EK vadītāja amata kandidāts: Baltijas valstis pamatoti prasa taisnīgākus tiešmaksājumus

Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām atlicis tikai pusotrs mēnesis. Vēlēšanu rezultāti lielām mērā arī izšķirs, kurš būs nākamais Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājs nomainot Žanu Klodu Junkeru. Politiskās grupas izvirzījušas savus kandidātus uz augsto amatu saskaņā ar tā devēto „Spitzenkandidaten” sistēmu, kas pirmo reizi tika izmantota iepriekšējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Viens no kandidātiem ir Bass Eikhauts.

Dalībvalstis gan labprātāk vēlētos to neņemt vērā un Eiropas Komisijas vadītāju izvēlēties pašas. Gatavojoties vēlēšanām, ''Euranet Plus'' ziņu radio staciju tīkls Briselē iztaujāja Eiropas Zaļās partijas vienu no kandidātiem uz Eiropas Komisijas priekšsēdētaja amatu Basu Eikhautu (Bas Eickhout) no Nīderlandes – par gaidāmajām batālijām Eiropas Parlamentā, par „zaļo” mērķiem, par lauksaimniecības politiku un tiešmaksājumiem, par „Spitzenkandidaten” sistēmu.

EK vadītāja amata kandidāts: Baltijas valstis pamatoti prasa taisnīgākus tiešmaksājumusGints Amoliņš

    Bass Eikhauts: Es atbalstu „Spitzenkandidat” sistēmu. Protams, ka dalībvalstu līderiem tā nepatīk, jo viņi dod priekšroku sanākt slēgtā istabā un vienoties par to, kurš būs Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. Bet, ja vēlamies demokrātisku procesu, tam ir jābūt daudz atklātākam, nekā ar 28 valstu līderiem slēgtā istabā. Un ir svarīgi, ka vēlētāji saprot, ka, balsojot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, viņi noteiks, kāda būs nākotnes Eiropas Komisijas politika. Tādēļ „Spitzenkandidat” sistēma ir liels uzlabojums.

    Mēs dotu priekšroku patiesi eiropeiskam procesam, ka par politiskās grupas saraksta līderi balsotu visi pilsoņi visās Eiropas Savienības valstīs. Tā vēl nav realitāte, taču Eiropas demokrātija attīstās.

    Gaidāms, ka Eiropas Tautas partiju grupa atkal būs lielākā Eiropas Parlamentā. „Zaļie” ir viena no mazākajām grupām. Kādi ir veidi, kā „zaļo” kandidāts varētu kļūt par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju?

    Pirms pieciem gadiem visi piekrita, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs nāks no politiskās grupas, kas vēlēšanās iegūs visvairāk vietu. Tā mēs tikām pie Junkera. Domāju, šoreiz būs citādi. Būs daudz vairāk diskusiju par programmām. Ja kristīgie demokrāti atkal būs Eiropas Parlamenta lielākā frakcija, viņiem būs jāmēģina izveidot vairākums. Un viņiem būs jāizdara izvēles. Daļa viņu partijas grib izveidot labējā spārna koalīciju, taču nedomāju, ka ar to pietiks vairākumam. Tādēļ viņiem būs jālūkojas arī progresīvā spārna virzienā, kur esam arī mēs – Eiropas „zaļie”. Mums būs skaidras prasības, un, ja Eiropas Tautas partijas līderis Manfrēds Vēbers būs gatavs rīkoties „zaļajos” jautājumos, tad esam gatavi iet sadarbības virzienā. Šoreiz uzsvars būs uz partiju programmām. Bet galu galā tikai tie, kas spēs izveidot vairākumu Eiropas Parlamentā, varēs lemt par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju.

    Eiropas Parlamenta vēlēšanu iznākums šogad ir neparedzams. Var notikt viss, īpaši jautājumā, kura politiskā grupa kļūs par izšķirošo vairākuma nodrošināšanai.

    Es teiktu, ka šajās vēlēšanās pozitīvi ir, ka droši vien pirmo reizi abas lielās partiju grupas – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti – neiegūs vairākumu. Šīm abām partiju grupām bijis vairākums, kopš sāka pastāvēt Eiropas Parlaments. Līdz ar to viņi veidoja Eiropu tādu, kāda tā ir tagad. Tādēļ, ja vēlaties citādu Eiropu, jums jāatsakās no atbalsta šīm abām partiju grupām. Domāju, tas tā arī notiks. Un tas dos vairāk ietekmes mazajām partijām kā Eiropas „zaļajiem”, lai tiešām ietekmētu jauno programmu.

