Pēc šī gadsimta pirmās desmitgades nogalē piedzīvotās finanšu krīzes, kam par upuriem kļuva daudzas nozīmīgas Eiropas bankas, tika nolemts turpmāk rūpīgāk uzraudzīt banku darbību eirozonā. Tādēļ
no šā gada 4.novembra eirozonas dalībvalstu nozīmīgāko banku uzraudzību pārņems Eiropas Centrālā banka. Sadarbībā ar nacionālo valstu banku uzraugiem, tā uzraudzīs aptuveni 120 Eiropas bankas, kuru kopējais aktīvu apjoms sasniedz aptuveni 85% no kopējiem Eiropas banku aktīviem. Latvijā Eiropas Centrālā banka tieši uzraudzīs trīs bankas – „Swedbank”, SEB banku un „ABLV Bank”.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājs Kristaps Zakulis uzsver, ka jaunā sistēma ļaus īstenot efektīvāku banku uzraudzību:
”Tas, ko es īpaši gribu uzsvērt, ir tas, ka attiecībās klientam ar banku nemainās pilnīgi nekas. Tā doma un ideja ir, ka mēs uzlabojam šo uzraudzības modeli tā, lai viņš spētu labāk strādāt ar lielām banku grupām - tām, kas strādā pārrobežā, vairākās valstīs. Krīze vienkārši parādīja, ka, ja banka ir pietiekoši liela un plaši pārstāvēta vairākās Eiropas valstīs, ja ir dažāda notikumu attīstība dažādās valstīs un ar dažādām banku struktūrvienībām, tad viens no priekšnosacījumiem ir, ja tas tiek centralizēti un tieši uzraudzīts no viena skatu punkta, tad to ir iespējams darīt efektīvāk, ir iespējams izvairīties no tā sauktajām nacionālajām īpatnībām, ka katra valsts atbilstoši savai rocībai, savai izpratnei, savam politiskajam spiedienam, varbūt nav tik labi sekmējies. Bet kopumā tas ir nodarījis skādi šai banku grupai kopumā.”
Lielākajām eirozonas dalībvalstu bankām dalība Vienotajā uzraudzības mehānismā ir obligāta. Savukārt citu Eiropas Savienības dalībvalstu bankas tam var pievienoties brīvprātīgi.
”Šim Vienotajam uzraudzības mehānismam ir brīva iespēja pievienoties arī valstīm ārpus eirozonas. Protams, ir valstis, kas ir pateikušas, ka viņus tas neinteresē, vismaz ne pašreizējā politiskajā kontekstā. Tajā pašā laikā Dānija ļoti rūpīgi pēta šo jautājumu un, ja es pareizi atceros, viņi pabeigs nākošgad šo izpēti, kur viņi apsvērs rūpīgi visus plusus un mīnusus, visus tos sarakstīs. Un tad jau viņu politiskā vadība lems, vai to plusu ir vairāk, vai arī nav tas ieguvums tāds. To mēs dzirdēsim nākošgad no Dānijas,” stāsta Zakulis.
Vienotais uzraudzības mehānisms ir viens no trim ”vaļiem”, uz kuriem balstīsies Eiropas banku savienība. Jau nākamā gada vidū Eiropas Savienībā plānots ieviest harmonizētu noguldījumu garantiju sistēmu. No 2016. gada 1. janvāra pilnā apmērā sāks darboties arī Vienotais noregulējuma mehānismu. Tas paredz veidot jaunu fondu, kurā bankām būs jāveic iemaksas, lai uzkrātu līdzekļus gadījumiem, kad kāda no lielajām bankām kļūst maksātnespējīga. Zakulis gan norāda, ka vienotā uzraudzības mehānisma mērķis ir panākt, lai bankas līdz tam nemaz nenonāktu:
”Principā šis vienotais uzraugs izmanto savā darbībā visus tos pašus mehānismus, ko izmanto nacionālie uzraugi. Tas ir, identificējot kaut kādu konkrētu jautājumu, viņi konkrēti kopā ar banku saprot, banka prezentē, ko viņi darīs un uzraugs no savas skatās, vai tas ir atbilstošākais risinājums konkrētai problēmai. Piemēram, ja nepieciešams papildu kapitāls, banka attiecīgi sagatavo plānu, kā viņa piesaistīs šo te kapitālu tirgū vai no mātes bankas, un tad ciešā uzrauga uzraudzībā zināmu laiku strādā pie šī plāna izpildes un risinājumiem.”
Pirms Vienotā uzraudzības mehānisma ieviešanas Eiropas Centrālā banka veica stresa testus uzraugāmajās bankās. Saskaņā ar informāciju, kuru Eiropas Centrālā banka publiskoja oktobra nogalē, kapitāla nepietiekamība ir konstatēta 25 eirozonas nozīmīgākajās bankās. Latvijas banku to vidū nav.
