Pirms darba Māršala centrā Dr.Mihta, kurš brīvi pārvalda poļu un krievu valodu, bija nacionālās drošības jautājumu profesors ASV Jūras kara koledžā. Viņš strādājis arī Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrā Vašingtonā, Hārvarda universitātē un Roudsa koledžā Memfisā. Savu profesionālo dzīvi veltījis starptautiskajai drošībai, NATO, Centrāleiropai un Baltijas valstīm.
Elizabete Auniņa: Varētu teikt, ka pēc Aukstā kara NATO savu draudu uztveri sāka koncentrēt nevis uz valstīm, bet uz citiem draudu avotiem. Vai domājat, ka kopš Krimas aneksijas 2014.gadā tas ir mainījies?
Endrjū Mihta: Neesmu pārliecināts, ka NATO mainīja draudu uztveres koncentrēšanas virzienu pēc Aukstā kara, tas mainījās galvenokārt pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem, vismaz no Savienoto Valstu skatpunkta. Pēc Aukstā kara NATO meklēja misiju. Sabrūkot padomju impērijai un apvienojoties Vācijai, drošības vide Eiropā būtiski uzlabojās. Bija "miera dividendes", bet bija arī paplašināšanās process, kas kļuva par pēckomunistiskās telpas stabilizācijas formulu. Šodien šķiet, ka NATO paplašināšanās bija neizbēgama, bet es atceros sākotnējās diskusijas, un tolaik bija milzu bažas par to, ka Eiropā veidojas pelēkā zona. Pēkšņi bijušās Austrumeiropas valstis bija kļuvušas par NATO robežvalstīm, tāpēc šo valstu drošība un stabilitāte kļuva par ļoti svarīgu Vācijas un pārējās transatlantiskās alianses nacionālās drošības faktoru. Pēc uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram un Pentagonam es teicu, ka NATO meklē misiju stingri militārā un drošības ziņā, un tieši šādas misijas iespēja aliansei bija Afganistānā. Ja mēs jau no paša sākuma būtu padarījuši operāciju "Enduring Freedom" par NATO operāciju, mēs būtu dalījušies draudu līmenī, dalījušies riskā, un mēs tik daudz nekritizētu notikušo.
Pēc manām domām, NATO kopš padomju impērijas sabrukuma līdz 2001.gada 11.septembrim veica lielākoties paplašināšanās misiju – tā bija vairāk politiska misija, nevis tikai aizsardzības misija. Galvenais notikums bija jūsu reģiona uzņemšana NATO. Lai gan mēs nekad neatzinām Baltijas valstu inkorporāciju PSRS, no Krievijas skatpunkta un no Eiropas skatpunkta Baltijas valstis bija daļa no padomju iekšējās impērijas. Savienoto Valstu nostāja – to galvenokārt atbalstīja Madlēna Olbraita, bet arī daudzi citi, kas bija iesaistīti sākotnējās diskusijās par NATO ,– bija tāda, ka jāuzņem uzreiz virkne valstu, nevis viena valsts, kā tas bija Aukstā kara laikā. Mainījās arī kritēriji, jo mēs ieviesām četrus kritērijus: valstij jābūt demokrātiskai, ar tirgus ekonomiku, tai aliansei vairāk jādod, nekā no tās jāsaņem, un tai nedrīkst būt nekādu problēmu ar robežām.
Polija iespēju iestāties NATO ieguva zināmā mērā relatīvi viegli, bet ar Baltijas valstīm gāja grūti. Briti, pēc mana tālaika vērtējuma, gribēja, lai atsevišķas valstis turpina reformas un savstarpēji sacenšas par dalību aliansē.
Otrā nostāja bija tā, ko mēs saucām par "Slo-Slo" – Slovēnija un Slovākija – virzība uz dienvidiem, jo politiskā cena būtu zemāka. Bet trešā nostāja bija par Baltijas valstu uzņemšanu, un NATO paplašināšanas, uzņemot Baltijas valstis, atbalstītāju – un es biju viņu vidū – arguments bija, ka mēs nevaram ļaut Krievijai Baltijas valstu uzņemšanu noteikt par "sarkano līniju", jo, ja mēs to pieļautu Baltijas reģionā, mēs būtībā Eiropā atjaunotu ietekmes sfēru principu.