    Ja jūs kļūstiet par nākamo Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, kāds būs jūsu TOP 3 prioritātes?

    Mūsu galvenās prioritātes ir ļoti skaidras. Pirmkārt, cīņa pret klimata izmaiņām. Tas ir viens no lielajiem izaicinājumiem, un Eiropai jābūt daudz aktīvākai klimata politikā. Tā ir pirmā prasība.

    Otrkārt, ļoti svarīga ir taisnīga nodokļu politika. Nodrošināt, ka lielās kompānijas, kas tagad nodokļos maksā arvien mazāk, tiešām maksā taisnīgu cenu. Tas nozīmē, ka Eiropa vairāk strādās cilvēkiem, nevis lielajām korporācijām.

    Treškārt, demokrātiska Eiropa. Arvien vairāk valstīs tiek grauta likuma vara, kas ir pamats, uz kura ir uzbūvēta mūsu Eiropas demokrātija. Jaunajai Eiropas Komisijai ir jābūt daudz stingrākai, bet arī daudz objektīvākai attiecībā uz dažādām valstīm. Diemžēl šī Eiropas Komisija jautājumu par likuma varu padarījusi par partiju politisko instrumentu. Tā bijusi stingra pret Poliju, jo tās valdošā partija neietilpst nevienā no abām lielajām politiskajām grupām. Bet tā nav bijusi tik stingra pret Ungāriju, [kuras valdošā partija ietilpst Eiropas Tautas partiju politiskajā grupā]. Par laimi Eiropas Parlaments ar „zaļajiem” priekšgalā nodrošināja, ka tagad arī Ungārija tiek rūpīgi izvērtēta.

    Likuma vara un partiju politika nekad nedrīkstētu tikt sajauktas kopā. Tās ir mūsu pamatvērtības, kas būtu jāievēro ikkatrai Eiropas Komisijai.

    „Zaļajiem” svarīgs jautājums ir klimta izmaiņas. Pēdējās nedēļas Eiropas Savienības pilsētu ielās izgājuši tūkstošiem jauniešu, kas ir satraukti par vidi. Kā Eiropas politiķi var uzrunāt streikojošos skolēnus un studenaus, kas līdz šīm viņos vīlušies?

    Klimata izmaiņas beidzot kļūst par neatliekamu politisko jautājumu. Pēdējos piecos gados Eiropas Komisija deleģēja par to runāt par klimata politiku atbildīgajam spāņu komisāram. Bet Junkers par klimatu reti kad izteicās, un tas vien jau parāda, cik lielā mērā tā viņiem bija prioritāte. Tā nebija galvenā prioritāte šai Eiropas Komisijai. Jauniešu protesti liek partijām to padarīt par svarīgāku prioritāti. Bet ir jābūt arī konkrētiem soļiem. Pirmkārt, ir jāreformē emisiju tirdzniecības sistēma, oglekļa cenas mehānisms. Par piesārņojumu ir jāmaksā, un CO2 būtu jābūt lielākai cenai.

    Kā pārliecināt dažādas valstis?

    Klimata izmaiņas ir ne tikai fundamentāls jautājums par vidi, bet arī ekonomiku un ģeogrāfiju. Eiropas nākotnes ekonomika būs ekonomika, kas resursus izmanto efektīvi.

    Tikmēr Centrāleiropas valstīm jāapzinās, ka, ja necīnāties pret klimata izmaiņām, jūs būsiet arvien atkarīgāki no Krievijas. Piemēram, par to diezgan satrauktas ir Baltijas valstis. Ir daudz debašu par Vācijas lēmumu būvēt otru gāzes cauruļvadu ar Krieviju. Fosilā enerģija, uz ko savas kārtis joprojām liek atsevišķas valstis, mūs galu galā padarīs ļoti atkarīgus no Tuvajiem Austrumiem un Krievijas. Domāju, ka daudzi Centrāleiropas iedzīvotāji to negrib. Vienīgais veids, kā no tā izvairīties, ir ražot pašiem savu enerģiju. Un šajā ziņā atjaunojamie energoresursi ir fundamentāla nākotne. Ir svarīgi, lai klimata lietas tiek skatītas arī kā ekonomiskie un ģeopolitiskie jautājumi.

