LTV: Francija un Vācija tikko atjaunojusi divpusējo vienošanos par sadarbību, kas ir dziļi simboliska un skar arī visas Eiropas nākotni. Vai redzat to kā modeli – vairāk centralizēta, suverēna Eiropa ar Vācijas un Francijas asi pa vidu, kurai pārējām valstīm būtu jāpieslejas?
Manfrēds Vēbers: Pēc Otrā pasaules kara Eiropas pamatu pilnīgi noteikti veidoja sadarbība starp Franciju un Vāciju. Vecā domāšana par to, ka tās ir ienaidnieces, kurām jākaro, tika izbeigta. Tas bija vēsturisks mirklis mūsu kontinenta attīstībā. Tāpēc Francijas un Vācijas ass ir ļoti nozīmīgs fundaments. Taču pēdējās desmitgadēs bija otrs vēsturisks mirklis – Berlīnes mūra krišana un Eiropas apvienošana, kad Latvija kopā ar citām valstīm pievienojās Eiropas Savienībai. Tas ir tikpat svarīgi, ka mēs esam atkalapvienojušies Eiropas Savienībā. Franči un vācieši pārstāv divas galvenās Eiropas ekonomikas, un tas ir svarīgi, taču tā nav visa Eiropa. Eiropa vieno visu valstu intereses, un it īpaši tagad to redzam šeit, Baltijas valstīs, Latvijā –
Eiropas sadarbība, kas ļauj justies kā eiropiešiem, ir tik nepieciešama kā vēl nekad, ja paturam prātā Krieviju, mūsu robežu aizsargāšanu, ekonomikas attīstīšanu. Šeit mums jāstrādā kopā.
Ja raugāmies atpakaļ vēsturē, ir dzirdēti argumenti, ka laikā, kad mēs pievienojāmies Eiropas Savienībai, tad bija tāds romantiskāks periods, bet tagad situācija mainījusies uz slikto pusi. Redzam dažādus reģionālos blokus ar dažādām idejām, kā Eiropu vajadzētu vadīt. Kāds ir jūsu plāns, lai konsolidētu Eiropu un atkal raudzītos uz ciešu integrāciju nākotnē?
Jums taisnība. Es teiktu ka pēdējie desmit gadi bija viena liela krīžu pārvaldīšana. Bija eirokrīze, no kā mēs ļoti cietām, daļai eirozonas valstu bija ļoti grūti laiki. Pēc tam sekoja 2015. gada migrācijas krīze, kad daudzu migrantu ierašanās radīja lielas diskusijas un šķelšanos Eiropas Savienībā. Sasummējot šos desmit gadus, es gan gribētu teikt, ka kopumā krīžu menedžments nemaz nebija tik slikts. Piemēram, ekonomiski pēdējos gados mēs eirozonā esam radījuši 30 miljonus jaunu darbavietu, un bezdarba rādītāji ir zemi visā eirozonā. Krīze bija, taču mēs labi tikām galā kopējiem spēkiem. Un arī migrācijas jautājumā nelegālo imigrantu skaitu mums izdevies samazināt, it īpaši Vidusjūrā, kur tas krities par vairāk nekā 90%, salīdzinot ar 2015. gadu.
Taču tagad es vēlos atvērt jaunu lapaspusi un pārtraukt šo krīžu menedžmentu. Esmu kandidāts no lielākās Eiropas politiskās ģimenes, Eiropas Tautas partijas, es gribu nomainīt Žanu Klodu Junkeru un vadīt Eiropu nākamos piecus gadus.
Es gribu, lai mēs saprotam, ka, strādājot kopā, varam būt ļoti spēcīgi. Tātad – optimisms, pozitīvisms, virzība uz nākotni!
Mēs, eiropieši spējam paveikt tik daudz Eiropas iekšienē un ārpus Eiropas, globāli, ja saliekam mūsu spēku kopā.
Ir diezgan grūti runāt par šādu optimismu laikā, kad Lielbritānija pamet Eiropas Savienību. Vienlaikus ietekmi palielina populistu un nacionālistu spēki, ko diezgan nenovēršami droši vien pieredzēsim arī nākamajās Eiroparlamenta vēlēšanās. Vai ir pamats šādām optimismam? Varbūt vairāk vajadzētu paskatīties paškritiski? Arī jūsu minētajām tautas partijām – varbūt tomēr būtu vispirms jātiek galā ar šo popularitātes krīzi, pirms domāt par nākotni?
Tāds ir mans izejas punkts. "Brexit" iznākumu radīja bailes un dusmas. Cilvēki domā par nacionālismu. Viens no "Brexit" kampaņu vēstījumiem bija "atgūsim suverenitāti!". Un tas tiešām nostrādāja. Taču, piedodiet! Visi cilvēki Eiropā, kas lasa avīzes un skatās televīzijas ziņas, redz, cik pašlaik haotiska ir situācija Londonā. Ekonomiski Lielbritānija ir uz nepareizā ceļa un daudz cietīs pēc šī lēmuma. Tāpēc es saku visiem eiropiešiem – ja jūs sekosiet populistiem, ja sekosiet antieiropiešiem un nacionālistiem, jūs iegūsiet Londonas situāciju arī šeit, Rīgā. Haosu, kurā neviens nevar pastrādāt. Taču, ja sekosiet Eiropa Tautas partijai, kas ir centriska, tad jūs iegūsiet stabilitāti. Iegūsiet jaunu un reformētu Eiropas Savienību, kas ir tuvāk pilsoņiem. Tāpēc mans galvenais vēstījums: būsim tomēr optimistiski, labāk apvienojam spēkus un reformējam Eiropu, nevis pametam to novārtā vai pat iznīcinām Eiropas Savienību. Tāds ir "Brexit" iznākums, tāpēc es to izmantoju uzbrukumā, lai parādītu, ka pozitīvisms un optimisms ir laba lieta.
Ja runājam par vienu šo pozitīvo lietu, kas varētu nākt no "Brexit" – līdz šim Lielbritānija izlīdzsvaroja franču un vāciešu idejas par ciešāku integrāciju. Tad jau varbūt tieši ir īstais laiks, lai raudzītos uz ciešāku integrāciju bez Apvienotās Karalistes?
Tieši tā! Un varu dot konkrētu piemēru, kas ir ļoti saistīts ar Latviju – aizsardzības jautājums. Lielbritānija vienmēr gribēja apturēt visas iniciatīvas par Eiropas pīlāra izveidošanu NATO ietvaros. Mēs visi piekrītam, ka NATO ir galvenā mūsu drošības nodrošinātāja, nav šaubu. Taču mēs zinām, ka varam organizēt šo Eiropas pīlāru daudz labāk, nekā darām to pašlaik. Tāpēc investēsim Eiropas aizsardzības pīlārā. Es piedāvāju varbūt nesākt ar Eiropas armiju, tā ir ļoti tāla perspektīva, bet sāksim ar konkrētām darbībām. Piemēram, zinām, ka kiberdrošība ir arvien būtiskāks problēmjautājums, kurā ir jāinvestē no Eiropas struktūrām moderno tehnoloģiju attīstīšanai.
Uzcelsim Eiropas kiberbrigādi un kopā aizstāvēsim Eiropas internetu.
Vai, piemēram, padomājiet par dronu tehnoloģijām. Mazākas valstis kā Latvija vai, piemēram, Beļģija, vai Austrija, neviens nevar atsevišķi attīstīt šo tehnoloģiju, jo tā ir tik dārga. Tāpēc būtu labi izveidot dronu brigādi Eiropas līmenī ar karavīriem, uz kuru formām ir Eiropas Savienības karogs. Lai mūs kopā aizsargātu, tas mums ir vajadzīgs, un jums taisnība – bez britiem to paveikt būs vieglāk. Tad darām to!
Ja atgriežamies pie Francijas un Vācijas ekonomiskā dzinēja. Pašlaik plānus apvienot "Siemens" un "Alstom" vilcienu ražošanas uzņēmumus. Vai jūtat, ka ir nepieciešami šie tā sauktie “Eiropas čempioni”, kuru radīšanai būtu jāpiever acis uz atsevišķiem konkurences jautājumiem, ja jau tādas valstis kā, piemēram, Ķīna dara pretējo un konsolidē savus čempionus, kas pārņem Eiropu?
Liels jautājums par mūsu nākotni. Ziniet, no principiāla skatu punkta mēs visi varam aizstāvēt savus konkurences likumus, jo konkurence, parādoties alternatīvām, vienmēr samazina cenas. Tas ir Eiropas princips, un tam mums jāaizstāv. Taču ir atsevišķas nozares, kur redzam, ka tā vairs nav iekšējā konkurence Eiropā, bet tā ir globāla konkurence. Un tad, ja runājam par "Siemens" un "Alstom" gadījumu, šie abi uzņēmumi, kas Eiropai ražo vilcienus, kopā ņemot, vienalga būtu trīs reizes mazāks uzņēmums par ķīniešu vilcienu ražotāju. Tāda ir pašreizējā globālā situācija. Un tad, ja raugāmies uz nākamajiem desmit vai divdesmit gadiem, ja mēs nespēsim radīt šādus Eiropas čempionus tajā pašā vilcienu ražošanā, mēs spēlē ar ķīniešiem zaudēsim. Tā ir realitāte.
Tāpēc dažos īpašos gadījumos, īpašos tirgos, kur konkurence jau tagad ir globāla, es domātu, ka mums jāmaina savi likumi, lai varam nākotnē radīt globāla mēroga čempionus.
Vēl viens piemērs – mums Eiropā ir "Airbus", uzņēmums, kas ražo lidmašīnas. Tas ir vienīgais šāds Eiropas uzņēmums, kas ražo lidmašīnas globālam mērogam un šajā tirgū mēs esam "Boeing" konkurenti. Ja mēs piemērotu tagadējos šodienas konkurences likumus, mēs pašlaik nevarētu izveidot šādu "Airbus", jo viņi dominē tirgū. Saprotiet, ko domāju – tāpēc mums jāsper solis tālāk un jāļauj veidot Eiropas čempionus, lai attīstītu mūsu tehnoloģiju. Jau tagad daudzās nozarēs esam vadošie. Un tam ir tieša saistība ar darbavietām – ja gribam tās saglabāt pēc desmit un divdesmit gadiem, mums ir nepieciešami šie čempioni.
