Jūlija vidū EK gatavojas nākt klajā ar vērienīgu likumprojektu paketi klimata pārmaiņu jomā. Šiem priekšlikumiem būtu jānodrošina, ka Eiropas Savienības (ES) valstis līdz 2030. gadam samazina CO2 izmešus par 55%. Tā kā līdzšinējais mērķis bija 40% samazinājums, tad piedāvātajiem soļiem būs jābūt visnotaļ ambicioziem, un tie skars visu iedzīvotāju ikdienu.
Jūlijā jūs prezentēsiet pasākumu pakotni, nākot klajā ar vairākām iniciatīvām un reformām, lai sasniegtu mērķi par CO2 samazinājumu 55% apmērā līdz 2030. gadam. Mēs esam redzējuši daudz pretestības no dalībvalstīm, mēģinājumu ietekmēt EK un tās politikas plānus. Vai jūs varat sniegt ieskatu tajā, kas būs galvenie pieturas punkti un idejas, ko redzēsim šajā pakotnē?
Franss Timmermanss: Mums ir nepieciešams virzīties no mērķa par 40% samazinājumu uz mērķi ar 55% samazinājumu, un tās nav mazas pārmaiņas, tās ir fundamentālas pārmaiņas. Un mums ir tikai deviņi gadi, lai līdz tam nonāktu. Daudzās jomās, vai tā būtu enerģijas efektivitāte, atjaunojamās enerģijas pāreja, automašīnu emisijas, mums būs jānāk klajā ar dažiem tālejošiem pasākumiem, citādi mēs līdz šim mērķim nekad nenonāksim.
Es vienmēr saku dalībvalstīm – ja jums nepatīk piedāvātie pasākumi, tad piedāvājiet alternatīvu, jo jūs esat apņēmušies emisijas samazināt vismaz par 55%.
Un tam ir nepieciešama apņemšanās, jo citādi mēs klimata neitralitāti nesasniegsim 2050. gadā. Tā ir jāsasniedz 2050. gadā, citādi klimata krīze būs pilnīgi nekontrolējama. Ja jums nepatīk kāds pasākums, tad piedāvājiet citu, kas jums patīk labāk, un centieties panākt vairākuma atbalstu. Bet sākumā – paskatieties uz pakotni, ko piedāvāsim, kas ir visaptverošs piedāvājums problēmai, un ticu, ka tas būs labākais balanss, ko varam izveidot, lai nonāktu, kur nepieciešams.
Pēdējo dienu un pēdējo nedēļu laikā dzirdam diskusijas par dažādiem aspektiem saistībā ar Kopējo lauksaimniecības politiku un citām ES politikām, kurās dažādu dalībvalstu pozīcija ir pret ambiciozajiem mērķiem, ko EK noteikusi. Arī šodien Vācijas lauksaimniecības ministre ļoti spēcīgi uzbruka jums, sakot, ka EK nav spēlējusi godīga brokera lomu sarunās par Kopējo lauksaimniecības politiku. Mans jautājums ir, pirmkārt, kā jūs uztverat šos uzbrukumus pret komisiju un jums un, otrkārt, kā jūs redzat ES zaļās politikas progresu, kad redzat, ka dalībvalstis iebilst dažām no šīm politikām?
Timmermanss: Ja klausos Vācijas lauksaimniecības ministrē… skaidrs, ka Vācija jau ir vēlēšanu gaisotnē. Mēs ar partneriem esam strādājuši ļoti konstruktīvi, lai panāktu vienošanos par Kopējo lauksaimniecības politiku. EK loma patiesi ir sasniegt vienošanos starp partneriem, kas notiek uz EK piedāvājuma bāzes, ko mēs aizstāvam. Un būt konstruktīvam nenozīmē teikt "jā" tikai visam, ko saka Padome, mums šajā spēlē ir arī Eiropas Parlaments. Un mūsu mērķis ir visas trīs puses savest kopā. Es nevaru šo uzbrukumu uztvert ļoti nopietni. Ir skaidrs, ka viņa izlikās runājam visu ministru vārdā, bet tas tā nebūt nebija. Mūsu piedāvājums ir savietojams ar ''zaļo kursu'', to varēs savietot ar ''zaļo kursu'', un tas attiecas arī uz "No lauka līdz galdam" stratēģiju un biodaudzveidības stratēģiju. Un tagad mēs diskutējam. Eiropas Parlaments arī pieprasa zināmas pārmaiņas, un ceru, ka drīz pieliksim punktu šīm sarunām un tad redzēsim, vai tas ir savietojams ar mūsu ''zaļā kursa'' ambīcijām un domāju, ka mēs tur varam nonākt. Bet tas neattiecas tikai uz Kopējās lauksaimniecības politiku. Mēs 14. jūlijā iesniegsim priekšlikumus par CO2 samazinājumu, un tad dalībvalstīm būs iespēja pateikt, vai tām tie patīk vai ne. Tā ir daļa no spēles ES. Mans vienīgais jautājums – ja jums nepatīk slieksnis par 55% emisiju samazinājumu, vai jums ir alternatīva? Jo, par to valstis ir piekritušas un tas ir ietverts likumā. Ja jums nepatīk šis slieksnis, tad kādu jūs piedāvāsiet, lai panāktu, ka sasniedzam mūsu mērķus? Un tā ir pieeja, kāda mums ir jāīsteno.