    Runājot par ''Brexit''– ja Jūs nākamajā sasaukumā būtu Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, kā jūs attiektos pret Apvienoto Karalisti, ja tā tomēr paliek Eiropas Savienības sastāvā, un kā – ja tā izstājas.

    Sāksim ar pēdējo variantu. Ja Lielbritānija izstājas, (kas, mēs joprojām ceram, nenotiks), ir skaidrs, ka mūsu nākotnes attiecībām ir jābūt ļoti labām. Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste ir ļoti svarīgs ģeopolitiskais sabiedrotais. Arī mūsu nākotnes tirdzniecības attiecībām būtu jābūt ļoti ciešām. Tādēļ domāju, ka, ja briti izstājas, tad labākais būtu, ja viņi joprojām ir cieši saistīti ar vienoto tirgu. Ekonomiski tas ir loģiskākais variants abām pusēm.

    Ja Apvienotā Karaliste tomēr neizstāsies un paliks, tad mums nāksies apzināties, ka tā ir ļoti sašķelta valsts. Tā ir viena no galvenajām lietām, kas būs jārisina vispirms. Viss breksita process – tā bija partiju politika. Tā bija Terēza Meja, kas mēģināja nodrošināt Konservatīvo partijas vienošanos un konservatīvo atbalstu savā parlamentā, leiboristus vairāk vai mazāk atstājot ārpus teikšanas. Bet arī leiboristi rīkojās līdzīgi, balsojot pret ikvienu Mejas priekšlikumu, jo tas nebija viņu priekšlikums. Ir divi lieli bloki, kas nevēlas sastrādāties, un tas izplatījies visā valstī. Tā ir ļoti sašķelta. Mums jāpalīdz ar to tikt galā.

    Domāju, ka Lielbritānijai vajadzētu nopietni padomāt par savas vēlēšanu sistēmas mainīšanu. Jo pašreizējā vēlēšanu sistēma baro ļoti polarizētu parlamentu, kas nespēj tikt galā ar tik svarīgiem nākotnes jautājumiem kā breksits.

    Joprojām turpinās diskusijas par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu. Starp jautājumiem ir finansējums lauksaimniekiem. Baltijas valstis pieprasa tiešmaksājumu izlīdzināšanu, tā kā šeit tie joprojām ir zemāki nekā vidēji Eiropas Savienībā. Baltijas valstis pieprasa taisnīgāku lauksaimniecības maksājumu sadalījumu. Vai šīs prasības ir pamatotas, kas un kā būtu jādara?

    Jautājums par to, kā tas būtu jādara, ir jautājums par politisko gribu Eiropadomē un Eiropas Parlamentā. Taču Eiropas „zaļie” ir cīnījušies par taisnīgāku un zaļāku lauksaimniecības sistēmu, arī tiešmaksājumiem. Baltijas valstīm ir taisnība. Paskatoties uz maksājumu apmēru uz hektāru, tādas valstis kā Francija un Vācija dabū daudz vairāk naudas nekā Baltijas valstis. Protams, tā ir netaisna sistēma. Valstīs kā Francija, Vācija, Nīderlande teiks, ka mūsu izmaksas ir lielākas, tādēļ mums pienākas lielāki maksājumi. Tomēr galu galā Eiropa vienmēr ir bijis projekts, kurā mēģinām izlīdzināties un tuvināties viens otram. Un Baltijas valstis pilnīgi pamatoti saka, ka ir pienācis laiks izlīdzināt arī maksājumus, jo mēs esam vienā Savienībā. Vienlaikus arī daudzi holandiešu fermeri pērk zemes Austrumeiropā, un šajā ziņā mēs kļūstam par vienotu tirgu. Tādēļ

    prasīt vienlīdzīgus maksājumus ir pamatoti. Mēs - „zaļie” – sakām, ka maksājumiem ir jābūt taisnīgākiem. Arī tā, ka tiek ierobežoti maksājumi lielajiem fermeriem, un vairāk naudas dots mazajiem lauksaimniekiem, tajā pašā laikā sistēmu padarot „zaļāku”.

    Eiropas Savienības Kopējās lauksaimniecības politikas reformai jābūt taisnīgai un „zaļai”. Mēs par to cīnīsimies. Un, ja cilvēki tiešām vēlas mainīt pašreizējo lauksaimniecības politiku, viņiem tas jāņem vērā, maijā balsojot Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

    Pilnu sarunu var noklausīties mājaslapā www.euranetplus-inside.eu

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti