līguma?
Piemēram, nesen man bija tikšanās ar viena britu vidēja izmēra uzņēmuma finanšu direktoru. Viņa kompānija nodarbojas ar automašīnu biznesu. Un viņš sacīja, ka katru dienu Lamanša šaurumu abos virzienos šķērso viens miljons dažādu automašīnu detaļu. Ja pēc 29. marta tiks ieviestas muitas pārbaudes, tad visas šīs preces (vai vismaz lielu daļu no tām) būs jāpārbauda uz robežas gan Lielbritānijas, gan Eiropas Savienības pusē. Tas radīs milzīgu administratīvo slogu. Tāpat varētu nākties maksāt arī muitas nodevas. Rūpnieciskām precēm visā pasaulē tās gan ir diezgan zemas. Tā kā, teiksim, 3% nodeva nebūs pārāk liels šķērslis. Bet krietni svarīgāks ir milzīgais administratīvais slogs, kas radīsies, ja būs nepieciešams pārbaudīt katru preci, kas šķērso robežu. Un te runa nav tikai par automašīnu industriju. Tas skars pilnīgi visus, kas izmanto sastāvdaļas no pretējās Lamanša šauruma krasta.
Tāpat tiek runāts arī par iespējamo zāļu trūkumu slimnīcās vai par to, ka lidmašīnas nevarēs nolaisties Lielbritānijas lidostās, jo nebūs nepieciešamā līguma. Un dažreiz liekas, ka šādu apokaliptisku scenāriju piesaukšana tiek izmantota iebiedēšanas nolūkos, lai panāktu, ka tiek parakstīta vismaz kaut kāda vienošanās.
Ja vispārējā vienošanās netiek noslēgta, es domāju, ka ļoti ātri tiks panākti līgumi par sadarbību atsevišķos sektoros.
Aviācija tam ir labs piemērs. Tas būtu kaut kas neiedomājams, ja Eiropas lidmašīnas pēkšņi vairs nevarētu lidot pāri Lielbritānijas gaisa telpai un britu lidmašīnas pāri Eiropai, jo par to nav attiecīgas vienošanās. Tas pilnībā sagrautu industriju. Tādēļ es domāju, ka šāda vienošanās tiktu noslēgta burtiski dienas laikā. Jā, ražotājiem nāktos pamatīgi ciest no muitas pārbaužu atjaunošanas. Bet tādās jomās kā aviācija vienošanās tiktu noslēgta ļoti ātri. Tas pats notiktu arī zāļu jomā, jo abas puses ir pārāk atkarīgas viena no otras. Tādēļ es sagaidītu, ka te attiecīgie līgumi tiktu ātri parakstīti.
