Latvijas Radio: Šajā nedēļā Eiropas Komisija publicēja savu pirmo visaptverošo tiesiskuma izvērtējumu dažādās dalībvalstīs. Līdz šim, runājot par likuma varas pārkāpumiem, mēs galvenokārt esam runājuši par divām valstīm – Poliju un Ungāriju. Taču tagad liekas, ka situāciju var raksturot kā satraucošu arī citās valstīs. Kāds būtu jūsu sākotnējais vērtējums par šo ziņojumu?
Linda Ravo: Pirmkārt, mums ir jāatzīst un jānovērtē tas, ka šis ziņojums parāda nopietnas izmaiņas Eiropas Komisijas attieksmē pret Eiropas Savienības izvirzītajiem mērķiem ievērot pamatvērtības, kuras ir noteiktas Eiropas Savienības līguma 2. punktā. Tā ir cieņa pret demokrātiskajiem standartiem, tiesiskumu un cilvēktiesībām. Tie ir instrumenti, kas mūsu sabiedrības padara brīvas un pilnas ar iespējām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šis ir ļoti nozīmīgs ziņojums ne tikai likumdevējiem Eiropas Savienības līmenī, bet arī katram no mums, Eiropas cilvēkiem.
Eiropas Komisija ir apņēmusies veikt šādu visu dalībvalstu demokrātisko sasniegumu auditu katru gadu, sākot ar šo gadu. Šeit nav runa tikai par komisāres Jourovas pieminētajiem “nedzeramajiem kokteiļiem”. Šeit nav runa tikai par tādām valstīm kā Ungārija un Polija, kurās jau gadiem notiek uzbrukumi demokrātijai un pilsoniskajām brīvībām. Ziņojums izgaismo situāciju arī citās dalībvalstīs, kurās sistemātiski draudi liek situācijai izskatīties visai nopietni. Ziņojumā ir izcelta situācija Rumānijā, Bulgārijā un arī Slovēnijā.
Visās šajās valstīs un arī Eiropas Savienībā kopumā ir izceļamas kopējās satraucošās tendences, kuras atklāj šī ziņojuma padziļināta izpēte. Un tās ir novērojamas arī valstīs ar spēcīgām demokrātiskām tradīcijām, piemēram, Beļģijā, Kiprā, Grieķijā vai Īrijā, Itālijā vai Maltā.
Kas tad ir tās galvenās satraukumu raisošās tēmas? Eiropas Komisija min mediju neatkarību, trauksmes cēlāju aizsardzību, tiesu sistēmas neatkarību un citas tēmas. Jūsuprāt, kuri temati ir paši jūtīgākie un sāpīgākie?
Manuprāt, ir četras tendences, par kurām mums ir jābūt īpaši uzmanīgiem:
- Viena no lietām ir šķēršļu likšana mediju brīvībai un neatkarībai vairākās valstīs. Tā ir politiskā ietekme uz medijiem, plurālisma trūkums, kā arī reāli uzbrukumi žurnālistiem.
- Otra ir situācija pilsoniskajā sabiedrībā, jo mēs redzam vairāku dalībvalstu valdību mēģinājumus apklusināt cilvēkus, kuri ir iesaistīti pilsoniskajās aktivitātēs. Tas izpaužas gan kā nomelnošanas kampaņas, gan ierobežojumi organizāciju piekļuvei finansējumam.
- Trešā tendence ir nepietiekama cīņa pret korupciju, īpaši lietās, kurās ir iesaistītas augstu stāvošas sabiedrībā pazīstamas personas un politiķi.
- Un visbeidzot pēdējā lieta ir nepietiekama tieslietu sistēmas efektivitāte un neatkarība. Arī Eiropas Komisija norāda uz politiķu mēģinājumiem ietekmēt tiesas.
Šeit tiešām nav runa tikai par parastajiem aizdomās turamajiem, bet satraucošas tendences ir vērojamas arī citās valstīs.
