Viņš atzīst, ka migrācija uz Eiropu neapstāsies, bet tā ir jākontrolē.
“Mēs nepacietīsim cilvēku izmantošanu kā ieroci, kurus stumj uz robežu ziemas vidū, bez pajumtes, viņiem sakot – “nāciet, es jums varu piedāvāt ceļu uz Eiropu”. Šie cilvēki ir apkrāpti, viņu dzīvība pakļauta briesmām,” secina Borels.
“Mēs viņiem esam snieguši humāno atbalstu caur ANO organizācijām. Esam sazinājušies ar viņu izcelsmes un tranzīta valstīm, lai tās pārtrauc plūsmu. Arī piedraudot, ka aviokompānijas nonāks sankciju sarakstā, ja viņi turpinās transportēt šos cilvēkus.”
“Dažkārt runājam par spēka valodu. Bet varam runāt arī par valodas spēku. Jo, tikai piedraudot vien ar sankcijām, jaunas plūsmas ir apstājušās.”
Ar Eiropas Savienības augstāko ārlietu amatpersonu NATO ārlietu ministru sanāksmes laikā Rīgā tikās LTV žurnālists Gints Amoliņš.
Gints Amoliņš: Jaunā sankciju pakete pret Lukašenko režīmu [tā tika apstiprināta un stājās spēkā ceturtdien] – vai ar to būs pietiekami, lai Lukašenko liktu padomāt divreiz?
Žuzeps Borels: Vai pietiekami, to nekad nevar zināt. Bet mēs apstiprināsim piekto sankciju paketi, kas jau ir daudz. Indivīdi un dažas kompānijas tiks bargi sodītas. Viņiem ir jāņem vērā, ka šāda uzvedība nav pieņemama. Un mēs darīsim visu, ko varam, lai tai pieliktu punktu un liktu viņiem samaksāt. Jo mēs esam gatavi atbalstīt Latviju, Lietuvu un Poliju. Jūsu robežas ir Eiropas Savienības robežas. Un, kad jūs aizsargājat jūsu robežas, jūs aizsargājat mūsu robežas.
No otras puses, cilvēki, kuri ir apkrāpti, viņi ir cilvēki. Viņi ir pelnījuši, lai pret viņiem izturas kā pret cilvēkiem, ka viņiem sniedz humāno palīdzību. Tādēļ mums jāstrādā abās pusēs – atbalstot jūs robežas kontrolē un cenšoties nogādāt šos cilvēkus atpakaļ viņu izcelsmes valstīs, kad iespējams.
Runājot par migrāciju Eiropas mērogā: mums ir krīze pie austrumu robežām, tikmēr Lamanša šaurumā starp Franciju un Lielbritāniju migrācija bijusi ilgāku laiku un tagad arī daudz zaudētu dzīvību; bija Balkānu maršruts pirms dažiem gadiem, tūkstošiem cilvēku cenšoties iekļūt Eiropā. Joprojām aktīvs ir Vidusjūras maršruts, kas skar arī jūsu dzimto Spāniju. Migrācijas jautājumi arī rada plaisas starp Eiropas valstīm. Kas būtu jādara, lai to novērstu, varbūt reformētu patvēruma sniegšanas politiku, lai to padarītu gludāku?
Migrācija ir ļoti šķeļošs jautājums starp Eiropas Savienības valstīm, jo tās saskaras ar dažādām situācijām un pieejas ir dažādas. Kā teicāt – esmu no Spānijas. Man ir nācies redzēt traģēdijas Vidusjūrā, tūkstošiem cilvēku cenšoties sasniegt mūsu krastus un daudziem zaudējot dzīvību. Eiropa ir kā magnēts daudziem pasaulē, viņi gribētu dzīvot, kā dzīvojam mēs. Migrācija neapstāsies, jo ir pamatcēloņi.
Migrācija ir jāregulē, jākontrolē. Mēs nevaram atļauties, ka migrāciju izmanto kā ieroci, kā to darījusi Baltkrievija, vai kā pēdējā iespēja izmisušiem cilvēkiem kontrabandistu rokās, riskējot ar savām dzīvībām. Tā ir cīņa pret cilvēku kontrabandistiem. Un šai cīņai jānotiek viņu izcelsmes valstīs. Ja vēlamies apturēt neregulāro migrāciju, vairāk jāiesaistās Āfrikas attīstībā. Lai cilvēkiem būtu iespēja dzīvot savās mājās.
Šķiet, Eiropa tam pēdējos gados pievērsusi īpašu uzmanību. Vai ir kādi panākumi? Jo šie maršruti joprojām ir atvērti, cilvēki turpina meklēt ceļu uz Eiropu.
Tā ir ļoti sarežģīta problēma. Paskatieties uz demogrāfisko disbalansu starp Vidusjūras ziemeļu un dienvidu krastiem.
Iedzīvotāju skaits Ziemeļāfrikā pēdējos 30 gados ir audzis par 45%. Eiropas pusē – par 6%. Ienākumi uz vienu cilvēku Eiropā ir 16 reizes lielāki nekā Ziemeļāfrikā. Šīs lielās atšķirības dabiski rada vilkmi. Un to nevar atrisināt, vienkārši uzceļot žogus.