Vai piekrītat, ka pēc Krimas aneksijas draudu uztvere mainījusies?
2008.gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā, es rakstīju, ka laikmets pēc Auksta kara ir beidzies. Šī ideja netika plaši pieņemta, jo konflikts tomēr bija Eiropas perifērijā. Tātad Gruzijas karš faktiski apturēja paplašināšanās virzītājspēku. No Aukstā kara beigām līdz 2008.gadam bija šis milzīgais virzītājspēks. Bet ar Vladimira Putina atgriešanos šis process tika apturēts, un Krievija sāka pretdarbību. Putins faktiski ieviesa "mīkstā" autoritārisma paveidu.
2014.gadā noskanēja modinātāja zvans. Tas bija šoks sistēmai Eiropā, jo tas būtībā izjauca pieņemto Eiropas normatīvo aizsardzības kārtību. Īpaši vāciešiem, bet arī visā reģionā vienmēr bija valdījis uzskats, ka robežas nevar tikt mainītas ar spēku.
2014.gads mainīja NATO un tā atkal – vismaz diskusiju līmenī – kļuva par tradicionālu aizsardzības aliansi. Kad par ASV prezidentu tika ievēlēts Donalds Tramps, viņš runāja par cīņu pret terorismu un tradicionālo aizsardzību, ka ir jābūt veidam, kā apvienot amerikāņu gaidas un prasības ar to, ko eiropieši vēlas darīt.
Es dažkārt saviem studentiem stāstu, ka valstis dzīvo apkaimēs, un no valstu lieluma ir atkarīgs, kā veidojas jūsu apkaime. Piemēram, ja jūsu apkaime ir Baltija, Skandināvija un Centrāleiropa, viss, ko jūs redzat, ir Krievija. Bet mēs, [ASV], esam globāla lielvara, mūsu apkaime ir globāla.
Eiropieši pat nedomā šādās kategorijās, viss ir vienā virzienā un ļoti vietējs. Pat tik svarīgai valstij kā Vācija, kas ir ekonomiski attīstīta un varena, drošības ziņā ir reģionāls redzējums. Tikai tagad šis redzējums sāk plaisāt, jo Āfrika ieradās Eiropā un Tuvie Austrumi ieradās Eiropā.
Bet 2014.gadā tika noteiktas sankcijas, Putins būtībā apgāza galdu, uz kura tika spēlēta diplomātiskā spēle ar Krieviju, un viņš no jauna definēja noteikumus. Amerikāņu atbilde bija nomierināt ar NATO paplašināto klātbūtni, samitiem Velsā un Varšavā un tagad ar trešo samitu Briselē. Mēs novilkām detonatoru auklas, un ir svarīgi, ka jūsu valstīs ir daudznacionālie bataljoni, ka mēs rīkojam militārās mācības.
Vai uzskatāt, ka rotējošajai NATO spēku klātbūtnei ir priekšrocības salīdzinājumā ar karaspēka pastāvīgu izvietošanu Austrumu flangā?
Šis pašlaik nav pareizais jautājums, jo īstais jautājums ir par mērogu un daudzumu, kas ir jūsu rīcībā. Ģenerālis [Bens] Hodžess, kad viņš bija ASV spēku Eiropā pavēlnieks, teica – man ir 30 000 karavīru, bet man ir jārada iespaids, ka viņu ir 300 000. Un es viņam vienmēr atbildēju – Ben, krievi prot skaitīt. Atgādinu, ka Krievijas armija nav Padomju armija, tas nav Varšavas līguma laiku drauds. Realitāte ir tāda, ka politiski pastāvīga izvietošana vienmēr dos spēcīgāku vēstījumu nekā rotācija. Tomēr politika ir iespējamā māksla. Mēs aliansē esam izdomājuši risinājumu, ar kuru visi var sadzīvot - pagaidām.
Visā šajā pats svarīgākais ir – kas notiks, ja detonatora aukla tiks parauta? Jo pašlaik tiek pieņemts, ka Krievija neuzdrošināsies ieiet Baltijā, jo tad tā iekļūs konfliktā ar Savienotajām Valstīm un NATO aliansi.
Tad ir arī jāatskatās uz NATO un Krievijas Pamataktu. Kā jūs domājat, kādā drošības vidē tas varētu tikt apiets? Vai tas jebkad varētu tikt apiets?
Domāju, ka akts lielā mērā ir anulēts, ņemot vērā, ka Krievija ir iebrukusi suverēnā valstī. Pat tie, kuri ir pret pastāvīgām bāzēm Polijā vai Baltijā, to atzīst. Un jautājums tad ir – ko darīt ar šo problēmu?
Manuprāt, lielākais izaicinājums, ar ko saskaras NATO, ir dažādu dalībvalstu fragmentētais, reģionalizētais drošības redzējums.
Aukstā kara laikā – vai tas bija Francijā, Vācijā vai jebkur citur – draudi no Padomju Savienības bija tik lieli, ka valdīja plaša vienprātība par to, ka, ja sāktos konflikts, tajā tiktu ierauti visi. Tagad, ceļojot pa reģionu un ierodoties Baltijā, kad runāju ar diplomātiem vai militārpersonām, viņi man saka – Krievija, Krievija, Krievija. Tas pats ir Polijā. Kad dodos uz Vāciju, joprojām dzirdu par Krieviju, taču ne kā par tiešu draudu Vācijai, bet Eiropas uz noteikumiem balstītajai kārtībai. Tas nozīmē, ka krīzes gadījumā lielākais izaicinājums mums ir saglabāt vienprātību. Kāds mans draugs mēdza teikt – kas notiktu, ja Krievija savu robežposteni pārvietotu par dažiem simtiem metru, un tas būtu Latvijas vai Igaunijas teritorijā? Varu saderēt, ka jūsu valdība iedarbinātu NATO līguma piekto pantu, paziņotu, ka jūsu valstī noticis iebrukums, un lūgtu palīdzību. Esmu pārliecināts, ka visi šajā flangā, no poļiem līdz zviedriem, lai gan zviedri nav NATO, jūs atbalstītu. Kāda būtu atbilde, dodoties tālāk uz rietumiem? Vai atbilde būtu tikpat automātiska Vācijā? Un kā ar frančiem? Saglabāt solidaritāti aliansē ir kritiski svarīgi. Tāpēc vienmēr esmu bijis skeptisks par subreģionālu izkārtojumu veidošanu. Tie ir lietderīgi, sadarbojoties ekonomikā, bet tie arī rada fragmentētas telpas izjūtu. Eiropa ir sašķelta imigrācijas, nacionālās identitātes, politikas jautājumos.
Jūs kā Baltijas valsts būtībā esat uz robežas, un jūs tas skar ļoti būtiski. Aliansei ir arī nopietnas problēmas ar loģistiku un infrastruktūru.
Tieši tā. Kā jūs vērtējat infrastruktūru, ņemot vērā piegādes ceļus, tostarp pa gaisu un jūru, ne tikai pa zemi, kā piemēram, Suvalku koridors? Vai uzskatāt, ka tie patiešām ir pietiekami kaujas gatavības nodrošināšanai?
Kaujas gatavība ir pietiekama, jo Savienotajām Valstīm un dažiem Eiropas sabiedrotajiem ir militārie līdzekļi, kas var tikt izmantoti. Jautājums ir – vai mūsu rīcībā ir vajadzīgā infrastruktūra, lai nogādātu šos līdzekļus tur, kur nepieciešams. Problēma ir tāda pati kā Aukstā kara laikā. Militāra konflikta gadījumā nepieciešams pārvietot lielu daudzumu ASV militāro līdzekļu uz Eiropu, kā arī jāpārvieto sabiedroto militārie līdzekļi pāri visam kontinentam uz vietu, kur tie ir vajadzīgi. "Miera dividenžu" gados lielākā daļa no tās infrastruktūras, kas bija, ir demontēta vai nav pietiekami uzlabota.