Manuprāt, šis ir ļoti nozīmīgs modinātājzvans, kurš mums atgādina, ka mūsu demokrātija un brīvības ir kaut kas tāds, ko mums nevajadzētu uztvert par pašsaprotamu.
Izdevums "Politico" ir izveidojis interesantu tabulu, kurā ir redzams, cik reižu ziņojumā ir pieminētas “bažas” vai “nopietnas bažas” par kādu valsti. Pirmo vietu ar 28 reizēm pārliecinoši ieņem Polija. Otrajā ar 16 reizēm ir Bulgārija un Austrija, Rumānija – 15 reižu un tikai tad ar 11 reizēm ir Ungārija. Kā tas nākas, ka mēs īpaši neesam runājuši par šīm valstīm?
Kā jau es teicu sākumā, šī ir pirmā reize, kad Eiropas Komisija atzīst to lomu, kas tai ir jāspēlē, lai uzraudzītu pamatprincipu ievērošanu dažādās dalībvalstīs. Tāpat Eiropas Komisija atzīt, ka sabiedrībai arī par šo situāciju ir jāzina. Tieši tāpēc šim ziņojumam ir simboliska nozīme, jo
Eiropas Komisija ir sapratusi, ka Eiropas Savienība nav imūna pret autoritārām valdībām, kuras cenšas demokrātiskos principus apdraudēt no iekšienes.
Tāpat ir radusies apziņa, ka arī demokrātiski spēcīgās valstīs ir iespējams ierobežot dažādas brīvības politisku mērķu labā. Īpaši tas ir laikā, kad pieaug populisma ietekme.
Lai arī šī ir pirmā reize, kad Eiropas Komisija veic tik visaptverošu izvērtējumu, tiek nosūtīts spēcīgs signāls visām dalībvalstīm, ka pret viņām visām tiek piemēroti vienlīdzīgi principi, standarti un metodoloģija, lai novērtētu to, kā tiek ievērotas brīvības un tiesības.
Komentējot šo ziņojumu, Ungārijas tieslietu ministre Judīte Varga ir to nosaukusi par absurdu un nepatiesu, izmantotos avotus nosaucot par neobjektīviem un necaurskatāmiem. Viņa arī norādījusi, ka šis ziņojums nevar kalpot par pamatu turpmākajām diskusijām par tiesiskumu Eiropas Savienībā. Vai jūsuprāt šādiem apgalvojumiem ir pamatojums?
Nē, es tā nedomāju. Premjerministra Orbāna protests un Polijas un Slovēnijas atbalsts nav pamatots. Eiropas Komisija ir publiskojusi paskaidrojumus par izmantoto metodoloģiju, viss process ir caurskatāms un iekļaujošs. Komisija ir balstījusi savu ziņojumu uz dažādiem avotiem, tostarp dalībvalstu sniegto informāciju, sabiedriskām organizācijām un starptautiskiem novērotājiem. Arī Polijas un Ungārijas gadījumā šis ziņojums īpaši neatšķiras no tiem ziņojumiem, kas ir izplatīti pēdējo piecu – desmit gadu laikā. Taču šoreiz tas ir skaidri uzlikts melns uz balta un, protams, tas ir šokējoši. Tāpēc arī mēs redzam tieslietu ministres protestus, tāpēc mēs arī redzējām Orbāna vēstuli Urzulai fon der Leienai, kurā tika pieprasīta par vērtībām un caurskatāmību atbildīgās komisāres Veras Jourovas atlaišana. Mēģinājumi diskreditēt tos, kuri pilda sargsuņa lomu, nav nekas jauns.
Tas bija labi izstrādāts preventīvs uzbrukums Eiropas Komisijai, un mums nebūtu jābrīnās par šī ziņojuma izraisītajām reakcijām.