Protams, ka mums ir jākontrolē savas robežas, bet mums jāsaprot, ka migrācijas pamatcēloņu risināšanā nepieciešama ciešāka iesaistīšanās izcelsmes valstu attīstīšanā. Vai tā būtu Afganistāna, vai Sāhelas reģions, vai Sīrija.
Daudzus no šiem cilvēkiem – viņus nevar saukt par migrantiem. Vai domājat, ka viņi migranti, cilvēki, ko Baltkrievija spiež uz jūsu robežām? Migranti? Nē. Tā ir citāda veida kustība. Vai domājat, ka tie ir migranti, kas bēga no kara Sīrijā? Nē, tie ir cilvēki, kas cenšas glābt savu dzīvību. Tas mums skaidri jānošķir.
Bet kopumā eiropiešiem nepieciešama vienošanās par migrāciju. Mums nepieciešams migrācijas un patvēruma pakts. Ja savienojam visas robežas vienā, ir jābūt kopīgai politikai, kā kontrolēt cilvēku plūsmu uz robežām. Šajā ziņā mums, eiropiešiem, tas patiešām nav izdevies – pagaidām.
Bet tā ir lieta, par ko mums ir jāvienojas. Un lai atbalstītu jūs – Latviju, Lietuvu, Poliju, Baltiju, Eiropas austrumu valstis, kas cietušas no šī... es viņus nevaru nosaukt par migrantiem... no šī lielā spiediena – eiropiešiem ir jābūt vienotākiem. Tas ir mūsu panākumu pamatā – būt vienotākiem.
Vai varat iedomāties, kas ar jums notiktu, ja jūs nebūtu daļa no Eiropas Savienības, stājoties pretim šai problēmai? Domāju, ka tagad cilvēki var redzēt pievienoto vērtību būšanai Eiropas Savienības saimē. Jo mēs esam mobilizējuši visas pūles un resursus.
Es devos uz Irāku, uz Centrālāziju. Mani kolēģi no Eiropas Komisijas izmantoja visus mūsu resursus, lai apturētu plūsmu. Lai sniegtu humāno palīdzību. Lai piedraudētu ar nopietnām sankcijām, ja viņi tā turpinās. Tā ir laba lieta – būt daļai no Eiropas Savienības. Un, kad lietas kļūst draudīgas, tad varat novērtēt pievienoto vērtību būšanai par daļu no šī kluba.
Lukašenko ir apsūdzēts par šo cilvēku instrumentalizāciju, kuri cenšas nokļūt Eiropas Savienībā, viņiem sniedzot viltus solījumus. Vai tajā iesaistīta arī Krievija, un kā jūs raksturotu Eiropas Savienības un Krievijas attiecības? Tajās ik pa laikam tiek runāts par jaunu zemāko punktu.
Jūs zināt labāk nekā es, ka Baltkrievijas režīmam un Krievijai ir ciešas saites. Man nav konkrētu pierādījumu par to, kāda bijusi saslēgšanās šajā konkrētajā problēmā. Taču ir skaidrs, ka visur un visā Lukašenko saņēmis spēcīgu atbalstu no Putina Krievijas.
Starp citu, Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam bija telefonsaruna ar Krievijas prezidentu Putinu, un pieņemu, ka viņi runāja arī par to.
Attiecības ar Krieviju nav vieglas. Ir spriedze pie Ukrainas robežas, kas mums dara bažas, un tas tika apspriests arī šeit [Rīgā, NATO ārlietu ministru sanāksmes laikā]. Un mēs vēlreiz vēlamies nosūtīt atbalsta vēstījumu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai – katram gadījumam.
Kādai vajadzētu būt Eiropas Savienības nostājai pret Krieviju? Esam vienisprātis, ka attiecības starp Briseli un Maskavu, Eiropas Savienību kopumā un Krieviju, maigi sakot, nav pārāk labas. Ir ieviestas sankcijas Krimas aneksijas un Donbasa situācijas dēļ. Kā lietas varētu attīstīties tālāk? Vai ir vieta attiecību uzlabošanai? Vai vajadzētu būt sarunām vai sankciju pastiprināšanai?
Mans darbs ir mēģināt uzlabot attiecības ar ikvienu, kurš vēlas labākas attiecības ar mums. Tās ir smagas, un es pats personīgi pieredzēju, cik smagas tās ir.
Bet, no otras puses, dažos jautājumos mums ar Krieviju ir jārunā. Galu galā Krievija ir būtisks energoresursu piegādātājs, Krievija ir svarīga daļa jebkurā klimata politikā.
Un mums ir robeža ar Krieviju, Krievija nekur nepazudīs. Tas ir sarežģīts kaimiņš, ar kuru mums mēdz būt saspīlējuma brīži. Krima droši vien bija augstākais saspīlējuma punkts.
Mums jābūt kompleksām attiecībām, jārunā par zināmiem jautājumiem un vienlaikus jāieņem stingra nostāja, atbalstot Ukrainu. Mums jāsniedz atbalsts ne tikai Eiropas Savienības dalībvalstīm, tas pats par sevi, bet arī valstīm, kas nav Eiropas Savienības, NATO dalībvalstis, bet ir mūsu partneri Austrumu partnerībā.
