Ina Strazdiņa: Lūkojoties uz vēlēšanu rezultātiem Itālijas parlamenta vēlēšanās, redzams, ka populistisko partiju klātbūtne varas gaiteņos ir ļoti spēcīga. Kā tas varētu turpmāk ietekmēt Itālijas lēmumus Eiropas Savienības jautājumos. Piemēram, tādā kā imigrācija.
Stīvens Blokmans: Protams, viss būs atkarīgs no tā, kāda būs nākamā koalīcija. Ja galēji labējā valdībā apvienosies Ziemeļu līga un Piecu zvaigžņu kustība, mums pilnīgi noteikti būs ļoti asa migrācijas politika. Ja tomēr koalīcija tiktu šķaidīta, apvienojoties ar Mateo Renci iepriekš vadīto Demokrātisko partiju, migrācijas politikas asās šķautnes varētu tikt nolīdzinātas. Protams, šis bija viens no galvenajiem priekšvēlēšanu kampaņas jautājumiem. Otrs bija saistīts ar milzīgajām ekonomiskajām atšķirībām starp valsts dienvidiem un ziemeļiem. Jebkurā gadījumā
mēs varam rēķināties ar asāku politiku gan Itālijā, gan vēlāk arī Eiropas līmenī.
Tas ir ļoti nopietni un svarīgi, jo Itālija ir viena no tām valstīm, kuru visvairāk skar imigrācijas problēmas. Eiropas Savienībai šajā ziņā ir ārkārtīgi svarīgi, lai tās risinātu.
Pilnīgi noteikti. Itālija un Grieķija atrodas šīs frontes pirmajās rindās. Iepriekšējās Itālijas valdības ir nākušas klajā ar daudziem aicinājumiem, kuri nav sadzirdēti vai ir tikuši ignorēti. Eiropas Savienībai būs jātiek galā ar situāciju, kurā šīs frontes pirmrindnieces lielā mērā ir atstātas pašas par sevi. Eiropas risinājumi ir pieņemti, taču, atklāti runājot, ne tādā līmenī, lai samazinātu gan šo, gan nākamo migrantu plūsmu.
Kā ar populistiskajiem spēkiem Vācijā? Tie spēcīgi ir pārstāvēti valdības opozīcijā, taču kāda varētu būt ietekme uz Vācijas lēmumiem Eiropas Savienības jomā?
Domāju, ka jā! Tāpat kā citur Eiropā mēs redzam atbalsta pieaugumu populismam un populistu partijām. ''Alternatīva Vācijai'' jau ir paudusi skaidru pretestību kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu veidotajai valdībai. Tieši populistiskās kustības ietekmē ''AfD''nostāja arī šajā jautājumā ir saasinājusies. Iepriekšējās lielās koalīcijas laikā, kad pārsvars parlamentā bija vēl lielāks, spēcīgas opozīcijas trūkums bija izteikti jūtams. Tāpēc tagad var rēķināties, ka valdībai nāksies daudz vairāk domāt par politikas pielāgošanu.
Vai Jums šķiet, ka populisms kopumā Eiropā atkal kļūst stiprāks?
Nedomāju, ka atkal… Visi bija pārsteigti, ka pagājušajā gadā šajā laikā, kad mēs pirms Francijas vēlēšanām baidījāmies par Marinas Lepēnas Nacionālās frontes uzvaru un pat Eiropas Savienības pastāvēšanu, uzvarēja Emanuels Makrons ar proeiropeisko piedāvājumu. Taču viņš, protams, izspēlēja savu – proeiropeisko populisma kārti. Tas gan nav atkārtojies nekur citur, taču uz populisma ekrāna šāda situācija ir novērojama daudzviet.
Es neteiktu, ka populisms ir kādā brīdī samazinājies – tas visu laiku ir turpinājies, tikai dažādās formās un apjomos.
Nenoliedzami, daudzviet populistiem nav izdevies savus solījumus pārvērst vēlētāju balsīs vai vēl vairāk - valdības varā.
Austrija un Francija ir atsevišķi gadījumi. Ne Nīderlandē, ne Vācijā, lai arī lielās koalīcijas ietekme populisma dēļ tiks mazināta. Bet Itālijā, protams, redzama patiesa šīs tendences izpausmes un tā ir tendence, kas manāma visā Eiropā.
Kādēļ cilvēkiem patīk šīs idejas un solījumi, kas bieži vien ir ļoti tāli no reālas īstenošanas?
Manuprāt, tas parāda divas lietas. No vienas puses, tradicionālā ideoloģiju vadītā politika tradicionālajās tautas partijās gūst arvien mazāku atsaucību starp cilvēkiem, kas saskaras ar dažādām ikdienas problēmām, kurām viņi vēlas risinājumus.
Populisti ļoti sarežģītām problēmām piedāvā ļoti vienkāršotus risinājumus. Tāpēc viņiem izdodas pārliecināt vēlētājus par viņu atbalstu.
Tas, vai viņiem izdosies ar šiem vienkāršajiem piedāvājumiem atrisināt dziļās problēmas, vēl būs jāredz. Bet es par to esmu ļoti skeptisks.
Šobrīd Eiropā ir izteikts sociāldemokrātisko spēku noriets valstu valdībās. Kā to skaidrot? Un vai tas dod vietu populistiem?
Ir diezgan ironiski, ka ekonomiskās krīzes laikā un ar tik lielu sociālo nevienlīdzību visā Eiropas Savienībā sociāldemokrātijai kā ideoloģijai nākas atkāpties. Taču jautājums ir par pašas tradicionālās sociāldemokrātijas ideoloģijas nespēju transformēties, lai konkrētu jautājumu un problēmu risinājumu spētu pārdot cilvēkiem. To var novērot gan valstu nacionālajā, gan Eiropas Savienības līmenī. Sociāldemokrātijai nāksies sevi izdomāt no jauna.
Kas varētu palīdzēt sociāldemokrātiem sevi atjaunot?
Es domāju, ka viņi ir nonākuši tajā punktā, kur viņi vienkārši nevar turpināt tā, kā iepriekš. Jā, viņiem nāksies visu izdomāt no jauna.
Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kā Jums šķiet, ar kādām politiskajām tendencēm varam rēķināties tajās?
Vēlēšanas ir vairāk nekā gadu tālu, un šajā laikā vēl daudz kas notiks. Piemēram, Makrona politiskajai kustībai būs jāizlemj, kurai plašākajai politiskajai ģimenei tā vēlas pievienoties. Vai arī tā var izvēlēties veidot savu Eiropas politisko ģimeni, meklējot līdzīgi domājošus sekotājus citās valstīs, kas vēlētos viņiem pievienoties. Ja tā notiks, tad politisko partiju spektrs Eiropas līmenī mainīsies. Otrs jautājums būs saistīts ar tikko apspriesto sociāldemokrātisko ideju norietu. Visticamāk, šī tendence atspoguļosies arī Eiropas līmenī. Tradicionāli tas ir otrs lielākais politiskais spēks, taču mēs redzam, ka galēji labējās partijas gūst arvien labākus rezultātus. Ja tā turpināsies, mēs varam redzēt sarūgtinājumus arī šajā sfērā.
Eiroskpetisms Eiropā joprojām ir aktuāls?
Eiroskepticisms ir šeit uz palikšanu. Eiropas integrācijas projekta nākotnei ir svarīgi, kādā gultnē tas tiks virzīts.
Dažus no argumentiem var izmantot konstruktīvā un kritiskā veidā, padarot tos par politiskām pārmaiņām, kas var nest labumu kopējai Eiropas Savienības politikai.