No vienas puses, tās ir preventīvas darbības. Taču Ungārija ir arī draudējusi bloķēt Eiropas Savienības piedāvātā koronavīrusa atkopšanās plāna apstiprināšanu, ja tiks izvirzīts tiesiskuma priekšnoteikums. Tāpat ir bijuši aicinājumi likuma varas jautājumu sasaistīt arī ar Eiropas Savienības fondu naudas izmaksāšanu. Kurai no pusēm, jūsuprāt, galu gala būs virsroka, un kura puse uzvarēs šajās debates, jo šis jautājums ir visai viltīgs arī citām valstīm?
Jā, šis ir ļoti strīdīgs jautājums ne tikai valdībām, bet arī pašiem cilvēkiem. Protams, ir bailes, ka šādiem mehānismiem var būt ietekme uz galējiem patiesajiem Eiropas Savienības fondu labuma guvējiem – cilvēkiem. Taču, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi nosūtīt skaidru vēstījumu gan valdībām, gan dalībvalstu iedzīvotājiem, ka autoritāras tendences Eiropas Savienības iekšienē nevar tikt tolerētas. Ka nevar tikt tolerēti valdību apzināti uzbrukumi demokrātijai un brīvībām.
Eiropas Savienība jau ir piedāvājusi, ka Eiropas finansējums varētu tikt piesaistīts tiesiskuma ievērošanai un ka finansējuma apturēšana būtu saistīta ar praktiskiem un izmērāmiem situācijas novērtējumiem un tam, vai pastāv reāli draudi. Vienlaicīgi gan būtu jāiekļauj drošības mehānismi, kas liktu saprast, ka iedzīvotājiem, kuriem jābūt galējiem labuma ieguvējiem, ir pieejami arī citi finansējuma saņemšanas kanāli. Lai viņi neciestu pat tad, ja viņu valdības ievieš demokrātiju un brīvības apdraudošus pasākumus.
Ņemot vērā visu iepriekš teikto,
es esmu pārliecināta, ka naudas plūsmas apturēšana varētu būt ļoti efektīvs līdzeklis.
Vēl es gribētu runāt par lielo ziloni istabā. Proti, šis gads ir bijis ļoti īpašs Covid-19 dēļ. Jūs kā cilvēktiesību aizstāve esat paudusi bažas par šo šauro līniju starp cilvēktiesību ievērošanu un bažām par sabiedrības veselību. Kā jūs vērtētu situāciju Eiropā laikā, kad mēs saskaramies ar jaunu saslimšanas vilni un mums priekšā stāv iespējami jauni ierobežojumi vai karantīnas?
Ja jūs izlasīsiet Eiropas Komisijas ziņojumu par tiesiskuma ievērošanu, tad atradīsiet tur paustās bažas par to, ka daudzās dalībvalstīs reakcija uz pandēmiju ir nākusi komplektā ar ievērojamu demokrātiskā līdzsvara vājināšanos. Tas saistīts ar ārkārtas pasākumiem un paātrinātām likumu pieņemšanas procedūrām. Šie secinājumi saskan arī ar vairāku pilsoniskās sabiedrības organizāciju apkopotajiem ziņojumiem. Mēs redzējām neproporcionālu pilsonisko brīvību ierobežošanu. Tas attiecas gan uz vārda brīvību, gan tiesībām protestēt, gan uz dalību publiskās debatēs.
Mums nevajadzētu pieņemt to, ka mums ir jāizvēlas starp sabiedrības veselību un mūsu brīvībām,
jo ir veidi, kā valdības var efektīvi reaģēt uz pandēmijas uzliesmojumu, neietekmējot mūsu pilsoniskās brīvības.
Protams, šī pandēmija ir traģēdija un tā ir mainījusi mūsu dzīvesveidu. Taču vēlreiz uzsveru – šis nav jautājums par izvēli starp mūsu veselības garantēšanu un to, vai valdība ievēro mūsu tiesības.
