Latvijas Radio: Šis jautājums nav īpaši daudz apspriests Eiropas Savienības līmenī, taču tas joprojām ir ļoti nozīmīgs ne tikai divpusējā Grieķijas un bijušās Dienvidslāvijas republikas Maķedonijas attiecību līmenī, bet arī daudz plašākā kontekstā. Kāpēc tā?
Nikoss Skutari: Šis nosaukuma strīds aizsākās jau pēc tam, kad Maķedonija pasludināja savu neatkarību 1991. gadā. Grieķija iebilda pret konstitūcijā noteikto nosaukumu, jo robežas tuvumā būtu valsts ar tādu pašu nosaukumu kā vienai no Grieķijas provincēm – Maķedonijai. Grieķijā pastāvēja bažas, ka Maķedonijas valstij varētu būt ambīcijas iejaukties arī Grieķijas iekšējās lietās. 90. gadu sākumā tas bija ļoti aktuāls jautājums, notika plašas demonstrācijas, un Grieķija uz diviem gadiem pat ieviesa embargo pret Maķedoniju. Faktiski abu valstu starpā nebija nekādas tirdzniecības. Grieķija uzlika veto arī Maķedonijas dalībai Apvienoto Nāciju Organizācijā. Tas notika līdz brīdim, kamēr Maķedonija nepiekrita mainīt savu karogu un piekrita saukties par Bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju. Šī lieta tika izskatīta arī Eiropas Savienības tiesā. 90. gadu vidū attiecības it kā normalizējās, bet konflikts no jauna aktualizējās 2008. gadā, kad Maķedonija vēlējās iestāties NATO. Grieķija uzlika veto arī šim lēmumam.
Vai pēdējo gadu laikā kaut kas ir tik radikāli mainījies, lai abām pusēm pagājušajā gadā rastos iespēja noslēgt šo vienošanos?
Galvenās pārmaiņas saistītas ar to, ka beidzot abās pusēs pie varas ir politiskās partijas, kas vēlas panākt konflikta atrisinājumu.
Īpaši laika posmā no 2010. līdz 2016. gadam Maķedonijā bija valdība, kas bija pret jebkādu risinājumu. Tagad abās pusēs ir līderi, kuri ir apņēmušies šo lietu novest līdz galam. Tāpat jāņem vērā fakts, ka Maķedonija ļoti, ļoti vēlas iestāties eiroatlantiskajā koalīcijā – Eiropas Savienībā un NATO.
Šis konflikts starp Maķedoniju un Grieķiju – vai tas vairāk ir konflikts uz papīra vai arī tomēr ir nopietnas domstarpības arī abu valstu sabiedrībā?
Pilnīgi noteikti abās valstīs daudzi cilvēki jūtas emocionāli saistīti ar šo jautājumu.
Ja tā nebūtu, tad nebūtu arī tik lielu demonstrāciju abās robežas pusēs. Šis jautājums ir aktualizējis nacionālisma jūtas. Īpaši Grieķijai, tas varbūt nav pats svarīgākais starptautiskais jautājums, taču tā noteikti ir lieta, kurai lielākā daļa grieķu jūtas piederīgi.
Jūs jau pieminējāt, ka viens no iemesliem, kāpēc pagājušajā gadā bija iespējams šādu vienošanos panākt, ir iespēja uzsākt turpmākos eiropeizācijas procesus Maķedonijā. Cik, jūsuprāt, šie procesi varētu būt veiksmīgi un cik nozīmīgs ir šis balsojums Grieķijas parlamentā?
Balsojums Grieķijas parlamentā ir ārkārtīgi nozīmīgs. Viss šīs vienošanās panākšanas process ir veidots tā, lai ceļā uz šīs problēmas atrisinājumu tiktu īstenoti konkrēti soļi un posmi. Arī balsojums Grieķijas parlamentā ir viens no šādiem soļiem. Ja šāds balsojums ir pozitīvs, pilnīgi noteikti Maķedonijai tiks pavērts ceļš sarunu uzsākšanai par dalību Eiropas Savienībā. Maķedonijai tas nenoliedzami ir ārkārtīgi svarīgi, jo vēl pirms gadiem 16 Maķedonija bija uz pilsoņu kara robežas, tās valstiskums līdz galam nav noformulēts, un tā joprojām nav pati politiski stabilākā vide. Es pieļauju, ka kaut ko līdzīgu jūs esat piedzīvojuši arī savā valstī. Taču eiropeizācija parasti noved pie kaut kādas iekšējās politiskās vides stabilizācijas. Un es nedomāju, ka Maķedonijā kaut kas ļoti atšķirsies –
eiropeizācijas procesi palīdzēs stabilizēt Maķedoniju, ļaujot tai kļūt par spēcīgāku spēlētāju Balkānu reģionā.