Es runāju par to ostu jaudu, kurās jāizkrauj ASV militārā tehnika, es runāju par tiltiem. Tanki ir kļuvuši smagāki, platformas, treileri, kas ved tankus, ir kļuvuši smagāki. Nepieciešami būtiski uzlabojumi ceļiem, tiltiem, degvielas uzpildīšanas jaudām, piekļuvei dzelzceļam.
Ģenerālis Hodžess mēdza runāt par militāro Šengenu, jo viņam vajadzēja apmēram 15 dienu, lai iegūtu nepieciešamās atļaujas tikai ASV karavīru pārvietošanai vien. Bruņotajos spēkos jebkuri līdzekļi, kurus nevar izmantot, kļūst virtuāli. Ja jums nav infrastruktūras, kas jums ļauj izmantot šos līdzekļus, cieš jūsu atturēšanas spējas. Labāk ir spēt atturēt no uzbrukuma NATO valstij, nekā aizstāvēties, kad uzbrukums jau ir noticis.
Nesen biju Tallinā – Baltijas valstis to saprot, un tās zina, ka gadījumā, ja notiek sliktākais, tām jāspēj "likt Krievijai par to samaksāt", līdz reaģē NATO. Taču, lai reaģētu, NATO jāspēj tur nokļūt. Ir trūkumi pretgaisa un pretraķešu aizsardzībā visa flangā, ļoti nopietni trūkumi visā Eiropā. NATO ir milzums problēmu.
Liela daļa no dalībvalstīm Eiropā ir atbruņojušās un turpina atteikties apbruņoties. Tas mums liek kaut ko saprast par vispārējo draudu uztveri Eiropā un par to, kā elite un sabiedrība raugās uz šiem jautājumiem.
Lūkojoties uz aicinājumiem palielināt aizsardzības budžetu un to, ko jūs nupat teicāt par atbruņošanos, vai piekrītat, ka ir aizvien pieaugoša nepieciešamība pēc aizsardzības reformas, lai varētu absorbēt budžeta palielināšanu?
Jā, šāda nepieciešamība ir, bet vispirms parādiet man naudu. Nav nekā maģiska saistībā ar šiem diviem procentiem. Ir svarīgi veltīt divus procentus no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai tādēļ, ka dalībvalstis to ir apņēmušās daudzos samitos, bet tikai nedaudzas izpilda šo kritēriju. Tāpēc ir iemesls, kādēļ ASV jaunajā nacionālās drošības stratēģijā, kas tika publiskota pagājušajā gadā, mēs ne tikai runājam par diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta, bet arī par to, ka nauda jāizmanto lietderīgi. Gribu pateikt saviem Eiropas draugiem, ka mūsu prezidents ļoti skaidri izsakās par to, kas tiek sagaidīts.
Uzskatu, ka jautājumi par taisnīgu nastas sadali ir ļoti nopietni, bet debates Eiropā tas diemžēl tiek reducēts līdz runām par "rupju transakcionālismu". Sabiedrotajiem jāuzņemas godīga daļa no paveicamā.
Un es uzsveru – godīga daļa. Dānija varētu iztērēt visus valsts ieņēmumus aizsardzībai, un tā nebūtu mazākā drošībā kā tad, ja tā netērētu aizsardzībai necik, kamēr vien tā paliek aliansē. Kaut kur pa vidu šīm galējībām ir taisnīga saistību uzņemšanās.
Kādi, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi Austrumu flanga bruņotajiem spēkiem budžeta un militāro spēju ziņā?
Uzskatu, ka patlaban pretgaisa un pretraķešu aizsardzība ir absolūti kritiski svarīga. Tai ir jābūt, lai veiktu jebkādu spēku pastiprināšanu vai iepriekšēju izvietošanu. Domāju, ja būs krīze, ASV šeit nogādās daudz savu militāro līdzekļu. Krievijas A2AD (atturēšanas no piekļuves) zona ir ne tikai Baltijas valstis, tā iesniedzas arī Atlantijas okeānā, līdz ar to tas ir arī jautājums par darboties spējīgu NATO jūras stratēģiju. Tas ir ļoti svarīgi, jo NATO ir mūsdienīgi militāri spēki, kas ir savstarpēji savietojami ar ASV spēkiem. Ja palūkojamies uz Balkānu karu pieredzi, ASV nodrošināja lielāko daļu alianses augstākā līmeņa militāro spēju. Runa nav tikai par pēckomunistiskajām valstīm un to bruņotajiem spēkiem, bet par NATO spēkiem visā Eiropā. To militārajiem līdzekļiem ir jābūt izvietojamiem, ja NATO grib atturēt jebkādu uzbrukumu flangā. Gaisa spēki, kas spēj darboties tikai savas valsts teritorijā, nesniegs nepieciešamo vērtību aliansei krīzes brīdī.