Mēs Eiropā pieļaujam, ka šī zaļā pāreja ir ļoti dārga nabadzīgākajiem cilvēkiem, tādēļ man rodas jautājums, kā jūs pārliecināt cilvēkus, ka šis ir pareizais ceļš uz priekšu, un vai mums uz galda ir pietiekami daudz līdzekļu, lai cīnītos ar sociālajām sekām, ko šī pāreja radītu?
Timmermanss: Nenovērtējiet par zemu mūsu pilsoņus! Viņi zina, ka šī pāreja ir nepieciešama! Viņi raizējas par to, vai tā būs godīga. Ja es būtu situācijā, kad cilvēki nemaz nebūtu pārliecināti par to, ka mums ir jādara kaut kas saistībā ar klimata krīzi, es būtu lielās nepatikšanās. Bet cilvēki zina, ka kaut kas ir jādara. Un tagad mums ir jāpierāda, ka tas, ko darām, ir godīgi. Tas, ko darām, ir grūti visiem, bet mēs to darām tā, lai visi ir daļā no procesa. Pat ja prasām no cilvēkiem kaut ko, tad tie redz, ka prasām to godīgā veidā. No cilvēkiem, kas var darīt vairāk, tiks prasīts vairāk, bet tie cilvēki, kas nevar darīt daudz, tiks atbalstīti. Mūsu pilsoņi zina, ka šī ir krīze, uz kuru nevaram pievērt acis.
Pret klimata krīzi nav vakcīnas. Mums ir jāmaina veids, kā dzīvojam, strādājam, pārvietojamies un tā tālāk.
Kas attiecas uz izmaksām, tas ir liels jautājums arī Vācijā. Šeit daudzi pieprasa klimata taisnīgumu un pieprasa, lai klimata politika nekļūtu par kādas sabiedrības "klases" politiku. Es vēlētos zināt, kā jūs un EK pārliecināsies par to, ka ''zaļais kurss'' nekļūst par elites projektu?
Timermanss: Jūs zināt, kas būs upuri, ja mēs nemainīsimies? Vai zināt, kāda būs cena tam, ja nerīkosimies? Vai zināt, kas cietīs visvairāk, ja notiks meža ugunsgrēki, sausuma viļņi un plūdi? Tie nebūs elites cilvēki, ne bagātie. Tie būs cilvēki, kuriem nebūs, kurp doties. Vai zināt, kurš cietīs visvairāk, ja dažas industrijas izzudīs, jo klimata apstākļi būs slikti? Kas zaudēs darbu? Tā nebūs elite, tie būs parastie cilvēki. Ja mēs runājam par pārejas izmaksām, ir jābūt godīgiem un jārunā par izmaksām, kas radīsies, ja pāreja nenotiks. Un, es domāju, ka izmaksas gan finansiālā, gan cilvēciskā faktora ziņā būs nepieņemamas. Pārejas izmaksas būs saprotamas, ja mēs spēsim pierādīt, ka tās piemērojamas vienādi visā sabiedrībā, ka tās ir balstītas solidaritātē un vienlīdzībā. Ja spēsim pieradīt, ka neaizsargātie tiks pasargāti, cilvēki, kuriem draud enerģētiskā nabadzība, tiks atbalstīti un tā tālāk. Ja spēsim to pierādīt, tad pāreja notiks. Jo lielākā ilūzija, no kuras mums ir nepieciešams tikt vaļā, ir ilūzija, ka, ja mēs nerīkosimies, tad viss paliks tāpat kā tas ir šobrīd. Tā ir ilūzija. Mēs jau redzam, ka klimata krīze ir klātesoša. Runājiet ar lauksaimniekiem par sausuma viļņiem, paskatieties uz meža ugunsgrēkiem. Tās ir klimata krīzes sekas un mums ir nepieciešams tās risināt. Pāreja ir nepieciešama, ja cilvēce vēlas turpināt kontrolēt savu likteni. Protams, ka tam ir izmaksas, bet izmaksas, neko nedarot, ir augstākas. Mūsu uzdevums kā Eiropas Komisijai, bet arī nacionālajām varasiestādēm, ir pārliecināties, ka izmaksas starp mūsu sabiedrībām ir sadalītas vienlīdzīgi un godīgi, jo nākotnes ieguvumi – labākas darbavietas, svaigs gaiss, labāka lauksaimniecības produktivitāte, tīrāks transports – ieguvumi ir milzīgi. Un, ja runājam par darbavietām, tad tie ir 2 miljoni jaunu darbavietu, kas ir ļoti daudz.