Bet kā ar situāciju pašā Grieķijā? Premjerministrs Aleksis Ciprs vēl pavisam nesen izturēja neuzticības balsojumu parlamentā. Vai arī šis parlamenta balsojums var atstāt kaut kādu ietekmi uz viņa politisko nākotni, atrodoties pie varas?
Pilnīgi noteikti. Ciprs ir pieņēmis ļoti sarežģītu lēmumu. Gandrīz 10 gadu ilgās valdīšanas laikā Ciprs bieži vien ir saukts par populistu, taču Maķedonijas gadījumā viņš pilnīgi noteikti nav rīkojies kā populists. Patiesībā viņš ir izvēlējis visnepopulistiskāko un politiski visdārgāko risinājumu. Taču tas ir ļoti drosmīgs lēmums, kuram daudzi cilvēki, ieskaitot mani, sākotnēji neticēja. 2019. gads Grieķijā ir vēlēšanu gads. Ciprs vēlas šīs vēlēšanas oktobrī, taču ir liela iespēja, ka balsojums varētu notikt maijā vienlaicīgi ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Aptaujas jau kādu liecina, ka nākamā noteikti nebūs Alekša Cipra valdība – viņš zaudēs un atgriezīsies opozīcijā. Visticamāk, vēlēšanās uzvarēs un nākamo valdību veidos labēji konservatīvā partija „Jaunā demokrātija”. Pašlaik šī partija iebilst pret šo vienošanos ar Maķedoniju, taču ir solījusi cienīt šī dokumenta saistības, ja tas tiks ratificēts. Tas nozīmē, ka līguma ratifikācijas gadījumā „Jaunā demokrātija” ir apņēmusies netraucēt līguma ieviešanai dzīvē. Šeit arī izpaužas šī balsojuma nozīmīgums.
Un, visbeidzot, par nākamajiem soļiem un iespējamo reakciju no Eiropas Savienības puses? Eiropa vienmēr ir atradusies visai tuvu šim strīdam, spēlējot arī savu lomu šī konflikta atrisināšanā. Kādiem būtu jābūt turpmākajiem soļiem no Briseles puses?
Šeit ir jāņem vērā vairāki faktori. Eiropas Savienība jau pirms vairākiem gadiem ir apņēmusies aktīvāk iesaistīties Balkānu reģiona problēmu risināšanā. Balkānu valstīm ir apsolīts tālākā termiņā kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Manuprāt, lai arī tas būs ļoti garš process, ja vienošanās tiek ratificēta un tiek uzsāktas sarunas, agri vai vēlu Ziemeļmaķedonija kļūs par dalībvalsti.
Ko Eiropas Savienība varētu darīt? Nenoliedzami, šī līguma noslēgšanai Eiropas Savienība ir pasniegusi burkānu.
Ja nebūtu solījumu par dalību Eiropas Savienībā, Maķedonija nekad šādu līgumu neparakstītu un nebūtu gatava mainīt savu konstitucionāli apstiprināto vārdu.
Iespējams, eiropeizācijas sniegtās iespējas ir pats nozīmīgākais burkāns. Lai šādas auglīgas sarunas turpinātos, savi solījumi ir jāpilda un jāpalīdz Maķedonijai iestāšanās procesā pēc iespējas ātrāk un veiksmīgāk ieviest nepieciešamās reformas, lai piecu, sešu, septiņu vai deviņu gadu laikā tā kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti.
Taču burkāni parasti nenāk vieni paši.
Tas ir pilnīgi pareizi. Vienmēr ir burkāni un pātagas. Eiropas Savienība tā ir vienmēr strādājusi. Gan jūsu, gan manas valsts pieredze ir parādījusi, ka valstu nākotne un tagadne Eiropas Savienībā ne vienmēr ir rožaina – joprojām ir problēmas un Eiropas Savienība nav paradīze. Taču ir nepieciešams norādīt uz to pozitīvo lomu, ko Eiropas Savienība ir spēlējusi ļoti daudzu valstu pārejā uz daudz liberāldemokrātiskāku pārvaldi.