Nedaudz atgriezīšos pie jautājuma par draudu uztveri. Baltijas valstis iebilst pret projektu "Nord Stream 2", uzskatot to par draudu. Vai piekrītat šādam vērtējumam?
Uzskatu, ka "Nord Stream 2" ir kļūdains projekts, ja padomājam, kā tas tiks izmantots, kad būs pabeigts. Lai kādi ekonomiskie argumenti netiktu minēti, manā uztverē tas turpinās radīt spriedzi attiecībās Eiropā. Tāpēc, ja tas būtu atkarīgs no manis, es šo projektu pilnībā likvidētu. Ir gandrīz neiespējami nodalīt Krievijas politiskos mērķus no stratēģiskajiem mērķiem. Krievijas pārstāvji ir selektīvi investējuši dažādos Eiropas valstu ekonomikas sektoros, īpaši enerģētikas sektorā, bet arī nekustamajos īpašumos un citur.
Es teiktu, ka Krievijas mērķis ir sadarboties ar atsevišķām Eiropas valstīm, nevis ar Eiropas Savienību vai NATO kopumā. Ekonomikas jautājumos Krievija vēlas sadrumstalot Eiropu valstīs. Tādā Eiropā, kas ir sadrumstalota atsevišķās valstīs.
Krievija par reāliem sarunas partneriem uzskata Vāciju, Franciju un Lielbritāniju, bet ne pārējās valstis. Tas ir gandrīz kā atgriešanās tādā kā 19.gadsimta ģeopolitikas koncepcijā, un problēma ir, ka Eiropa pati ir ļoti sašķelta virknē jautājumu.
Francijas prezidents Emanuels Makrons augustā teica, ka Eiropa vairs nevar paļauties uz ASV drošības garantijām un vispārīgām idejām par kopīgu Eiropas drošības ietvaru. Vai uzskatāt šos projektus par reālistiskiem?
Nē.
Bet pieņemsim, ka tie ir reālistiski.
Tas ir atkarīgs no tā, kādas būtu Pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) un visa pārējā funkcijas. Ja tas ir kanāls, pa kuru novadīt projektus un naudu vietējām aizsardzības nozarēm, tad jā. Problēma ir tāda, ka tas viss nāk no viena resursu fonda. Tā ir, ka eiropiešiem ir milzīga bruņojuma dublēšana. ASV ir viens galvenais kaujas tanks, eiropiešiem ir 17 modeļi. Pat ja viņi ražo vienu platformu, kā piemēram, helikopteru "Tiger", galu gala viņiem ir dažādas platformas dažādās valstīs, pat ja tās tiek prezentētas kā viens un tas pats. Protams, vienmēr var runāt par optimizēšanu, bet armijā galvenais nav optimizēšana, bet gan efektivitāte. Neatkarīgi no tā, vai jūs tērējat vai netērējat savus nodokļos iekasētos eiro aizsardzībai visoptimālākajā veidā, ja rezultātā jūs neizveidojat efektīvus militāros spēkus, jūs neesat vairojuši atturēšanas spējas. Un tādā gadījumā jūs esat velti izšķieduši naudu! Es uzskatu PESCO vairāk par politisku atbildi iekšējam spiedienam ES un dažāda veida saspīlējumam, kas parādījies transatlantiskajās attiecībās. Jautājums, ko vienmēr uzdodu, ir – vai kāds Eiropā tic, ka spēj sevi aizstāvēt, ja neiesaistās Savienotās Valstis.
Un ja šis vai līdzīgs projekts tomēr virzītos uz priekšu, ko tas nozīmētu Austrumu flangam? Vai tas nāktu par labu?