Pastāv jautājums ne tikai par pārejas politiku ietekmi uz sociālo jomu, bet arī par enerģijas avotu miksēšanu. Esam redzējuši, ka dalībvalstu viedokļi atšķiras šajā jautājumā. Redzam, ka Vācijā pieaug runas par kodolenerģiju, bet Francijā arī par gāzi. Kā jūs uztverat šīs diskusijas, ņemot vērā, ka jums ir jānāk klajā ar konkrētu piedāvājumu tam, kas ir un kas nav "zaļš". Un kā, jūsuprāt, ir iespējams nodrošināt lielāku Eiropas neatkarību enerģijas piegādēs?
Timmermanss: Tas, kas ir atjaunojams un nav atjaunojams, ir ļoti skaidrs. Dabasgāze nav atjaunojamā enerģija. Bet tā ir daudz "tīrāka" par oglēm. Tā palīdz mums pārejā no oglēm uz atjaunojamu enerģiju. Dabasgāze var būt ļoti efektīva metode pārejai no oglēm uz atjaunojamu enerģiju. Bet ir jābūt uzmanīgam nepierast pie tās uz mūžīgiem laikiem, tā ir nepieciešama tikai pārejai. Kodoloenerģijai ir liela priekšrocība, jo tai nav emisiju, tomēr tā arī nav atjaunojama, nepieciešama degviela, un tad ar izlietoto degvielu ir jātiek galā, un tajā ir nepieciešamas ārkārtīgi lielas investīcijas. Mēs Eiropas Komisijā esam tehnoloģiski neitrāli, un mēs tikai ceram, ka dalībvalstis lems par racionālu rīcību gadījumos, kas balstīsies uz nepieciešamību dekarbonizēt mūsu enerģijas avotus. Dienas beigās mūsu enerģijas avotiem ir jābūt ar nulles emisijām, un pie tā strādājam. Un dažas valstis izvēlēsies pievērsties kodolenerģijai, daudzas citas izvēlēsies to neizmantot, tas ir atkarīgs no dalībvalstīm. Bet, kad tiek definēts, kas ir atjaunojamā enerģija, ir jābūt godīgam – kodolenerģija nav atjaunojama enerģija un dabasgāze arī nav atjaunojama.
Vai jūs saredzat potenciālu atjaunojamā enerģijā, ja runājam par Eiropas Savienības enerģētiskās atkarības mazināšanu no trešajām valstīm?
Timmermanss: Pilnīgi noteikti! Ja paskatāmies jūras vēja parku un saules paneļu parku cenu attīstību, tad tie kļūst arvien lētāki. Un tad varam salīdzināt, ko izmaksā investēt saules enerģijā un ko nozīmē investēt kodolenerģijā un tad pieņemt racionālu lēmumu starp abiem. Jau tagad redzam, ka ogles no enerģijas avotu vidus pazūd ātri, jo tās ir dārgas, neskaitot nemaz to, ka tas ir ļoti piesārņojošs enerģijas avots.
Runa ir arī par ūdeņradi, kas tiks ražots Eiropas Savienībā un arī partnervalstīs ārpus Eiropas Savienības austrumos vai arī Āfrikā.
Un arī šī ir izdevība gan mums, gan Āfrikai.
Ko EK piedāvā, lai atbalstītu reģionus, kas ir visvairāk ietekmēti saistībā ar zaļo pāreju, tieši, kas attiecas uz aktīvām ogļu raktuvēm, kas ir būtiskas attiecīgo reģionu ekonomikai?
Timmermanss: Mums Eiropā ir aptuveni 30 aktīvi ogļu raktuvju reģioni. Visi šie reģioni zina, ka ogles nav nākotne. Un visi šie reģioni taisnīgi pieprasa pāreju, kas tiem nākotnē piedāvās jaunas iespējas. Tātad mums jāpārliecinās, ka mēs nākam klajā ar plāniem Taisnīgas pārkārtošanās fondā un mehānismā un strukturālajos fondos un citos pasākumos, lai būtu droši, ka mēs investējam šo reģionu nākotnes ekonomikā. Esmu optimistisks par šiem reģioniem. Nākotnes ekonomikā mums vajadzēs visus šos cilvēkus, bet tiem būs jābūt piemērotiem jaunajiem darbiem. Tādēļ mums jābūt drošiem, ka mēs tos cilvēkus, kas tagad strādā ogļu raktuvēs, apmācām un pārkvalificējam, lai tie varētu strādāt citu darbu. Mums jāpārliecinās arī par to, lai tiktu radīta infrastruktūra, lai būtu interese investēt šajos reģionus. Tas viss var notikt.