PESCO ir 23 valstis. Austrumu un Centrālās Eiropas valstis tajā piedalās, bet, es teiktu, ar zināmām aizdomām. Ja šī projekta mērķis ir izslēgt amerikāņu kompānijas no konkurēšanas Eiropas tirgū, tad Austrumu un Centrālās Eiropas valstis to nevēlas.
Nopērkot bruņojuma sistēmu, jūs nopērkat ne tikai platformu, bet jūs nopērkat arī attiecības ar bruņotajiem spēkiem, kas izmanto šo platformu.
Kad poļi nopirka F16, bet konkurencē piedalījās arī "Gripen", jautājums bija – vai vēlaties nopirkt attiecības ar Zviedrijas gaisa spēkiem vai ar ASV gaisa spēkiem? Tādi ir lēmumi, kas šādos gadījumos jāpieņem. Esmu nobažījies, ka pašlaik pietrūkst lielas ģeostratēģiskas domāšanas, kādai ir jābūt, pieņemot lēmumus par iepirkumiem aizsardzības jomā. Man šķiet ironisks šāds apstāklis – ja paskatās uz Eiropas resursiem, tad jāsecina, ka Eiropa nekad nav bijusi tik bagāta kā tagad, un tomēr šķiet, ka tā nespēj tikt galā ar fundamentāliem izaicinājumiem, kas kļūst aizvien steidzamāki. Patiniet atpakaļ Eiropas vēstures lenti līdz brīdim, kad tikko bija beidzies Otrais pasaules karš un kontinents bija izpostīts. Un tomēr tajā bija vadība ar spējām un redzējumu, kā arī stratēģiju. Tādi līderi, kas pieņēma apzinātu lēmumu piesaistīt Vāciju Rietumiem un pārveidot valsti, iestājoties NATO. Tikai padomājiet – nebija pagājuši pat desmit gadi, kopš bija beidzies Otrais pasaules karš, par kura sākšanu Vācija tika vainota, un tāpēc daži to uzskatīja par izstumjamo valsti. Eiropai nepieciešami tādi vadītāji, kam ir redzējums. Piemēram, diezgan ilgi pazīstu Tomasu Ilvesu. Kā jūs zināt, viņš ir amerikānis, uzaudzis ASV. Viņa redzējums, kā padarīt Igauniju drošu un sniegt tai labklājību, bija būtiski svarīgs, lai Igaunija gūtu panākumus. Tomasam bija plašāks redzējums par to, kam nepieciešams notikt, un viņš palīdzēja virzīt jautājumu par Baltijas valstu uzņemšanu NATO.
Patlaban mani satrauc, ka bieži vien tas, kas Eiropā tiek reklamēts kā stratēģija, lielākoties ir ikdienas vadība.
Ilvess Igaunijai bija kaut kas līdzīgs kā Vaira Vīķe-Freiberga mums Latvijā.
Jā. Es domāju, ka Eiropa iet cauri sarežģītiem pārveidojumiem, bet esmu optimistisks par to, ka galu galā tam būs pozitīvi rezultāti. Izmantojot teicienu, ka glāzi var uzskatīt gan par pa pusei tukšu, gan par pa pusei pilnu, es teiktu, ka glāze ir pa pusei pilna.
Galīgā analīze liecina, ka mūsu politiskie līderi gan Savienotajās Valstīs, gan Eiropā saprot, cik būtiski svarīgi mēs esam viens otram.
Sabiedrotie nepieciešami mums visiem. Sabiedrotie dod iespēju Savienotajām Valstīm samazināt izmaksas un palielināt stabilitāti. Es teiktu, ka mūsu galvenais stratēģiskais mērķis Eiropā nav mainījies – mēs gribam apslāpēt konkurenci drošības jomā Eirāzijā, mēs gribam nodrošināt, lai kontinentā nav kara. Karš nav mūsu interesēs, jo ikreiz, kad šis reģions "uzsprāga", mēs tajā neizbēgami tikām ievilkti.
Šajā intervijā pausti Dr.Endrjū Mihtas uzskati, kas ne vienmēr var atbilst ASV Aizsardzības ministrijas vai tās struktūrvienību uzskatiem.
